Negribu glorificēt Sanda panākumus toreiz, bet tie bija – pārliecinājis Miku Indraši, kā viņam vēlams spēlēt un, izveidojot maiņu Indrašis – Bičevskis – Dārziņš, “Dinamo” sāka ne tikai spēlēt sakarīgāk, bet gūt arī punktus. Ko, protams, ierakstījām Ozoliņa dosjē.
Neesot katru brīdi komandā, no malas varēja arī šķist, ka Ozoliņš ir gatavs strādāt par galveno treneri. Par ko biju pārliecināts, diskusijā ar Ozo draugu Guntaru Pasti kādā TV raidījumā nostājoties pozitīvisma pusē, Pastem diezgan pārliecinoši argumentējot, ka Sandis nav gatavs būt par galveno treneri. Pēc neveiksmīgās 2016./2017. gada sezonas Juris Savickis piedāvāja Ozoliņam “Dinamo” galvenā uzplečus. Nevar teikt, ka negatavojās “Dinamo” vai nemācījās jaunais vadonis, kurš bija ieguvis arī trenera sertifikātu Sporta akadēmijā. Ar Ģirtu Ankipānu kā ģenerālmenedžeri un treneriem Rodrigo Laviņu, Aleksandru Ņiživiju un Juri Klodānu “Dinamo” cītīgi komplektēja sastāvu, no pirmā izbraukuma atvedot piecus punktus no 12. Izņemot Miķela Rēdliha lauzto žokli jau pirmajā spēlē, nekas vēl neliecināja, ka tas ir beigu sākums.
Tad traumu dēļ izkrita Koltons Gilīss, vēl dažs, ātrais Lūkass Lesio meta savos vārtos, bet pats lielākais fušieris izrādījās vārtsargs ar NHL pieredzi Džastins Pīterss, kura uzaicināšanu bija akceptējis ne tikai treneru kolektīvs vien, bet arī pieaicinātie vārtsargu eksperti. Ducis zaudējumu pēc kārtas, un 27. septembra spēle pret “Admiral” Ozoliņam kā galvenajam trenerim bija pēdējā. Kāpēc tā iznāca?