Latviete pirmo reizi Eiropā smagākajās velo sacīkstēs. Ar 4000 km spītības

"Pieteikumu aizpildīju pēdējā brīdī, šķiet, 14. decembrī. Apstiprinājums, ka esmu uzņemta, atnāca janvārī," TVNET sacīja Jakobsone, kuru piedalīties iedrošinājis Āboltiņš. "Andi es personīgi nepazinu vispār. Zināju, ka ir tāds latvietis, un domāju sacensībās pasekot līdzi. Jā, tikai pagājušajā gadā to sāku darīt cītīgāk. Tad arī izdomāju, ka arī es varētu piedalīties. Kad atnāca e pasts, arī īsziņa no organizatoriem, pulkstenis bija kādi 10 vakarā. Ka esmu uzņemta, par to dzirdēja mani kaimiņi, kaimiņu kaimiņi (smejas). Spiedzu, bļāvu, lēkāju. Tas bija ārprāts, liels pārsteigums un ļoti, ļoti laimīgs brīdis."

Jakobsone sacensībām gatavojas jau ilgāku laiku, ir labā sportiskā formā. Tiesa, ir viena problēma. Pēc ilgākas slodzes par sevi liek manīt sāpošais ceļgals, kas īd pie nobrauktiem aptuveni 250 km. Viņa vērsusies pie ārstiem, lieto medikamentus, bet būtiskus uzlabojumus pagaidām nejūt. Spītējot sāpēm, viņa sacensībās piedalīsies un nepieciešamības gadījumā dzers arī pretsāpju līdzekļus.  

Menisks saira pagājušajā gadā, kad piedalījās braucienā 100 stundās apkārt Latvijai. 21 stundā ar domubiedriem viņa nobrauca 545 kilometrus, bet Zilupē nācās izstāties.  

"Līdzšinējais traumatologs saka - nē. Nebūs aršana. Es saku - jā. Un nav svarīgi, vai mans brauciens beigsies turpat kaut kur Serbijā, Alpu pārejā, vai arī izdosies sasniegt Brestu. Izgāzies mēģinājums sasniegt finišu sāpēs mazāk nekā padošanās vēl pirms starta," tā Jakobsone. 

Starts sacensībām tiks dots 27. jūlijā pie Melnās jūras Bulgārijas pilsētā Burgasā. Finišs Francijas Ziemeļrietumos, Brestā. Distanci braucēji plāno paši, bet obligāti jāatzīmējas četros kontrolpunktos - Bulgārijā, Serbijā, Itālijā un Francijā.

Zanes ceļgalam visnopietnākais pārbaudījums varētu būt Alpi. Viņas pieredzes bagāžā nav ultragaro riteņbraukšanas sacensību. Turklāt uzreiz ielēks Eiropā smagākajās sacensībās. Drosmīgi. Apņēmības netrūkst. Katram tādu! "Visu ir iespējams izdarīt. Tikai jāatrod veids, kā to paveikt," uzsvēra Zane. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Skaistākā dāvana - uzdāvināts laiks līdz Kolkai un atpakaļ. Pēdējie 70 km tīrā elle. Tumsa, lietus un nomiris priekšējais lukturis. Un tāda deja vu sajūta. Tā arī braucu. Un smaidīju. Un tāda arī ievēlos mājas (burtiski, iegāzos pa durvīm). Sagurusi, slapja un pārlaimīga. Ceru, arī jūsu diena bija tikpat izdevusies. ?. Novēlu katram tādu hobiju, kas paceļ 15 cm virs zemes. Un ballītes līdz augustam nebūs. Visi dienišķie prieki aiziet nu jau slavenajā #TCRNo7 burciņā. ? #stravacycling #stravaphoto #cyclinglatvia #kolka

A post shared by Zane Jakobsone (@jakobsonezane) on Feb 19, 2019 at 11:00am PST

Kas šīs sacensības padara par vienām no smagākajām pasaulē? Hronometrs kopš starta brīža līdz finiša līnijai netiek apturēts ne mirkli. Maršruts, kaloriju uzņemšana, atpūta ir jāplāno pašam. Teju visas distances laikā esi tikai un vienīgi tu pats. Vai spējat iedomāties sevi sēžot uz velosipēda, kas apkrauts ar bagāžu, un braucot sporta režīmā kalnainā apvidū aptuveni divas nedēļas pa 250-300 kilometriem dienā?

"Braukšu, kamēr kritīšu, un, kur kritīšu, tur arī gulēšu (smejas). Mēģināšu palikt arī kādās viesnīcās, lai nomazgātos, izmazgātu drēbes, uzlādētu ierīces. Būs līdzi guļammaiss, matracītis. Vislabāk būtu palikt viesnīcās, bet tās ne vienmēr būs pa ceļam. Ceru, sanāks sadalīt pusi uz pusi," pastāstīja Jakobsone. 

Liela daļa dalībnieku spēkus uzkrāj, nosnaužoties autobusu pieturās, grāvjmalās, krūmos  u.tml. vietās. 

Trīskārtējais "Transcontinental Race" uzvarētājs Kristofs Alegerts (Kristof Allegaert) no Beļģijas savu dienu sadalīja tā: 20 stundas minās un četras veltīja atpūtai, miegam. Un tā vairāk nekā nedēļu no vietas. Vidēji dienā veica ap 430 kilometru. Tas ir kā Rīga - Liepāja - Rīga. Tikai pa izteiktāku reljefu. 

Vairums finišējušo dalībnieku sacensības noslēdz pēc ceļā pavadītām 14 līdz 16 dienām, vidēji dienā nobraucot 220 līdz 280 kilometru. Jakobsone plāno nomīt ap 250-300 km diennaktī. Tādā gadījumā varētu paspēt uz TCR noslēguma ballīti. 

Jūnija vidū treniņu nolūkos Zane plāno nobraukt aptuveni 2000 kilometru, kas būs noslēdzošais nopietnais sagatavošanās posms. Bažīgu viņu dara velosipēda tehniskās lietas. Nomainīt kameru prot. Bet, lai iemācītos saremontēt ķēdi, bremzes, viņa velosipēda remontēšanas zinības vasarā apgūs kādā Rīgas velo servisā, kurā tiks uzņemta kā mācekle. Zanei ir bail no suņiem. Balkānu valstīs klaiņojoši suņi gan ir visai bieža parādība. 

"Transcontinental Race" ir kā viens vesels etaps. Piemēram, tādās daudzdienu komandu sacensībās kā "Tour de France", "Giro d'Italia" un citās tūrēs ir atpūtas dienas, lielākā daļa braucēju lielākajā daļā distances sēž peletonā, katru vakaru nonāk masieru vai fizioterapeitu aprūpē, izguļas ērtās gultās un bauda visādus labumus. TRC nekā tāda nav. Varētu pat teikt, ka izdzīvo stiprākais. 

"Ir jāpatīk braukt ar ričuku. Ilgstoši un daudz. Katru dienu. Man šausmīgi patīk braukt. Jo tālāk es braucu, jo lielāka ir laimes sajūta," neslēpj Jakobsone. 

Lai viegls pedālis, Zane!