Latvijas basketbola izlases klupšanas akmeņi un olimpiskā cerība (2)

Latvijas vīriešu basketbola izlases visu laiku labākais cīnītājas pie groziem vidēji mačā ir Andris Biedriņš, kurš karjerā 35 spēlēs valstsvienības sastāvā vidēji savāca 10,1 bumbu.

Nākamais šajā statistikas ailītē ir Kaspars Kambala (7,9 bumbas), kuram seko Kristaps Porziņģis (7,0), Andrejs Bondarenko (6,7), Igors Meļņiks (6,1), Kaspars Bērziņš (4,9), Jānis Timma (4,5), Aleksandrs Šturms, Kaspars Cipruss un Ainars Bagatskis (visiem trim - 4,3). Lielākā daļa no šiem basketbolistiem sportista karjeru ir noslēguši.

Latvijas izlase izšķirošajā spēlē pret Melnkalni cīņā pie groziem savāca par 15 atlēkušajām bumbām mazāk nekā pretinieki (attiecība 27 pret 42). Melnkalnieši guva 17 punktus ar otrās iespējas uzbrukumiem. Arī iepriekšējā mačā Rīgā pret Spāniju tika zaudēta cīņa pie groziem. Spāņi savāca 20 bumbas pie Latvijas groza, gūstot 22 otrās iespējas punktus.

Pietrūkst spēka groza apakšā. Rezerves centra pozīcijā?

Anžejs Pasečņiks kvalifikācijas ciklā palīdzēja 6 spēlēs, vidēji atzīmējoties ar 7,5 punktiem un 3,3 atlēkušajām bumbām. Varbūt jau nākamsezon viņš debitēs Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA), kur varētu iegūt pamatīgu rūdījumu cīņā par atlēkušajām bumbām, kas vēlāk dotu pienesumu arī Latvijas izlasei. 

Mačā pret Melnkalni ārpus 12 spēlētāju sastāva palika Ronalds Zaķis. Pēc kaujas viegli teikt... bet, iespējams, atsevišķos brīžos viņš būtu noderējis komandai vairāk par kādu no trim ārējās līnijas spēlētājiem - Jānis Blūms, Aigars Šķēle un Rihards Lomažs - kuri laukumā tā arī neizgāja.

Vecvagars pēc mača Melnkalnē preses konferencē norādīja, ka Latvijas izlases spēlētājiem arī ikdienā savos klubos individuālajā statistikā ir maz izcīnītu atlēkušo bumbu. "Ja ikdienā šis instinkts nav attīstīts klubā, kur tiek pavadīta lielākā daļa sezonas, tad treneriem ne vienmēr izdodas piespiest spēlētājus darīt to, kas ir mūsu (Latvijas izlases) interesēs."    

Trenera pieredze

2017. gada rudenī Arnis Vecvagars pārņēma stafeti no Ainara Bagatska, kurš galvenā trenera amatā Latvijas izlasi vadīja kopš 2010. gada. Pirms darba pie valstsvienības stūres Vecvagars galvenā trenera amatā bija strādājis tikai Latvijā - vadot Biznesa augstskolas "Turības" komandu, basketbola klubu "Jūrmala", kā arī vairākas jauniešu valstsvienības. Savukārt pērn decembrī viņš kļuva par Kazahstānas vicečempiones "Barsi" galveno treneri.

Katram skaidrs, ka darbu komandās "Turība" un "Jūrmala" nevar salīdzināt ar Latvijas valstsvienības vadīšanu Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā. Vecvagars uzticību Latvijas Basketbola savienības vadības acīs ieguva pateicoties Bagatskim, kurš 2017. gada rudenī preses konferencē norādīja, ka viņš esot ieteicis šim amatam savu tā brīža asistentu.

Brīdī, kad Vecvagars stājās Latvijas izlases galvenā trenera amatā, daudzi kritiķi norādīja uz speciālista pieredzes trūkumu. Pārskatot pašmāju speciālistu CV, daudziem treneriem esot lielāks rūdījums gan Latvijas mērogā, gan Eiropā, piemēram, Robertam Štelmaheram, Kārlim Muižniekam, Artūram Štālbergam...

Pasaules kausa kvalifikācijas turnīru Latvijas izlase Vecvagara vadībā noslēdza ar pozitīvu uzvaru un zaudējumu bilanci - 12 mačos 7 uzvaras un 5 zaudējumi. Izšķirošajā mačā pret Melnkalni pietrūka tikai 3 punktu, lai valstsvienība pirmo reizi kvalificētos šim prestižajam turnīram. Viens precīzs tālmetiens, un vēl šodien varētu priecāties par ceļazīmi uz Ķīnu...

Veiksmīga rezultāta gadījumā, iespējams, kritiķiem nebūtu ko pārmest Vecvagaram. Un, visticamāk, viņš turpinātu darbu valstsvienības galvenā trenera amatā, stājoties pretī jauniem izaicinājumiem - veiksmīgi startēt Pasaules kausā un kvalificēties 2020. gadā Japānā gaidāmajām Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Tomēr uzdevums - kvalificēties Pasaules kausam - nav izpildīts, tāpēc Latvijas Basketbola savienībai loģisks solis būtu meklēt jaunu valstsvienības galveno treneri, jo šobrīd ir pietiekami daudz laika līdz nākamajiem oficiālajiem mačiem, lai rūpīgi izvērtētu kandidatūras.

Trenera un spēlētāju savstarpēja uzticība

Atsevišķos brīžos no malas varēja noprast, ka Vecvagars nebija iemantojis spēlētāju pilnīgu uzticēšanos, kā arī treneris neuzticējās saviem padotajiem. Komandas kapteinis Jānis Blūms guva 31 punktu iepriekšējā sabraukumā pret Slovēniju, saglabājot Latvijai pēdējā posmā labas izredzes kvalificēties Pasaules kausam. Taču atlases cikla noslēdzošajā posmā Blūms mačā pret Spāniju nospēlēja vien sešas minūtes (0/4 tālmetienos), bet spēlē pret Melnkalni vispār netika izlaists laukumā.

Blūms, iespējams, nebūtu nospēlējis veiksmīgi pret Melnkalni, taču pagalm spēle nevedās Dairim Bertānam, kurš netrāpīja nevienu no 8 izpildītajiem tālmetieniem. Vecākais no brāļiem Bertāniem šobrīd ir sezonas līderis ULEB Eirolīgā trīspunktu metienu realizācijā ar izcilu precizitāti - 53,62% (22 mačos trāpīti 37 no 69 trejačiem). Diemžēl Latvijas izlasei svarīgajā brīdī viņš nenospēlēja savā līmenī. Zīmīgi, ka Dairis pirms mača uzsvēra, ka pret Melnkalni jāspēlē ar vēsu prātu, taču pašam tas neizdevās.

Nelaimīgā kārtā tā vienkārši nebija Bertāna veiksmīgā dienā, tāpēc viņa vietā vismaz kādu brīdi laukumā varbūt būtu noderējis Blūms, kurš savā karjerā vairākkārt pierādījis, ka spēj īsā laikā ar pāris tālmetieniem salauzt spēles gaitu. Tā tas bija jau iepriekš minētajā spēlē pret Slovēniju - 2. decembrī Ļubļanā mūsējie atspēlējās no -17, komandas kapteinim šajā mačā realizējot 7 no 11 tālmetieniem. 

Neoficiālas runas liecina, ka Blūms paudis neapmierinātību par Vecvagara taktiskajiem risinājumiem spēlē pret Spāniju. Savukārt spēlē pret Melnkalni bija situācija, kurā Vecvagars grasījās Žani Peineru sūtīt laukumā, bet Timma atteicās nomainīties - treneris viņam piekāpās.

Kvalifikācijas formāts - FIBA un ULEB konflikts

Rezumējot aizvadīto ciklu, Vecvagars pēc spēles Melnkalnē pauda pārliecību, ka Latvijas izlase būtu kvalificējusies Pasaules kausam, ja Starptautiskā Basketbola federācija (FIBA) un Eiropas Basketbola līgu savienība (ULEB) būtu panākušas kompromisu, kas ļautu ULEB Eirolīgas klubu spēlētājiem regulāri palīdzēt savām valstsvienībām.

Tomēr šāds kvalifikācijas formāts ietekmēja daudzas spēcīgas valstsvienības - Pasaules kausam nav kvalificējusies pašreizējā Eiropas čempione Slovēnija un basketbola tradīcijām bagātā Horvātija. Tikmēr ceļazīmes izcīnījušas tādas komandas, kuras ir ar mazāku potenciālu nekā Latvijas izlase, - Polija, Čehija un Melnkalne.

Vecvagars atzīmēja, ka Latvijas izlase šajā ciklā piedzīvoja tikai vienu zaudējumu, kad mūsējiem laukumā bija vismaz viens Eirolīgas spēlētājs - pērn septembrī izbraukumā pret Spāniju. Šajā mačā spēlēja Strēlnieks un Timma, katrs iemetot 20 punktus.

Spēles pret Spāniju skeptiķi varēja uzskatīt par tā saucamajiem "plānotajiem" zaudējumiem, tomēr abos dueļos bija iespējas cīnīties par uzvaru. Rezultāts varēja būt citāds, ja vien nebūtu vājš sniegums spēles sākumā. Izbraukumā spēles gaitā Latvijai bija -18 (galā zaudējums ar -3), bet mājās -19 (beigās -5).

Arguments, ka nevarēja palīdzēt Eirolīgas spēlētāji, varbūt attaisno zaudējumu savā laukumā pret Melnkalni ar -9, bet pērn vasarā zaudējumā mājās ar -22 pret Ukrainu spēlēja Pasečņiks, Peiners un Rolands Šmits, kuri tikai šosezon debitēja Eirolīgā.

Kā arī pret Ukrainu ierindā bija Rodions Kurucs, kurš devās laukumā starta pieciniekā, taču nospēlēja tikai divarpus minūtes. Šīs sezonas NBA debitants tobrīd Eiropā pieaugušo basketbolā sevi nebija pierādījis, bet nu viņš ir apliecinājis savas prasmes otrpus okeānam.  

Strēlnieks - izteikts komandas līderis

Saspēles vadītājs Pasaules kausa kvalifikācijā piedalījās piecos mačos, vidēji spēlē guva 23,2 punktus, veica 6,8 rezultatīvas piespēles un izcīnīja 4,4 atlēkušās bumbas. Strēlnieks spilgti apliecinājis statusu - 2018. gada Latvijas labākais basketbolists.

Spēlē pret Melnkalni viņš laukumā pavadīja nepilnas 37 minūtes, guva 25 punktus, veica 10 rezultatīvas piespēles un izcīnīja piecas bumbas pie groziem. Diemžēl traumas dēļ Strēlniekam šī spēle beidzās priekšlaicīgi. Ja viņš nebūtu guvis savainojumu, visticamāk, komandas līderis būtu nospēlējis maču teju bez maiņām, laukumā esot arī izšķirošajā spēles galotnē. 

Latvijas izlasi kādā no trim lielajiem turnīriem - Eiropas čempionātā, Pasaules kausā vai olimpiskajās spēlēs - šobrīd ir grūti iedomāties spēlējam veiksmīgi bez Strēlnieka, kamēr pieaugušo basketbolā konkurētspēju nav apliecinājis talantīgais Artūrs Žagars.  

Olimpiskā cerība

Latvijas basketbola izlasei jau šā gada novembrī būs jāsāk nākamais kvalifikācijas cikls, cīnoties par ceļazīmi uz 2021. gada Eiropas čempionātu. Taču pastāv reālas izredzes, ka Latvijas basketbolisti varēs piedalīties arī 2020. gada Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijā.

2019. gada Pasaules kausā pēc rezultātiem 7 komandas - pa divām labākajām no Eiropas un Amerikas, kā arī labākās Āfrikas, Āzijas un Okeānijas vienības iegūs ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, kurās piedalīsies kopumā 12 valstsvienības. Mājiniecei Japānai dalība jau ir garantēta.

Savukārt 16 komandas iegūs ceļazīmes uz olimpisko kvalifikācijas turnīru. Uz to katra FIBA zona (Āfrika, Āzija, Amerika un Eiropa) deleģēs vēl pa 2 komandām.

Eiropā tiks ņemts vērā sportiskais princips - ja vismaz 11 no 12 komandām, kas Eiropu pārstāvēs Pasaules kausa izcīņā, jau Ķīnā iegūs tiesības spēlēt olimpiskajā kvalifikācijā, Eiropas papildu vietas tiks piešķirtas saskaņā ar Pasaules kausa kvalifikācijas noslēguma ranga tabulu, un tā pirmkārt pienāksies Latvijas valstsvienībai.