Pirms gada viens no labākajiem Latvijas pludmales volejbolistiem Edgars Točs bija situācijā, kad bija jāpieņem lēmums - beigt sportista karjeru vai riskēt apvienojot spēkus pārī ar Mārtiņu Pļaviņu. Risks atmaksājās ar uzviju, jo šobrīd pasaules reitingā Pļaviņš/Točs ieņem augsto 7. vietu. Ceļš līdz pludmales volejbola elitei Edgaram bijis visnotaļ interesants! Par to ir šis stāsts!

Likās, ka es būšu basketbolists

Lēciens mums ar brāli abiem ir iedzimts. Tas nav uztrenēts, tāpēc varētu būt vēl labāks. Mamma un tētis gan nav nekādi baigie atlēti. Mamma mazliet spēlēja volejbolu, tēvs ar sportu nedaudz nodarbojās armijā. 8. klasē pirmo reizi basketbola sacensībās ieliku bumbu grozā no augšas. Tā ir sava veida romantika, kad basītī ieliec no augšas un skatītāji gavilē. Līdzīgi kā volejbolā trīs metros iesist kārtīgu naglu. Volejbolā to gan ir daudz grūtāk izdarīt, bet basketbolā izskrienot vienam pret grozu galvenais ir neizgāzties. Varēju ielikt danku apgriežoties gaisā par 360 grādiem, pret vairogu uzmest bumbu un ielikt grozā no augšas bija elementāri. Tiku pat apbalvots Madonā par sasniegumiem jaunatnes basketbolā. Fiziskie dotumi palīdzēja. Hokeju gan nemācēju spēlēt, bet futbolu gan spēlēju līdz 9. klasei ļoti daudz. 

Man pirmais nopietnais treneris volejbolā bija universitātē Edgars Savickis. Man sākumā bija brutāls spēks, bet domāšana visai maza. Kamēr es neko nesapratu, bija ļoti viegli. Kad sāku saprast, kas notiek laukumā, man bija čābīgāk, jo apzinies, ka viena kļūda maksā. Ja man nebūtu fizisko dotumu - augstais lēciens, man būtu visai pagrūti. Tehnika un viss pārējais man nāca tikai ar laiku. Daudz iemācījos no kļūdām. Tā nopietni volejbolu sāku spēlēt augstskolā 18-19 gadu vecumā. Līdz tam spēlēju to, kas likās stilīgāk - basketbols, futbols, volejbols. Basketbolam bija savs šarms - varēju ielikt grozā no augšas, kas meitenēm patika (smejas). Tā kā mācības piedāvāja apmaksāt, aizgāju uz Daugavpils pusi - pievērsos volejbolam. Pēc labām sezonām bija daži piedāvājumi no Rīgas un Igaunijas komandām. Sapratu, ka vispirms jāpabeidz mācības.

Lauku skolās mēs visi bijām multifunkcionāli, sporta veidus ātri uzsūcām. Spēlējām arī šahu, dambreti... Ja kājas ir stipras, ir fiziskie dotumi, tad pārējo jau var uztrenēt. Viss ir darba procesā. Ja cilvēks bez rokām un kājām var iemācīties peldēt, stūrēt mašīnu, taisa pulksteņus.. Tas liek aizdomāties, kad veselam un spēcīgam cilvēkam ir visas iespējas, tikai adekvāti jāiegulda darbs. Tās ir muļķības, kad saka - nevaru. Nav vārda nevaru, ir tikai nesanāk. Ja gribētu, tad varētu.

Edgars Točs FOTO: No personīgā arhīva

Mums sporta zāle bija tik maza, ka trīspunktu līnija stūros jau bija autā. Man bija unikāla iespēja, jo direktore dzīvoja kaimiņos. Varēju paņemt skolas atslēgas, ieslēgt gaismas sporta zālē un iet mētāt sodiņus. Galvā iztēlojos, ka spēlēju 1 pret 1 - varēja taisīt izgājienus, atstrādāt kustības, metienus. Nezinu, cik tur dzīves laikā esmu elektrību nodedzinājis. Tad laikam neviens neskaitīja (smejas).

Pagalmā visi čaļi sportoja. Kaimiņos dzīvoja Ilmārs Grudulis, kurš man iemācīja volejbola pamatus. Vidusskolā vairāk pievērsos basketbolam, bet volejbolu nepametu. Jaunatnes basketbolā arī bija samērā labi sasniegumi - es pat piedalījos "slam dunk" konkursā. Tajā gan neuzvarēju, bija ļoti liels stress. Tolaik likās, ka es būšu basketbolists.

Vidusskolu beidzot man bija labs piedāvājums no Daugavpils. Mani ievēroja skolu mačos, kad es pārstāvēju Madonas 2. vidusskolu. Ļoti labi nospēlēju, kaut arī pretī bija zāles volejbola izlases spēlētāji. Piedāvājums bija jau ātrāk, taču skolas direktors to atklāja tikai tad, kad es absolvēju. Viņš teica, ka tev tur ir iespēja - visas durvis vaļā! Daugavpils Universitāte apmaksāja studijas un arī maksāja algu jeb stipendiju. Tolaik krīze vēl nebija piedzīvota, tāpēc tā alga bija visai laba čalim no laukiem, kurš dara to kas patīk. Biju tāds kā pusprofesionāls volejbolists - pa dienu mācījos, vakarā trenējos. Kad bija labāka finansiālā situācija, trenējāmies arī divreiz dienā. 

Edgars Točs FOTO: No personīgā arhīva

Daugavpils Universitātē ieguvu bakalaura grādu sporta pedagoģijā un arī fizioterapijā. Pabeidzu vienu gadu arī maģistros, mācoties par jaunatnes lietu speciālistu. Pēc tam pārgāju spēlēt uz RTU/"Robežsardzes" komandu. Labi nospēlēju Pasaules universiādē kā diagonāles spēlētājs, un treneris Raimonds Vilde teica - nāc pie mums. Izcīnījām Latvijas čempionu titulu un Latvijas kausu. Vēlāk kritās līmenis zāles volejbolā finansiālā stāvokļa dēļ. Citi mēģina braukt uz ārzemēm spēlēt, kaut vai Igaunijā, lai tiktu spēlēt Eirokausos. Man gan tā cerība mazliet noplaka...

Sāku sadarbību ar Rihardu Finteru. Viņš teica - liec to zāli (klasisko volejbolu) malā... Gāju strādāt uz pludmales sporta centru "Brazīlija". Abi strādājām kā treneri. Pieredze un izglītība man bija, lai to darītu. Tas bija vienīgais veids, kā apvienot sportu ar darbu. Tā bija sava veida izdzīvošana - pa dienu divi treniņi, bet vakarā bija jāstrādā līdz 12 naktī, tad atkal nākamajā dienā jāceļas 6-7 no rīta.

Edgars Točs (no kreisās) un Rihards Finsters FOTO: vienna2017.fivb.com

Pirmajā kopīgajā Pasaules kausa posmā Točs un Pļaviņš izcīnīja zelta medaļas, triumfējot 4 zvaigžņu turnīrā Hāgā (Nīderlande). Arī nākamajos divos turnīros izdevās izcīnīt medaļas - bronza Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) "Masters" kategorijas turnīrā Čehijā un sudrabs Pasaules kausa 3 zvaigžņu posmā Irānā. Sezonu duets noslēdza 7. vietā pasaules reitingā!

Gluži kā kāršu spēlē "Pokers" - bija jāiet "All In" jeb uz visu banku!

Man ir sieva un dēls. Jautāju sev - cik man gadu? Nevar jau tā mētāties. Ja saslimsti un nevienu netrēnē, tev jau neviens nemaksā. Tu nevienam vairs neesi vajadzīgs. Visas zvaigznes sakrita labvēlīgi. Pirmajā turnīrā kopā ar Mārtiņu ieguvām gan pārliecību, gan finansiālu atspērienu aizvadītajai sezonai. Viss sakārtojās savās vietās.

Šajā sezonā sevi varu jau saukt par pilnvērtīgu profesionāli. Viss ir pakārtots sportam. Tagad esam Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sastāvā, varu justies tā kā princese - ej uz masāžām, tiec pie vitamīniem un ārstiem (smejas). Tas "All in" atmaksājās. Tas ir veiksmes stāsts. Ja nebūtu fiziskie dotumi, tikai ar talantu un domāšanu būtu grūti.

Pirms šīs sezonas arī Mārtiņš piestrādāja par treneri "O-Sands", jo sezonas laikā nenopelnīja tik daudz, lai ziemā varētu tikai trenēties. Mums bija 2 treniņi un tad abi braucām uz darbu. Strādājām saspringtā grafikā. Es arī trenēju Mārupē meiteņu komandu Nacionālajā līgā. Beigās pateicu - stop! Ja es eju uz rezultātu, tad es aizeju no visiem darbiem.

Edgars Točs FOTO: Publicitātes foto

Skatos un mācos, kā spāņi 35 gadu vecumā un pat būdami vecāki, notur uzmanību. Tas ir pats grūtākais. Kad ēd saldējumu, nebūs katru reizi tas tik garšīgs. Uzvarējām Hāgu, turpinājumā 3. vieta un 2. vieta. Paliec ļoti ātri izlutināts. Esmu izsalcis pēc labiem rezultātiem. Sapratu, pie kā jāstrādā. Smagākais darbs jāieliek pirms sezonas. Sezonas laikā dzīvo uz tiem tvaikiem, kas sataisīti pirms sezonas. Neko baigi sezonas laikā uzkačāt nevar. Jādabū tas draivs - bieži vien tās labākās spēles ir tādas, ka neatceries ne rezultātu, ne to ko darīji laukumā. Viss notiek automātiski. 

Pasaules kausa finālposmā Hamburgā (izcīnīta dalīta 5. vieta turnīrā, kurā piedalījās sezonas 10 labākie pāri) centrālajā laukumā atmosfēra ļoti uzlādēja. Kaut arī zaudējām spēli, gribējās turpināt spēlēt. Šogad bija pilna emociju buķete - gan labas, gan sliktas. Pārsvarā gan ar pozitīvu bilanci.

Čomi par mūsu veiksmīgo sezonu saka - haļava. Kolektīvā viens otru uzkurinām šādā veidā ar jokiem. Pēc sliktiem turnīriem pazūd pārliecība, bet pēc labiem atkal parādās. Hamburgā uzvarējām olimpiskās bronzas medaļniekus nīderlandiešus Aleksandru Brūveru un Robertu Mēuvsenu. Turnīrā visās spēlēs aizvadījām 3 setus, bijām ļoti tuvu uzvarai. Tad tu saproti, ka varam spēlēt. Jādabū kā spāņiem galvā to līniju visu laiku karstu - koncentrēties. Daudz jāstrādā pie tā. Arī organisms visu laiku jātur tonusā, nedrīkst atslābt.

Nākamajā sezonā uzsvars būs uz Pasaules tūres finālu. Lai uzlabotu reitingu līdz pasaules čempionātam, mums ir jāizcīna medaļa. 5 zvaigžņu turnīrā 5. vieta pēc punktiem ir tas pats kas 4 zvaigznēs sudraba vai bronzas medaļa. Protams, ka svarīgākais ir 2020. gada olimpiskās spēles, bet šosezon jākoncentrējas Eiropas un pasaules čempionātiem.

Treniņi kopā ar Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu

Mārtiņš parasti saka un arī citiem ir tāda loģika - ja ir iespēja, nekad netrenējies ar pāri, kas reitingā ir zemāk. Vai arī jātrenējas ar tiem, kuriem gandrīz vienmēr zaudē. Kad atbraucam uz sacensībām, parasti sarunājam čaļus sparingam. Ir izstrādājies ticējums - ja pirms turnīra trenējies ar kādu ārzemju pāri, tad sacensībās ar viņiem arī tiksies laukumā. Ļoti bieži tā gadās. Visi skaita arī savstarpējos dueļus.

Treneris Genādijs Samoilovs uzņēmās risku, piekrītot mūs trenēt, kad tikko sākām ar Mārtiņu sadarbību. Risks atmaksājās. Arī Sašam ar Jāni sezona kopumā bija laba. Vienīgi Jānim beigās trauma pamaisīja. Mēs viens otru papildinām. Iekšējā konkurencē neviens nekad negrib zaudēt, nekad neko nepiedod.

Treniņā reizēm šķiet, ka jāved iekšā apsardze, lai nezog punktus. Ja parādīs video atkārtojumā, ka bumba bija iekšā laukumā, tāpat neatzīsies. Pat ja treneris saka, ka bija kļūda, tāpat neatzīstās (smejas). Jebkurā līmenī savā starpā spēlējot ir jūtama konkurence. Viņi ir krietni nobriedušāki šajā līmenī, man uz tā fona vēl jāpieliek. Mēs tuvojamies viņu līmenim, viņi atkal grib pierādīt, ka ir labāki. Nedrīkst atslābt. Tas dod rezultātu, jo gribas uzvarēt katrā treniņā.

Tagad saproti, kāpēc no rīta celies, nevis atļaujies pagulēt ilgāk. Cenšamies ar Mārtiņu iet kopā uz treniņu svaru zālē, lai viens otru motivētu. Arī trenera faktors, ka viņš ir līdzās 24/7, ir ļoti nozīmīgs. Treniņnometnēs Ēģiptē duraku spēlējam. Agrāk likās, ka tā ir relaksējoša spēle - noteikti ne ar treneri Genādiju Samoilovu (smejas). Tiek skaitītas kārtis, meklē taktiku, kā pretinieku iegāzt. Viņš spēles beigās atceras visas kārtis, kas jau izspēlētas. Tā kļūst par nopietnu prāta spēli. 

Ēģiptē ir ļoti lēta dzīvošana. Apkārt nekā diži nav, nav nekāda kūrorta. Dzīvojam dzīvokļos ļoti tuvu pie jūras. Dārgākais dzīvoklis ir 500-400 eiro mēnesī uz diviem. Kolas bundžiņa maksā 15-17 centi. Gaļa, protams, tikai vista, jo musulmaņi cūkgaļu neēd. Lietus vispār nav, arī janvārī ir +20 grādi silts.

Edgars Točs un Mārtiņš Pļaviņš FOTO: www.fivb.org

Ar Mārtiņu sadzīvojam labi. Esmu vairāk muskulis, bet viņš ir sistemātisks - komandas smadzenes. Viņš uzņemas visu plānošanu, tagad arī es esmu pielikts pie darba - jānoorganizē kluba pasākums visiem sponsoriem, jāsarūpē dāvaniņas. Viņam ir ģimene, man ir ģimene, abi esam pieauguši. Reizēm jau ir kašķi laukumā, bet līdz kautiņam vēl neesam nonākuši (smejas). 

Pludmales volejbolā ir pāri, kuri arī izkaujas. Kazahiem bija gadījums, kad viens ar lamu vārdiem otru apvainoja, un tad aizgāja bam, bam bam (dūru vicināšana). Prom no sacensībām katrs lidoja ar savu lidmašīnu. Šeit nav kā zāles volejbolā, kur, ja ar kādu komandas biedru nesaskan, var draudzēties ar citiem.

Pludmales volejbols - neprognozējams, un arvien atlētiskāks

Šajā sporta veidā ienāk ļoti daudz jauni džeki - vācieši, krievi. Spēlētāji paliek vēl atlētiskāki. Mazie izdomā tādas lietas, ko neesi iepriekš redzējis. Pagaidām veiksmīgi turam līdzi. Vēl nav bijis tā, ka mūs kāds baigi piesmietu.

Tajā pašā NBA (Nacionālajās basketbola asociācijā) visi palikuši vēl atlētiskāki - tādi mežoņi skrien. Tagad ne tikai melnie, bet arī baltie augstu lec. Arī koordinācija garajiem ir daudz labāka. Nav vairs tā kā savulaik Bruno Pētersons spēlēja Ventspilī un Latvijas izlasē - 2,20 metri augums, 55. kājas izmērs. Kā tika mest sodiņus - tā bija auzas (smejas).

Tagad garie dara visu - spēlē aizsardzībā, bloķē, lasa spēli, ir fiziski spēcīgi. Tas padara to visu interesantu. Sporta veids nebūtu tik interesants, ja kāds visu laiku dominētu. Zustu tā jēga, jo pludmales volejbolā rezultāti ir ļoti neparedzami. Atkarībā no laika apstākļiem, mainās favorīti. Vējainā laikā es mūsējos liktu par favorītiem, jo esam tehniski. Nav tikai brutāla jauda, bet spēlējam ar galvu - paredzam, kur lidos bumba, protam vējā saspēlēties. Cietas smiltis - uzreiz atlētiskie garie masē nenormāli, vienkārši sākas zāles volejbols. Dziļās smiltis - uzreiz citi favorīti. Atceros Ķīnā bija liels lietus, bumbas kļūst uzreiz smagākas - gluži kā basketbolā. Uzreiz skaidrs - "hard hitters" (stiprie sitēji), jo ar māņsitieniem vairs neko nevar izdarīt, bumba pielīp pie rokas. Kam pleciņš lielāks, tas uzreiz masē (spēcīgi sit).

Atceros pirms laikam 2 gadiem maijā Maskavā uzsniga sniegs, bija baigais aukstums. Brazīlieši bija atbraukuši un izbrīnīti teica - snow, snow (sniegs, sniegs). Neviens nebija paņēmis līdzi garos sporta tērpus. Atceros kāds pat bija miskastes maisā ielīdis un mauca parastajās zeķēs (smejas). Pirmās dienas jau bija +20 grādi, bet pēkšņi uznāca sniegs...

Liela nauda neko negarantē

Mums nekad nebūs kā Krievijā, kur pludmales volejbolistam alga ir 20 000 ASV dolāri mēnesi. Turklāt klāt nāk turnīros izcīnītās naudas balvas. Ja izcīnīta medaļa, tad iegūtā prēmija tiek reizināta ar divi (šobrīd labākais Krievijas duets pasaules rangā ieņem 9. vietu, kamēr Samoilovs/Šmēdiņš ir 3. vietā, bet Pļaviņš/Točs 7. pozīcijā).

Dažiem pāriem uz turnīriem brauc līdzi 6 cilvēku personāls (ārsti, treneri, masieri). Mums pat citreiz treneris nebrauc, jo trenerim organizatori neapmaksā viesnīcu. Mums (spēlētājiem) apmaksā viesnīcu un ceļu, ja startējam pamatturnīrā. Ja brauc pirms pamatturnīra, tad pašiem viss jāapmaksā.

Krievija, Brazīlija, Katara, Vācija, Itālija - šo valstu pludmales volejbolistiem ir visai daudz naudas. Pārējie paši izsitās. ASV labi dzīvo uz sponsoru rēķina. Interesanti, ka vienam amerikānim sponsors ir dzēriens ar nosaukumu "Hangover" (paredzēts lietošanai paģiru laikā), bet viņš pats nemaz nelieto alkoholu, jo ir ļoti dievticīgs baznīcas cilvēks.