Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Ozoliņš atkal treneris

Sandis Ozoliņš FOTO: Raimonds Volonts / dinamoriga.lv

Janvāra trešās nedēļas nozīmīgākais notikums hokeja laukumos nav vis kāda latviešu uzbrucēja gūtie vārti NHL vai Metjū Majones solo Kazaņā, bet Sanda Ozoliņa atgriešanās hokejā. Pēc gandrīz gada darba “Lido” mārketinga komandā Ozoliņš atkal ir hokejā – viņš turpmāk atbildēs par Ņižņijnovgorodas “Torpedo” aizsardzību KHL. Ar ko arī viņu apsveicam.

Ņižņijnovgorodā Sandis stājas zviedra Fredrika Stilmana vietā, kuru atpakaļ uz Zviedriju aizsauca ģimenes apstākļi. Cilvēki ar mazliet garāku atmiņu droši vien atceras, ka 2016. gada janvārī toreizējā Vladivostokas “Admiral” trenera uzvārds tika locīts Latvijas izlases sakarā. Stilmans Kirova Lipmana apritē būtu nonācis pēc “Admiral” kapteiņa Oskara Bārtuļa “piespēles”. Bet mums šobrīd aktuāls nav Lipmans, Bārtulis vai Stilmans, bet vienīgais Stenlija kausa ieguvējs Latvijas hokejā Sandis Ozoliņš. Kura ceļš pēc karjeras beigām Rīgas “Dinamo” nebūt nav bijis rozēm kaisīts.

Tauta, kas zina (zināja) visu par Ozo miljonu līgumiem, ne vienmēr zina nianses, un tad latvietim liekas, ka ar tiem miljoniem taču Sandis var dzīvot līdz mūža beigām cepuri kuldams. Taču viens neapdomīgs “ieguldījums” naftas biznesā, un... Jā, bet viņam taču ir miljoni Ozo golfa laukumā! Ir, ir, bet laukumu pa atsevišķām bedrītēm nevienam nepārdosi, un tāpēc tieši laikā nāca Jura Savicka piedāvājums 2016. gada novembrī doties palīgā Normundam Sējējam. Kā trenera palīgam jeb otrajam trenerim.

Negribu glorificēt Sanda panākumus toreiz, bet tie bija – pārliecinājis Miku Indraši, kā viņam vēlams spēlēt un, izveidojot maiņu Indrašis – Bičevskis – Dārziņš, “Dinamo” sāka ne tikai spēlēt sakarīgāk, bet gūt arī punktus. Ko, protams, ierakstījām Ozoliņa dosjē.

Neesot katru brīdi komandā, no malas varēja arī šķist, ka Ozoliņš ir gatavs strādāt par galveno treneri. Par ko biju pārliecināts, diskusijā ar Ozo draugu Guntaru Pasti kādā TV raidījumā nostājoties pozitīvisma pusē, Pastem diezgan pārliecinoši argumentējot, ka Sandis nav gatavs būt par galveno treneri. Pēc neveiksmīgās 2016./2017. gada sezonas Juris Savickis piedāvāja Ozoliņam “Dinamo” galvenā uzplečus. Nevar teikt, ka negatavojās “Dinamo” vai nemācījās jaunais vadonis, kurš bija ieguvis arī trenera sertifikātu Sporta akadēmijā. Ar Ģirtu Ankipānu kā ģenerālmenedžeri un treneriem Rodrigo Laviņu, Aleksandru Ņiživiju un Juri Klodānu “Dinamo” cītīgi komplektēja sastāvu, no pirmā izbraukuma atvedot piecus punktus no 12. Izņemot Miķela Rēdliha lauzto žokli jau pirmajā spēlē, nekas vēl neliecināja, ka tas ir beigu sākums.

Tad traumu dēļ izkrita Koltons Gilīss, vēl dažs, ātrais Lūkass Lesio meta savos vārtos, bet pats lielākais fušieris izrādījās vārtsargs ar NHL pieredzi Džastins Pīterss, kura uzaicināšanu bija akceptējis ne tikai treneru kolektīvs vien, bet arī pieaicinātie vārtsargu eksperti. Ducis zaudējumu pēc kārtas, un 27. septembra spēle pret “Admiral” Ozoliņam kā galvenajam trenerim bija pēdējā. Kāpēc tā iznāca?

Nepiekritīšu tiem hokeja virtuves pārzinātājiem, kuri apgalvo, ka negatavais Ozoliņš toreiz speciāli tika pamests zem tanka un ka galvenais metējs bijis Savickis. Jā, viņam tobrīd bija tikai trīsarpus mēnešu pieredze trenera (otrā!) darbā, un tās ir divas dažādas lietas – būt par galveno treneri vai otro. Tās sezonas sākumā treneru kvartets izskatījās un arī strādāja kā viens vesels, bet, krājoties zaudējumu sērijai, Ozoliņš arvien retāk ieklausījās pārējo domās. Jo NHL pieredze taču bija tikai viņam.

Spēlētāja pieredze, kas šoreiz diemžēl nenostrādāja. Taču kā tu neliksi vārtos Pītersu, kuram liels līgums un NHL pieredze? Negribu apzvērēt, ka 2017. gada septembrī Ozoliņš bija gatavs ar panākumiem strādāt par galveno treneri. Ja nebūtu dažu vadošo spēlētāju savainojumu, ja ripas ķertu Pīterss un ja produktīvāk spēlētu leģionāri. No kuriem dažus (Galjardi, Lesio, Rens, arī Pīterss) bija spiesti ātri vien atbrīvot. Toties Ozoliņš nu bija apzīmogots kā nederīgs treneris.

Negribu pārslavēt “Lido” šefu Gunāru Ķirsonu, kurš jau otro reizi palīdzēja Ozoliņam veikt būtisku pagriezienu dzīvē. Pirmā reize bija 2014. gada februārī, kad ekscēsnieks pierunāja Ozoliņu spēlēt Soču olimpiskajās spēlēs. Nav būtiski, kā, bet rezultāts Sočos bija. 2018. gada sākumā Ķirsons uzaicināja Sandi uz “Lido” - par mārketinga komandas vicešefu.

Ozoliņš un mārketings? Veči, nevajag! Taču ekshokejists savu darbu darīja cītīgi, uz darbu nāca ar iedvesmu un laikā, no Ķirsona saņemot gandrīz tādu pašu atalgojumu kā KHL mazāk apmaksātie hokejisti. Jā, bija aizdomas, ka Ķirsons viņu galvenokārt līdzis kā “Lido”, lasi, sava mazdēla Alberta treneri. Šad tad Ozoliņš uz ledus kāpa, arī no malas konsultēja, taču abus lielos vīrus vienoja noruna, ka Sandis netiks spiests strādāt par treneri “Lido”. Nu, kad ir atkal trenera darbs “Torpedo”, varam tikai pateikties Ķirsonam.

Vai Ņižņijnovgorodā Sandim izdosies trešais kodiens trenera nebūt ne saldajā maizes riecienā? Būdams optimists, gribu ticēt. Lai gan man personīgi liekas, ka Latvijas hokeja kontekstā viņa vieta ir Latvijas nacionālās izlases ģenerālmenedžeris. 2011. gadā Bratislavā un Košicē viņš šajā amatā bija izcils. Ko spēlētāji atceras joprojām. Taču Bratislavā Oļega Znaroka brigāde bullīšos paklupa pret dāņiem, un vēlāk Lipmans no darba atbrīvoja pilnīgi visu izlases apkalpojošo personālu. Arī Sandi. Kaut līgums ar ģenerālmenedžeri Ozoliņu bija līdz pat 2014. gada olimpiskajām spēlēm Sočos. Kad pie Latvijas izlases parādījās Bobs Hārtlijs, tikai loģisks likās Ozoliņš kā izlases ģenerālmenedžeris: pazina Hārtliju kā savu bijušo treneri NHL un pārzināja arī Latvijas hokeju. Taču pārrunās ar Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretāru Viesturu Koziolu viss kaut kur iesprūda. Varbūt arī tāpēc, ka Koziols pats gribēja būt gan ģenerālmenedžeris, gan ģenerālsekretārs, kas principā nav pareizi. Pats lēmējvara un vienlaikus arī izpildvara.

Uz augšu
Back