Šodienas redaktors:
Gatis Kreceris
Iesūti ziņu!

Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Četrpadsmitie! Tā vēl nav nekāda traģēdija...

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto
Foto: Publicitātes foto

15. decembra vakars Latvijas hokeja publikai bija stipri karsts. Pirms pēdējās kārtas spēlēm pasaules junioru čempionāta 1. grupā Fisenē trīs izlases varēja palikt pēdējā vietā. Arī Latvija... Kas uz turnīru devās ar sapni par atgriešanos elites grupā. Katra no trim pēdējās kārtas spēlēm mazināja variantu iespējas, un beigās viss sakārtojās mums gana veiksmīgi. Austrieši, paņemot punktu no Norvēģijas (2:3, OT), finišēja ar pieciem punktiem un cerību, ka Vācija sasitīs Franciju. Tā arī notika, un tas lieti noderēja mūsu puikām, jo viņu pēdējam sāncensim Baltkrievijai nu vairs nebija motivācijas plēsties pret Latviju – augstāk par 2. vietu viņi tāpat tikt nevarēja. 

Toties Kārļa Zirņa trenētajai komandai motivācijas bija atliku likām – pat zaudējums papildlaikā vai bullīšos deva iespēju saglabāt 1. grupas pierakstu. 3:1 uzvara vispār bija kā Ziemassvētku vecīša dāvana – 4. vieta jeb visas pasaules kontekstā – 14. vieta.

“Tā vēl nav nekāda traģēdija!” mēdz teikt kāds mans draugs. Izdzirdot šos vārdus pirmo reizi, biju mazliet pārsteigts par gados jaunā cilvēka viedumu. Skaidrs, ka sadauzīta automašīna nav nekāda traģēdija. Ja pats esi palicis dzīvs. Arī bankrots taču nav nekāda traģēdija, bet iespēja sākt visu no jauna.

Loģiski, ka Latvijas junioru izlases netikšana elites grupā nav no traģēdijas žanra. Drāma vai melodrāma varbūt. Striktākie kritiķi varbūt šo Fisenes stāstu var dēvēt par farsu, cirku vai komēdiju, es pagaidām atturēšos. Jo miris taču neviens nav un Latvijas hokejs arī palicis dzīvs. 12. vai 15. vieta? Kāda gan tam nozīme! Daudz lielāka nozīme būs tam, cik daudzi no šiem 22 puikām kļūs par hokeja meistariem un pēc dažiem gadiem spēlēs Latvijas nacionālajā izlasē. Kad šo atziņu pirmo reizi dzirdēju, pie sevis, protams, nodomāju: “Eh! Blefo, Oļeg, tu blefo!” Tieši no Oļega Znaroka mutes pirms četrpadsmit gadiem Narvā to dzirdēju, Latvijai pirmo reizi tiekot elites grupā. Jebkurš treneris taču priecātos par tādu uzvaru, bet Znaroks – šis krievu mužiks no Čeļabinskas! - man te runās par nākotni, ka viņš būšot priecīgs, ja pēc dažiem gadiem kādi divi vai trīs spēlēšot Latvijas izlasē.

Principā Oļegam bija taisnība par visiem simts procentiem. Liela daļa no Narvas varoņiem sen beiguši spēlēt hokeju, bet Latvijas nacionālajā izlasē vairāk vai mazāk sekmīgi spēlējuši deviņi Narvas U-20 iesaukuma hokejisti (Raitums, Andersons, Bārtulis, Galviņš, M. Jass, Dārziņš, G. Džeriņš, Karsums, Saulietis). Un es esmu pārliecināts, ka Fisenes iesaukums arī dos savu devumu Latvijas izlasei. Vidējā statistika kopš Narvas 2004 ir diezgan noturīga – lielajā izlasē pasaules čempionātos no katras U-20 izlases tiek seši līdz desmit hokejisti.

Ir vēl daži mīti U-20 pasaules čempionātu sakarā. Ka tur jaunos talantus varot pamanīt NHL klubu skauti. Pilnīga aplamība! Visi labākie pasaules juniori, arī Latvijas jaunie spēlētāji, ir skautu sarakstos sen jau atzīmēti. Ja ir tā vērti. Ļoti reti ir tādi gadījumi, ka vēl 17-18 gadu vecumā kāds hokejists nav ticis pamanīts, kā tas savulaik bija ar Mārtiņu Dzierkalu. Otrs mīts ir tas, ka spēlēšana elites grupā jaunajiem talantiem paver jaunus apvāršņus. Ja izlase tur visiem zaudē, tad lielas jēgas no tā nav, vai tu spēlē elitē vai 1. divīzijā. Lai gan es kā maksimālists, protams, gribu, lai Latvija visur ir pasaulē labākā!

 

Fisenē tas tā diemžēl nebija. Vācijas Hokeja federācijas piedāvātajās Youtube pārraidēs redzēju gandrīz visas piecpadsmit mūsu puiku spēlētās trešdaļas un... diemžēl tikai vienā spēlē – ar Austriju (4:1) mēs dominējām un spējām uzspiest sāncenšiem savu gribu. Pēdējo maču ar Baltkrieviju neskaitot, jo sābri bija pusmotivēti, mēs spiedām tikai norvēģus (2:4). Un arī tad tikai pašā spēles sākumā... Pret Vāciju (1:4) kaut cik bīstami sākām spēlēt otrajā trešdaļā vairākuma laikā, bet 1. divīzijas sliktākā junioru izlase Francija (1:3) trešajā trešdaļā, rezultātam esot 2:0, pilnībā kontrolēja spēli. Tā ka piesaukt visu nelaimju māti neveiksmi šoreiz būtu nevietā, kaut pēc statistikas datiem Latvijas puikas visās spēlēs, izņemot pret Vāciju, savus pretiniekus ir pārmētājuši. Norvēģus gandrīz divkārt (42:23), bet ko tas dod, ja ripa nekrīt vārtos.

Neesmu kompetents spriest par komandas komplektāciju, taču vēl no agrīniem jaunās Latvijas pirmajiem gadiem atceros trenera Vladimira Rešetņikova teikto, ka divus gadus jaunāku spēlētāju iekļaušana U-20 junioru izlasēs ir pieļaujama tikai tad, ja šis jaunākais hokejists ir jau fiziski nobriedis un ir galvas tiesu meistarīgāks par pamatgada iesaukumu. Šajā U-20 izlasē – 1999/.2000. gads – bija seši 2001. gadā dzimušie un divi pat – 2002. Rezultāts loģisks.

Ar interesi gaidīšu, ko teiks treneri un Hokeja federācijas valde, taču skaidrs ir tas, ka vasarā un rudenī federācijas pirmajai izvēlei ir jābūt U-20 izlasei. Ar iespēju atjaunot Sergeja Žoltoka piemiņas turnīru augusta beigās, septembra sākumā.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu