Latvijas izlases futbolists Maksimenko: Tagad man Anglijā klātos diezgan labi

TVNET: Basketbolā, hokejā, futbolā bieži vien labākais sportiskais vecums ir 27-28 gadi. Tev nesen palika 28 gadi (8. decembrī). Tu šobrīd jūties savā karjerā labākajā fiziskajā formā un meistarībā?

Maksimenko: Fiziski jūtos labi. Nevaru sūdzēties. Jūtos tāpat kā laikā, kad biju jaunāks. Šobrīd ir krietni lielāka pieredze nekā 20 gadu vecumā. Arī muskuļos spēka tagad ir vairāk. Esmu arī gudrāks laukumā. Manuprāt, aizsargam labākie gadi ir 28-32. Esmu priecīgs, ka klubā man ir stabils spēles laiks. 

TVNET: Tavs klubs Ļubļanas "Olimpija" šobrīd Slovēnijas čempionātā ieņem 2. vietu, 9 punktus atpaliekot no līderes "Maribor". Kādi ir komandas mērķi?

Maksimenko: Ja godīgi, vieta šobrīd nav laba. Mērķis, protams, ir uzvarēt Slovēnijas čempionātā, kā to komanda izdarīja pērn, kā arī triumfēt kausa izcīņā. 9 punktu starpība - tas ir diezgan daudz. Kluba prezidents nav apmierināts. Sezonas otrā daļa būs ļoti sarežģīta. Noteikti jāuzvar spēles pret "Maribor". 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

?? #VM2 #nationalteam #latvia #11vilki

A post shared by Vitalijs Maksimenko (@vitalijsmaksimenko2) on Sep 5, 2018 at 2:50am PDT

TVNET: Izskanēja runas, ka "Olimpijas" klubam ir finansiālas problēmas. Vai tās ir patiesas, algas kavējas?

Maksimenko: Nezinu, no kurienes tādas baumas. Runāju gan ar "Olimpijas" pārstāvjiem, gan ar savu aģentu. Slovēnijā medijos patīk izplatīt baumas, lai būtu ažiotāža. Algu saņemu, un maksā laikā. Nekādas problēmas nav šajā jautājumā.

TVNET: Pirms pāris gadiem Ļubļanas "Olimpijas" basketbola komandā spēlēja Dāvis Bertāns. Kāds tev Slovēnijā par šo faktu ir atgādinājis, kaut ko vaicājis?

Maksimenko: Pats nemaz to nezināju. Mums komandā gan ir daži spēlētāji, kuri iet uz "Olimpijas" basketbola kluba spēlēm. Domāju, ka viņi zinātu Bertānu. Bija piedāvājums apmeklēt Slovēnijas izlases spēli Ļubļanā pret Latviju (Pasaules kausa kvalifikācijas spēle). Tomēr man nesanāca laiks aiziet. Taču gribu aiziet uz kādu "Olimpijas" vai Slovēnijas izlases basketbola spēli.

TVNET: Karjeras laikā esi spēlējis daudzās valstīs - Lielbritānijā (Anglija un Skotija), Nīderlande, Austrija, Polija un tagad Slovēnija. Kur tev visvairāk patika dzīves apstākļi, infrastruktūra, futbola līmenis?

Maksimenko: Futbols noteikti labākais bija "Championship" (Anglijas pēc spēka 2. līga). Arī infrastruktūrai tur ir superīgs līmenis, varbūt ne visām komandām, bet Braitonas un Houvas "Albion" viss bija perfekti. Tur ir ļoti grūti spēlēt, jo sportiskais līmenis ir baigi augsts. Tāpēc uz turieni brauc spēlētāji no visas pasaules. No sportiskās puses tur patika vislabāk.

Dzīves apstākļi visvairāk man patika Austrijā un patīk arī Slovēnijā. Šajās divās valstīs ir komfortabli, viss ir sakārtots. Tur ir skaista daba - kalni, svaigs gaiss, ezeri - viss mierīgs. Dzīvot blakus Vīnei vai pašā Ļubļanā ir ideāli. Arī klimats tur patīk labāk nekā Anglijā vai Skotijā, kur daudz līst lietus.

TVNET: Ko tev klubs Ļubļanā šobrīd nodrošina - dzīvokli vai māju, automašīnu?

Maksimenko: Dzīvokli un automašīnu. Protams, arī līgums ar visiem punktiem, kas man bija vajadzīgi. Līgums ir noslēgts līdz 2021. gada 30. jūnijam. Gribu stabili nospēlēt šo sezonu līdz galam. Vēlos palīdzēt komandai uzvarēt līgā un izcīnīt kausu. Ja mums tas izdotos, gribētos pamēģināt tikt kaut kur vēl augstāk.

TVNET: Uzvarot Slovēnijas līgu jūs tiekat uz UEFA Čempionu līgas kvalifikāciju. "Maribor" vēl nesen spēlēja grupu turnīrā...

Maksimenko: Ja man vaicā, kāds Slovēnijā ir futbola līmenis, tad varu teikt - diemžēl Latvijas virslīga nav pat tuvumā. Uz "Olimpijas" un "Maribor" spēlēm nāk 10 000 līdzjutēju. Šo komandu atbalstītāji viens otru nemīl - savā starpā ir kautiņi, tiek šautas petardes. Uz savstarpējām spēlēm no katras komandas ir kādi 4000-5000 fanu. Gan pie viņiem ir foršs stadions, gan pie mums.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

#Repost @sportalgoool ・・・ ‪?Gol❗️ @nkolimpija do vodstva s 3:0. ⚽️Prvi gol je dosegel @vitalijsmaksimenko2 ‬ ‪#goool #sportalgoool #goal #plts #footballseason #footballplayer #football #soccer #footballmatch

A post shared by Vitalijs Maksimenko (@vitalijsmaksimenko2) on Sep 2, 2018 at 5:12pm PDT

TVNET: 2013. gada janvārī Braitonas un Houvas "Albion" (šobrīd Anglijas premjerlīgas komanda, bet tolaik "Championship") tevi nopirka no Rīgas "Skonto" par kādiem 300-350 tūkstošiem eiro. Kāpēc tur neizdevās nostiprināties?

Maksimenko: Precīzi nezinu to summu, bet apmēram tāda varētu būt. Tas bija foršs laiks, kaut arī neizdevās tur nostiprināties. Nav viegli pārcelties no Latvijas virslīgas uz to līmeni. Tur ir liela konkurence uz vienu vietu sastāvā.

Tolaik mani konkurenti bija spānis Bruno Saltors (spēlē joprojām, pārnāca 2013. gadā no "Valencia"), komandas kapteinis skots Gordons Grīrs (11 spēles Skotijas izlasē), anglis Metjū Apsons (spēlējis Londonas "Arsenal"), īrs Stīvens Vords (šobrīd spēlē premjerlīgas klubā "Burnley", Īrijas izlasē 50 spēles un 3 vārti). Līdz ar to iekļūt pirmās komandas pamatsastāvā bija ļoti grūti.

Spēlēju otrajā komandā, bet pēc tam tiku izīrēts citiem klubiem, kā jau daudzi jaunie čaļi. No otrās komandas 2-3 spēlētājiem paveicās, viņi tagad spēlē pirmajā komandā vadošās lomas. Pārējie karjeru turpina Anglijas zemākās līgās vai devušies uz citām valstīm tā kā es.

Angļu aizsargs Lūiss Danks šobrīd Braitonā ir kapteinis. Ar viņu kopā daudz spēlējām otrajā komandā, veidojot centra aizsargu pāri - viņš labajā pusē, es kreisajā. Arī uz beņķīša kopā sēdējām pirmajā komandā "Championship" spēlēs. Viņš ir akadēmijas audzēknis. Bet viņš ir stiprs spēlētājs, neko sliktu par viņu nevaru pateikt. Man patika, kā viņš spēlē, jau no pirmajiem treniņiem. Viņš ir talantīgs čalis, īsts brits - stiprs, prot spēlēt ar galvu. Braitonā visi viņu mīl - gan kluba vadība, gan fani. 

Ja es uz Angliju pārceltos tagad, 28 gadu vecumā ar savu pieredzi, dažas lietas pamainītu. Tolaik vēl biju ļoti jauns un nepieredzējis, daudz ko nezināju. Man vēl nebija tādas futbola izpratnes. Laukumā man vajadzēja būt agresīvākam. Arī dzīves pieredze vēl nebija tāda, tas bija pirmais solis karjerā ārpus Latvijas. Domāju, tā kopumā ir Latvijas futbola problēma (pārcelties uz augstāka līmeņa ārzemju futbola klubu). Ārzemēs ir šokā par līmeni šeit pie mums Latvijā. Ja es tagad pārceltos no Slovēnijas uz Angliju, domāju, man klātos diezgan labi. 

TVNET: Bērnībā spēlēji ar numuru 17, kas zināms arī kā Mariana Pahara numurs. Bērnībā spēlēji arī kā uzbrucējs vai pussargs?

Maksimenko: Jā, bērnībā spēlēju gan kā uzbrucējs, gan kā pussargs. Spēlēju pēc tam arī ar numuru 9 (savulaik ar šo numuru spēlēja Māris Verpakovskis) kā kreisās malas pussargs. Numurs gan nebija izvēlēts tamdēļ, ka ar tādu spēlēja Māris. Būtībā līdz 14-15 gadu vecumam vairāk spēlēju priekšējā vai vidējā līnijā. Šķiet, U-15 izlase bija pēdējais brīdis, kad vēl skraidīju kā pussargs. Pēc tam viss pamainījās. Treneris Vladimirs Beļajevs pamēģināja mani kā kreiso aizsargu Rīgas "Daugavas" komandā. Vēlāk gan "Daugavā", gan U-17 izlasē spēlēju kā centra aizsargs, jo vajadzēja aizstāt kādu, kurš bija traumēts. Nospēlēju labi un turpināju spēlēt šajā pozīcijā. 

TVNET: Kurā pozīcijā vienmēr esi juties ērtāk - kreisajā malā jeb centra aizsarga pozīcijā?

Maksimenko: Man centrā patīk vairāk. Kā centrs spēlēju pēdējos gadus Rīgas "Skonto". Arī uz Angliju aizbraucu kā centra aizsargs, jo šajā pozīcijā viņi mani noskatīja. Arī Skotijā spēlēju kā centrs. Nīderlandē 50 pret 50, Austrijā arī 50 pret 50, un tagad Slovēnijā komanda mani paņēma kā centra aizsargu. Šajā pozīcijā jūtos drošāk un labāk. Bet varu arī bez problēmām nospēlēt kā kreisās malas aizsargs.

TVNET: Latvijas izlasē tev sanāk vairāk spēlēt kreisajā malā...

Maksimenko: Es runāju ar treneri (Miksu Pātelainenu), ka man gribētos spēlēt savā pozīcijā kā centra aizsargam. Viņš teica, ka viņam nav spēlētāju, ko likt kreisajā malā. Viņš centās laukumā laist savā skatījumā visus labākos spēlētājus. Ceru, ka nākamajā ciklā jaunais treneris mani liks spēlēt centra pozīcijā. Man šajā pozīcijā "Olimpijā" klājas labi. Tur gan treneri, gan spēlētāji prasīja man, kāpēc es nespēlēju savā pozīcijā? Mēģināju viņiem izskaidrot. Slovēnijā spēlēju tikai centrā. Vienā spēlē tikai kādas 20 minūtes paspēlēju malā, jo treneris gribēja paskatīties, kā man sanāks. Treneri zina, ka es varu aizstāt mūsu kreisās malas aizsargu, kas man ir labs pluss.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

National team ?? #VM2 #11vilki

A post shared by Vitalijs Maksimenko (@vitalijsmaksimenko2) on Sep 3, 2018 at 11:25am PDT

TVNET: No 14-15 gadu vecuma spēlē kā aizsargs. Kas ir tavi elki šajā pozīcijā? Vai tomēr uzbrucēji, pussargi ir tavi elki?

Maksimenko: No agras bērnības mans elks bijis centra aizsargs Serhio Ramoss, kad viņš pievienojās Madrides "Real". Protams, arī Marsēlu kā kreisās malas aizsargs. Pirms tam arī patika Roberto Karloss. Tāpat arī Lilians Tirāms un Alesandro Nesta. No pussargiem varētu arī daudzus nosaukt, piemēram, Zinedins Zidāns. Tāpat arī uzbrucēji - brazīlietis Ronaldo, arī Krištianu Ronaldu. Šiem futbolistiem esmu sekojis gan bērnībā, gan karjeras laikā.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

No words needed @cristiano #football #riga #latvia #portugal #ronaldo

A post shared by Vitalijs Maksimenko (@vitalijsmaksimenko2) on Sep 11, 2017 at 6:53am PDT

TVNET: Aizskārām tēmu par Latvijas izlases jauno treneri. Seko līdzi visiem jaunumiem medijos?

Maksimenko: Protams, man ļoti interesē. Es daudz komunicēju ar Kasparu Gorkšu. Varu viņam piezvanīt, uzrakstīt. Mums ir labas attiecības jau kopš pirmajām izlases treniņnometnēm, kad viņš vēl spēlēja. Visi zina, ka prioritāte ir Stojanovičam. Runāju gan ar savu aģentu Slovēnijā, gan arī komandas biedriem. "Olimpijas" komandas čatā uzrakstīju un vaicāju: kas zināms par šo treneri? Bija tikai labi vārdi par viņu gan kā treneri, gan kā personību. Arī gaidu, kad treneri apstiprinās par 100%. Šis variants ir labs. Pats personīgi viņu nepazīstu, bet Slovēnijā atsauksmes ir labas. Domāju, viņš būtu labs treneris mūsu izlasei.

TVNET: Artūrs Karašausks publiski pauda Miksu Pātelainenam atbalstu, ka viņam jāpaliek amatā. Kā tu skaties, viņam vajadzēja palikt?

Maksimenko: Labs treneris. Neko sliktu nevaru pateikt par treneru štābu, gan Miksu, gan viņa asistentiem - Gordonu Jangu un Mareku Zuntneru. Runāju pāris reizes ar Miksu aci pret aci par to, ka gribu spēlēt kā centra aizsargs, bet tā ir trenera izvēle, es to nevaru ietekmēt. Mēs arī sazinājāmies pēc tam, kad viņš atkāpās. Pateicu viņam paldies par kopā pavadīto laiku! Šobrīd nav problēma trenerī. Problēma ir vairāk pašos spēlētājos.

Manuprāt, izlasi vajadzētu veidot 15-17 futbolistiem, kuri spēlē ārzemēs - kaut vai vidusmēra čempionātos, kā Slovēnija, Polija, Ungārija vai citur. Bet galvenais ir spēlēt ārzemēs, spēlēt vadošās lomas savos klubos, lai būtu regulārs spēles laiks. Izlases vadošajiem spēlētājiem klubā jābūt leģionāra statusā, lai būtu sarežģītāki apstākļi nekā šeit Latvijas virslīgā, kur ir komforta zona. Šeit tu zini, ka tu katru nedēļu spēlēsi, nekas jau nemainīsies.

TVNET: Tev izdevies noturēties ārzemju klubos, kopš atstāji "Skonto", bet ir citi Latvijas futbolisti, kuri ātri vien atgriežas virslīgā... 

Maksimenko: Ir grūti noturēties ārzemēs. Gadās periodi, kad treneris tavā pozīcijā izvēlas citu spēlētāju. Paliek ļoti grūti, nevari saprast, kāpēc tu nespēlē. Man arī bija tādi brīži, kad negribēju vairs neko darīt, negribēju trenēties. Katrā treniņā sevi ir jāpierāda. Jātrenējas dubultā. To es arī darīju. Jāsaprot, ka treneris var nomainīties un tiksi vairāk spēlēt, vai arī nokļūsi citā klubā un būsi gatavs spēlēt. Visvieglākais ir padoties un braukt mājās. 

Es runāju dažiem spēlētājiem, kuri aizbrauca uz ārzemēm un drīz atgriezās atpakaļ. Es viņiem teicu, ka nevajag braukt atpakaļ uz Latviju, jo tikt atkal atpakaļ uz Eiropu būs grūtāk. Katru iespēju vajag censties izmantot, ja neizdodas vienā klubā, ir jāmēģina citā. Ja aizbrauc uz Itāliju un tur neizdodas, aizbrauc labāk uz Poliju, jo no turienes var tikt, piemēram, uz Franciju. No Latvijas virslīgas pēc tam ir grūti tikt tālāk. 

TVNET: Tev aģents ir no Slovēnijas. Aģenti brauc uz Latviju meklēt talantus?

Maksimenko: Ir vajadzīgi kontakti. Ja esi jauns, kādus 17-20 gadus vecs un iesitīsi 18 golus virslīgā, protams, ka tad par tevi būs interese. Tāpat vien neviens nebrauks. Varbūt kāds atbrauks, ja īpaši palūgs, lai ierodas apskatīt un novērtēt kādu talantīgu spēlētāju. Jābūt labam produktam, ko parādīt. Nevar atbraukt uz Rīgas Hanzas vidusskolas laukumu skatīties spēli. Cilvēki domās, kur ir nonākuši - 9. līgā Anglijā? 

TVNET: Latvijas futbola izlase 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā spēlēs vienā grupā ar Poliju, Austriju, Izraēlu, Slovēniju un Maķedoniju. Trijās no šīm piecām valstīm tu esi spēlējis vietējā čempionātā...

Maksimenko: Es izvēlējos šo grupu (smejas). 

TVNET: Tu jau pirms izlozes biji iztēlojies tieši šādu grupu?

Maksimenko: Mēs "Olimpijas" kluba ģērbtuvē runājām, ka varam tikt vienā grupā. Slovēņi bija pārsteigti, ka esam pēdējā grozā. Kopā pasmējāmies, ka būsim vienā grupā, un tā nu tas arī notika. Mums bija treniņš, pēc kura es pirmais atvēru telefonu un ieraudzīju, ka esam vienā grupā. Visi forši kopā pasmējāmies. Man tas ir patīkami, ka grupā ir manas valstis - Polija, Austrija, Slovēnija. Man Austrijā ir daudzi pazīstami cilvēki gan futbolā, gan ārpus tā. Arī Polijā tāpat. Izbraukuma maču Slovēnijā, visticamāk, spēlēsim Ļubļanā - mana kluba "Olimpija" stadionā. Manās mājās. Pirmo reizi būšu viesu ģērbtuvē.

TVNET: Kā tu skaties uz šo grupu? Varbūt nav neviena futbola lielvalsts, kaut gan Poliju varētu tā nodēvēt. Kas varētu būt Latvijas izlases "griesti" šajā grupā, kāds mērķis? Šobrīd nevaram apgalvot, ka jācīnās par uzvaru katrā spēlē...

Maksimenko: Jā, tā diemžēl šobrīd nevar teikt. Ja paskatās uz pēdējo gadu rezultātiem, situācija ir bēdīga. Tomēr ar laiku tas mainīsies - ar jaunu paaudzi, ar jaunu treneri, varbūt mūsu čaļi aizbrauks uz ārzemēm un pastiprinās valstsvienību. Varbūt sāksim vairāk spēlēt kā vienots kodols, viens par otru cīnīties, būsim iedvesmoti. Katra spēle būs ļoti sarežģīta. Man mērķis ir tāds, lai līdzjutēji nāktu uz spēlēm un būtu priecīgi pēc mača finālsvilpes. Jānospēlē kaujinieciski, jācīnās laukumā par katru centimetru, vienam par otru, par mūsu valsti Latviju.

Ja pret labu komandu beigās būs rezultāts 1:1, tas būs forši gan mums, gan līdzjutējiem. Tā mēs soli pa solim varam kaut ko sakārtot. Nevar domāt, ka mēs tagad visus uzvarēsim. Jābūt reāliem, paskatoties uz mūsu sastāvu - daudzi spēlē tikai Latvijas virslīgā. Mēs zinām, ka virslīgā līmenis nav tas labākais. Ceru, ka mums pievienosies labs treneris, kurš sakārtos mūsu izlasi - atradīs mūsu stipros trumpjus. Noskaidros, kur mēs varam būt bīstamāki pretiniekiem, kā mēs varēsim izveidot 2-3 vārtu gūšanas momentus katrā spēlē un kā spēsim tos realizēt.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Sveiciens jubilejā, Latvija! ???

A post shared by Vitalijs Maksimenko (@vitalijsmaksimenko2) on Nov 18, 2018 at 12:37am PST

Ja paanalizējam pēdējo spēli pret Andoru - ok, mēs nospēlējam uz 0 aizsardzībā (neielaidām vārtus), un tā tam arī vajadzēja būt. Bet uzbrukumā mēs neko neizveidojām, diemžēl - tas bija briesmīgi. Tas nav atkarīgs tikai no uzbrucējiem, bet arī no pussargiem un aizsargiem. Mums trūkst laba spēles laika, kontrolējot bumbu. Ceru, ka mūsu produkts uzlabosies. Un vajag katru spēli spēlēt ar pozitīvām un optimisma pilnām emocijām. Ar domu, ka pret katru komandu varam izcīnīt punktu (nospēlēt neizšķirti). To parādīja daudzas izlases, tostarp arī Andora.

TVNET: Futbolā ir sava veida burvība, ka neizšķirts reizēm var būt kā uzvara...

Maksimenko: Ja saņemsimies un pirmajā mačā nospēlēsim neizšķirti, tad tā būs papildu motivācija pamēģināt labi nospēlēt arī nākamajā mačā. Izspiest vēl kaut ko vairāk no sevis. Varbūt jaunais treneris sakārtos to, kā vajag spēlēt ar bumbu. Jāiet soli pa solim.

TVNET: Stadionā "Daugava" Maksimenko iesit ar galvu, bet Roberts Levandovskis ar 11 metru soda sitienu panāk neizšķirtu. Latvija pret Poliju nospēlē 1:1...

Maksimenko: Jā, piemēram tā (smejas). Esmu optimists. Tiešām ceru, ka iesāksim labi un arī pabeigsim labi nākamo ciklu. Paldies līdzjutējiem, kuri nāk uz spēlēm tik un tā. Tie ir svarīgi cilvēki, kuri ir kopā ar izlasi gan labajos, gan sliktajos laikos. Kopā ar šiem cilvēkiem vēlamies uz stadionu atvest jaunus cilvēkus, kuri mūs atbalstīs.

Ceru, ka mums būs laba jaunā paaudze. Esmu dzirdējis, ka Eiropā dažās komandās akadēmijās ir mūsu jaunie čaļi. Ārzemēs ir foršas akadēmijas, kādas mums diemžēl nav. Lai viņi izaug un brauc spēlēt Latvijas izlasē! 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tomorrow we start the second half of the season /Jutro zaczynamy drugą połowę sezonu ⚽ #ekstraklasa #poland #nike #nikelatvia #tapedesignaustria

A post shared by Vitalijs Maksimenko (@vitalijsmaksimenko2) on Feb 10, 2018 at 6:35am PST

TVNET: Futbols ir sporta karalis, tomēr tā nav svarīgākā dzīves sastāvdaļa. Tu pērn vasarā kļuvi par tēvu. Kā tavu dzīvi mainījusi meitiņas nākšana pasaulē?

Maksimenko: Tas dod vēl lielāku motivāciju. Ikdienā tagad esmu vairāk priecīgs. Mājās kopā pavadot laiku ar meitu un sievu, es varu aizmirst par visām problēmām, kas ir apkārt. Tagad gribas izdarīt visu iespējami tā, lai viņām apkārt būtu viss labākais.

TVNET: Pēc sliktas spēles nav tik ilgi jādomā, kas nesanāca...

Maksimenko: Apmēram tā. Slovēnijā dažas spēles nebija tik labas, pēc mačiem bija slikts garastāvoklis, bet, sazinoties Skype vaiWhats Up ar sievu un mazo, ātri viss paliek labi. Galvenais, lai ir laba veselība, tad jau visi ir priecīgi. Tad nākamajā dienā jau eju uz treniņu, lai gatavotos uzvarēt nākamo spēli un aizmirstu par iepriekšējo. Ģimene ir pats svarīgākais, karjera tikai pēc tam.

TVNET: Uz sezonas pirmo pusi sieva un meita palika Latvijā. Kā būs tagad?

Maksimenko: Jā, tagad lidos uz Slovēniju kopā ar mani. Pirmais pārlidojums, pirmā pieredze dzīvot ārzemēs ar mazo. Būs viss forši.

TVNET: Pirms atvadāmies, varbūt vari izstāstīt kādu atgadījumu no savas karjeras, kas bijis ļoti interesants, amizants, varbūt smieklīgs?

Maksimenko: Uzreiz tā grūti atcerēties, kaut gan daudz bijis visa kā, gan klubos, gan izlasēs.

Tas varbūt nav ļoti smieklīgi, bet Anglijā bija tā - ja čalis atnāk ar smieklīgu džemperi, apaviem vai kādu citu apģērbu, tad pirms treniņa to apģērbu noliek redzamā vietā, kaut kur augstā vietā pakarina, lai pēc treniņa visi kopā izsmietu to čali.

Atceros, ka "Yeovil Town" komandā viens angļu spēlētājs treniņa laikā laukuma malā aizgāja pačurāt. Tas notika centrālajā stadionā, kurā mums nākamajā dienā bija spēle. Dīvains čalis (smejas).