Verpakovskis: Latvijā pašmāju futbolisti saņem neadekvātas algas (19)

2003. gadā Verpakovskis saņēma balvu "Eiropas Gada cilvēks Latvijā". Šādu atzinību izpelnījušies vien trīs citi sportisti - tenisiste Aļona Ostapenko (2017. gads), bokseris Mairis Briedis (2014. gads) un paraolimpiskais vieglatlēts Aigars Apinis (2012. gads).

"Par Mairi šo faktu biju palaidis garām, bet par Aļonu biju kaut kur dzirdējis vai lasījis, ka viņa dabūja šo balvu. Kaut kur tai balvai man mājās ir jābūt, noteikti neesmu metis ārā vai kaut kur aizmirsis," pastāstīja bijušais futbolists.

Verpakovskis ir visu laiku labākais vārtu guvējs Latvijas futbola izlasē - 104 mačos viņš izcēlās ar 29 precīziem sitieniem. No aktīvajiem futbolistiem viņam vistuvāk ir Valērijs Šabala, kurš guvis 12 vārtus 52 spēlēs.

"Grūti pateikt, cik ilgi rekords vēl piederēs man. Skatoties, kā spēlē Latvijas izlase un cik vārtus valstsvienība gūst, nebūs viegli kādam iesist tos 30 vārtus. Laikam Šabala ir vistuvāk, viņš ir vēl jauns (24 gadi). Ja viņam izdosies regulāri spēlēt pamatsastāvā, viņš var mani panākt, bet viegli tas nebūs."

Latvijas futbola izlase nesen uzsāka 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklu, izbraukumā piedzīvojot divus zaudējumus - ar 1:3 pret Ziemeļmaķedoniju un 0:2 pret Poliju. Šie komandai bija pirmie mači jaunā galvenā trenera Slavišas Stojanoviča vadībā.

"Domāju, ka pirmajā spēlē treneris kļūdījās gan ar sastāva, gan ar taktikas izvēli. To it kā varētu attaisnot, jo tā viņam bija pirmā spēle, bija maz laika sagatavoties mačam un iepazīties ar spēlētājiem. Diemžēl tā spēle bija izgāšanās gan rezultāta, gan kvalitātes ziņā," uzskata Verpakovskis.

"Otrā spēle iepriecināja. Viņš izdarīja pareizos secinājumus par sastāvu. Viss labi ritēja. Ja vēl būtu izmantojuši savas iespējas (gūt vārtus), varbūt no Polijas aizbrauktu ar izcīnītu punktu (neizšķirtu)." 

Pēc spēles Ziemeļmaķedonijā lielu ažiotāžu izraisīja uzbrucēja Roberta Uldriķa komentārs. Viņš sarunā ar TVNET kritiski vērtēja Latvijas izlases identitāti #11vilki, un futbolistu parādīto sniegumu. Viņš arī atklāja, ka treneris Stojanovičs teicis: ka nav jādomā par vilkiem, ja spēlējam kā čivavas.

"Domāju, ka viņš neko sevišķu nepateica. Viņš atklāja to, ko domā. Es bieži domāju tieši tāpat. Viņš pateica veselīgu kritiku, kas bija vērsta uz pašiem spēlētājiem. Varbūt reizēm šie vilki tiek piesaukti pārāk daudz, tā vietā spēlētājus varētu nodēvēt vienkārši par Latvijas izlases futbolistiem," sacīja Verpakovskis.

"Varēja just, ka treneris bija ļoti neapmierināts. Cik zinu, ģērbtuvēs tika izteikti pārmetumi tiešā veidā konkrēti katram spēlētājam, norādot uz kļūdām."

Debiju mačā pret Ziemeļmaķedoniju piedzīvoja 18 gadus vecais FK "Liepāja" spēlētājs Kristers Tobers, kurš izgāja laukumā arī pret Poliju. Sabiedrībā izskanējis viedoklis, ka Latvijas futbola izlasei vajadzētu vairāk iesaistīt jaunos spēlētājus, koncentrējoties uz futbolistu attīstību un rezultātu noliekot otrajā plānā.

"Esmu pārliecināts, ka Tobers nākamajās spēlēs šajā ciklā izcīnīs vietu komandas pamatsastāvā un neatdos to daudzus gadus. Manuprāt, viņu varēja iesaistīt jau iepriekš, taču tā brīža galvenais treneris Miksu Pātelainens nevēlējās riskēt," sacīja Verpakovskis.

Viņš labprāt redzētu laukumā vairāk arī iepriekš minēto Robertu Uldriķi. 20 gadus vecais un 198 centimetrus augumā raženais uzbrucējs pret Ziemeļmaķedoniju un Poliju laukumā kopā pavadīja 31 minūti.

Verpakovskis uzskata, ka spēlē pret Poliju sevi labi apliecināja 23 gadus vecais Vladislavs Gutkovskis. Vēl no jaunajiem spēlētājiem Verpakovskis izlasē vēlētos redzēt 22 gadus veco Mārtiņu Ķiguru, kurš spēlē FK "Liepāja" sastāvā.

"Potenciāls ir. Priecē, ka Slaviša jau tagad izsauca vienu no jaunajiem un ļāva Kristeram (Toberam) debitēt. Domāju, ka viņš arī nākamajās spēlēs iesaistīs arvien vairāk jaunus spēlētājus."

Izlases aizsargs Vitālijs Maksimenko iepriekš intervijā TVNET norādīja, ka viņš ir spiests spēlēt kreisā aizsarga pozīcijā, kaut arī ikdienā klubā viņa pienākumi ir centra aizsarga postenī. 

Arī pussargs Jānis Ikaunieks pēc mača pret Poliju sacīja, ka viņš labāk spēlē centrā, nevis malējā pussarga pozīcijā.

Vaicājām viedokli Verpakovskim: kurās pozīcijās Latvijas izlasei šobrīd ir sastāva robi?

"Domāju, ka Latvijas izlasē jau daudzus gadus vissāpīgākā ir centra pussarga pozīcija, kopš beidza spēlēt Vitālijs Astafjevs un Juris Laizāns. Viņiem tādas īstas maiņas vēl tā arī nav atradušās," par saviem laika biedriem sacīja Verpakovskis.

"Šajā pozīcijā labi spēlēja Aleksandrs Cauņa, bet viņam bija daudz traumu, kuru dēļ viņš bieži nevarēja palīdzēt Latvijas izlasei. Kad viņš (Cauņa) spēlēja, tad Latvijas izlasei bija pavisam cita seja, komanda varēja daudz vairāk kontrolēt bumbu, bija pavisam cits skats."

Kurš no šīs paaudzes varētu aizpildīt šo robu - centra pussarga pozīciju?

"Jau pieminētais Jānis Ikaunieks, bet viņš vairāk ir uzbrūkoša tipa spēlētājs nekā balsta pussargs. Uzskatu, ka viņam ir jābūt potenciālajam izlases līderim, kurš vedīs spēli vairāk uzbrūkošajā daļā. Ceru, ka balsta pussarga vietu varētu ieņemt Tobers, kurš gan arī ļoti labi izskatās kā centra aizsargs. Iepriekšējos mačus labā līmenī aizvadīja Vjačeslavs Isajevs, kurš gan ir spēcīgāks bumbas atņemšanā nekā saspēles diriģēšanā. Cerams, ka Artūrs Zjuzins atveseļosies un sasniegs iepriekšējo līmeni vai pat kļūs labāks, jo arī viņam tas potenciāls notikti ir. No šīs četrotnes varam jau izveidot labu rombu, kas varētu vest spēli."

Pēdējos gados novērojama tendence, ka izlases futbolisti aizbrauc uz ārzemju klubiem spēlēt augstākā līmenī, taču neiztur konkurenci un atgriežas spēlēt Latvijas komandās.

"Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka virslīgā leģionāru limita dēļ starp klubiem ir liela cīņa par futbolistiem ar Latvijas pasi. Laukumā vienlaicīgi jābūt 6 pašmāju futbolistiem. Cīņa par Latvijas čempionu titulu notiek principā starp 5 komandām. Tām visām ir jāpiepilda sastāvs ar kvalitatīviem spēlētājiem, ja ir vēlme cīnīties par titulu, jo nepietiek tikai ar labiem leģionāriem. Tāpēc bieži vien viņiem (Latvijas futbolistiem) tiek piedāvātas neadekvāti lielas algas, kas neatbilst Latvijas līmenim. Tādējādi spēlētāji var nopelnīt Latvijā to pašu algu, ko viņiem piedāvā Polijā vai Čehijā. Loti bieži saprotamu iemeslu dēļ futbolisti nolemj - kāpēc braukt uz ārzemēm, ja to pašu var nopelnīt mājās...

Domāju, ka tas nenāk par labu ne pašam futbolistam, ne Latvijas futbolam kopumā. Ja futbolists ikdienā spēlētu spēcīgākā čempionātā, kur viņam katru dienu vajadzētu cīnīties par vietu  komandas sastāvā, tad noteikti viņš arī augtu vairāk. Latvijā viņš vairāk vai mazāk zina, ka nākamo spēli jebkurā gadījumā spēlēs. Tas nenāk par labu, jo nav pietiekama konkurence. Ja vieta sastāvā ir teju garantēta, tad varbūt nav vairs jātrenējas katru dienu ar 100% atdevi."

RFS klubam plānotais budžets šosezon ir 700 000 eiro. Aptuveni līdzīga summa pēdējos gados ir arī citiem Latvijas virslīgas vadošajiem klubiem.

"Klubiem ir diezgan grūti piesaistīt naudu. Latvijā futbols nav sporta veids numur viens, jo priekšā ir gan basketbols, gan hokejs. Likumdošana neparedz sponsoriem lielus atvieglojumus, ja tiek atbalstīts sports."

Verpakovskis uzskata, ka Latvijas klubiem būtu vajadzīgs aptuveni 2 miljonu eiro budžets, lai varētu reāli cerēt iekļūt UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā. To pirms 10 gadiem paveica FK "Ventspils", par dalību šajā turnīrā kopumā nopelnot aptuveni 3,6 miljonus eiro, taču tagad naudas balvas ir vēl lielākas.

Strādājot gan iepriekš FK "Liepāja" vadībā, gan tagad RFS klubā, Verpakovskis ir pārliecināts, ka ārzemju komandām no spēcīgākiem čempionātiem ir interese par Latvijas virslīgas futbolistiem.

"Šobrīd tās tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka skautiem nav nemaz jābūt šeit klātienē un jāskatās spēles. Visu informāciju var iegūt dažādās platformās, kur spēlētāji tiek izanalizēti līdz sīkumiem. Ja ir kāds labs spēlētājs, viņš tiek pamanīts. Par Kristeru (Toberu) interesējās jau pagājušajā gadā. Noteikti ir interese par spēlētājiem Latvijas čempionātā un viņus var pamanīt. Protams, labāka platforma, kur sevi parādīt, ir Eirokausi un Latvijas izlase.