Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Klusā sezona... pirms vētras

Zinot, ka regulārajā čempionātā “Zemgale” uzvarējusi piecos no sešiem mačiem pret “Kurbadu”, gaidīju, ka jau pirmajās divās spēlēs Rumbulā jelgavnieki liks pamatīgi panervozēt “Kurbada” saimniekam Andim Pikānam. Jā, pirmo spēli abas vienības sāka diezgan agresīvi un likās, ka tā – zobs pret zobu – aizritēs arī viss mačs. Taču Edmunda Augstkalna tālmetiens pārsteidza zemgaliešu vārtsargu Rihardu Cimermani, pēc tam divi ļoti skaisti realizēti vairākumi, un tā vairs nebija spēles sākuma “Zemgale”. 0:4 varbūt arī nav īsti objektīvs rezultāts, taču Valerija Kuļibabas vīru uzbrukums kliboja pat lielajā vairākumā...

Otrajā mačā gandrīz tāds pat scenārijs, tikai šoreiz Jānis Straupe jau mača ievadā panāca 1:0, tad divi realizēti vairākumi, 3:0, un sērijā jau 2-0. Ar gana daudz noraidījumiem. Trešā spēle Jelgavā ritēja pēc pirmās scenārija, zemgaliešiem pirmo reizi sērijā iemetot pirmajiem. Likās, nu atrasta sava (vecā!) spēle, bet tikai līdz brīdim, kad pērngada jelgavnieks Lauris Rancevs panāca 1:1. Pēc Mārtiņa Cipuļa vārtiem (55:11) mājinieki kaut ko vēl centās mainīt, bet bez panākumiem.

Vai viena uzbrucēja – Rustama Begova iztrūkums tik būtisks? Varbūt cerēts, ka Cimermanis nu ķers pilnīgi visu, taču vairākumā “Kurbada” pirmā trijnieka (Cipulis-Sprukts-Upītis) izspēle ir tik perfekta, ka Cimermanis varētu būt arī kā Artūrs Irbe 1988. gadā – Sprukts ar partneriem vienalga kaut ko izdarītu.

Negribu pārslavēt “Kurbadu”, bet šobrīd komanda atgādina kaut ko no pērngada “Kurbada”. Visi sitās (Koba Jass, Zembergs, Augstkalns), turklāt vismaz šajā pusfinālā vieniem arī kopējā meistarība ir acīm redzami augstāka.

“Mogo” un “Prizmas” sērijā pārdaugaviešu izredzes jau ar pirmo spēli kotējās zemāk. Kaut arī “Prizma” rudenī bija ļoti sprauna, tomēr sezonas gaitā zaudētie kadri (Jerofejevs, Pujacs, Aleksejs Širokovs) izrādījušies ļoti būtiski. Kaut arī regulārā čempionāta pēdējā spēlē Ēriks Miļuns noblefoja pa pilnu programmu, turklāt vēl tika palaistas baumas, ka vārtsargs Jānis Auziņš “Prizmā” vairs nekad nespēlēšot. Pusfināla pirmajā spēlē Auziņš atkal bija vārtos, un ierindā atgriezušies bija arī visi, kam pirms tam tika iedota atpūta (M. Širokovs, Bisenieks, Brahmanis, Pečura, A. Bērziņš).

Likteņa ironija – savu labāko maču Latvijā nospēlēja Rihards Marenis (1+2), kuru treneris Miļuns pirms tam vienmēr bija lobējis, uzaicinot arī Latvijas izlasē. “Prizma” sitās līdz beigām, bet vairāk par 3:4 neizspieda.

Par pusfināla otro spēli (7:0) nekā daudz nav ko teikt – tas bija eksdinamieša Kaspara Saulieša mačs (četri vārti un piespēle).

Savā laukumā “Prizma” centās pretoties, bet, ja metieni pa vārtiem – 23:50, tad nekas vairāk par 0:3 nevar iznākt.

Kas notiek “Dinamo”? Pēc komandas pateicības pasākuma saviem skatītājiem 2. martā spēlētāji palaisti brīvoslī – leģionāri vai nu pavisam vai līdz vasarai, vietējie līdz 26. martam, kad Ģirts Ankipāns iecerējis jauninājumu “Dinamo” bildē. Būs triju dienu un vēlreiz triju dienu treniņi individuālās meistarības celšanai. Ja būtu tikai “Dinamo”, tad šāds cikls tiktu atkārtots vai pat trīskāršots, taču šoreiz “Dinamo” treniņos droši vien redzēsim vairākus izlases spēlētājus no citiem klubiem, kā arī kandidātus nākamajai sezonai. Man jau nu ļoti patīk, ka Ankipāns piemin arī Francijā spēlējošā uzbrucēja Elvija Biezā uzvārdu. Ja vien Biezā Gapa vēl nespēlēs Francijas play-off.

Izlases sakarā ir dzirdēti vairāki viedokļi. Vieni uzskata, ka pēc mēneša bez treniņiem kandidātiem no “Dinamo” sākšoties gatavošanās sezonai no jauna, šajā bezhokeja laikā vajadzējis kaut vai paslidot un pamētāt pa vārtiem... Otri skaidri zina, ka, gatavojoties pasaules čempionātam, pilnīgi pietiek ar mēnesi. 11. maijā pirmā spēle pasaules čempionātā ar Austriju, pilnīgi pietiek, ja 8. aprīlī izlase sāk koptreniņus.

Arī pārbaudes spēļu šogad par trim mazāk – tikai sešas, pērn tika zaudētas visas deviņas. Un šogad tās sāksies pat divas nedēļas vēlāk nekā pērn – 19. un 21. aprīlī izbraukumā pret Franciju.

Tad abas spēles Rīgā – 24. un 25. aprīlī ar Krieviju un vēl viens izbraukums uz Herisavu un Veinfeldeni, kur 3. un 4. maijā pēdējās pārbaudes spēles pret Šveici. Tā nu tas ir gadījies, ka nedēļu pirms pasaules čempionāta atrādāmies Šveicei, kas šopavasar laikam tomēr būs mūsu galvenais konkurents cīņā par ceturtdaļfinālu. Tā gadās.

Rēķināt, kad kurš izlases spēlētājs būs brīvs savā pamatdarbā, ir kā ar dakšām Salacā ķert nēģus. Gandrīz simtprocentīgi jau skaidrs, ka Stenlija kausā netiks ne Rūdolfs Balcers, ne Zemgus Girgensons (NHL sezonas beidzas 6. aprīlī), taču Balcers un Teodors Bļugers droši vien sezonu pabeigs fārmklubos. Šveices čempionātā, kuram zināmu motīvu dēļ pievērsta lielākā uzmanība, septītā finālspēle plānota 24. aprīlī.

Cik tālu tiks Elvis Merzļikins un “Lugano”? Pērnā gada pieredze rāda, ka Latvijas izlasei labāk ir, ja vadošie spēlētāji ilgāk aizņemti izslēgšanas spēlēs. Ierodoties izlases rīcībā tikai dažas dienas pirms čempionāta (Merzļikins, Ķēniņš, Rihards Bukarts, Balcers) vai pat čempionāta laikā (Bļugers).

Un vēl jau nav zināms, cik tālu Gagarina kausā tiks Bobs Hārtlijs un Omskas “Avangard”.

Ja piepildīsies Hārtlija un Mika Indraša izlases treniņos februārī iecerētais, tad Gagarina kausa fināls starp Maskavas “Dinamo” un “Avangard” beigsies ne vēlāk kā 25. aprīlī, kad kalendārā ieplānota septītā finālspēle.