Roberts Uldriķis: Nelabvēļu runas ir kā mūzika manām ausīm
Intervija

Roberts Uldriķis.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Viens no visādā ziņā spilgtākajiem Latvijas jaunās paaudzes futbolistiem ir 21 gadu vecais Šveices kluba "Sion" uzbrucējs Roberts Uldriķis. Spilgts viņš ir gan laukumā, atrodoties uzbrukuma smailē, gan sarunās ar presi. Uldriķis ir viens no retajiem Latvijas profesionālajiem sportistiem, kurš intervijās nevairās no sava viedokļa paušanas. Portāls TVNET aicināja futbolistu uz interviju, lai pārrunātu viņa pirmo sezonu ārzemju klubā, kā arī gaidāmās Latvijas izlases spēles.

TVNET: Robert, esi aizvadījis savu pirmo sezonu kā leģionārs. Pastāsti, kādas ir tavas šībrīža saistības ar "Sion" klubu?

Roberts Uldriķis: Līgums man ir uz vairākām sezonām. Pirms došanās atvaļinājumā kluba vadība teica, ka ir apmierināti ar manu sniegumu. 17.jūnijā man jābūt atpakaļ Šveicē. Tad satikšu kluba jauno galveno treneri (bijušo Mārča Oša pārstāvētās Neišateles "Xamax" stūrmani Stefanu Enšozu - aut.). Tad jau uzzināšu, kādu lomu viņš man redz komandā. 

TVNET: Atceros, kad "Sion" pārstāvēja Andris Vaņins, kluba vadība bieži izcēlās ar emocionāliem lēmumiem (treneru maiņas, spēlētāju atlaišana). Vai arī tu to izjūti?

R.Uldriķis: Ja spēlē labi, tad viss ir kārtībā. Problēmas sākas, ja komanda spēlē slikti. Kā amerikāņu kalniņi - vienu brīdi esi augšā, bet nākamajā jau pašā lejā. Viss ļoti ātri mainās. Ja gūstu vārtus, tad visi ir apmierināti. Kad tik labi neveicas, tad jātrenējas vairāk. Labi ir tas, ka gan kluba prezidents, gan treneri ir atvērti sarunām.

TVNET: Vai tu pats pēc sezonas kādā brīdī apsēdies un izanalizēji paša un komandas paveikto? 

R.Uldriķis: Jā, jo aizvadītā sezona man sadalāma vairākos posmos. Bija labi un ne tik labi brīži. Visa emociju gamma. Uzskatu, ka nobriedu psiholoģiski. Kad rudenī nespēlēju, daudz palīdzēja komandas biedri. Pieredzējušie spēlētāji pamācīja par rīcību konkrētās situācijās. Tā, lai nesanāk vēl sliktāk, bet izdodas piecelties. Pirmo reizi viens biju ārzemēs. Ģimene un draugi palika Latvijā. 

TVNET: Vai valodas barjera sākumā netraucēja iejusties?

R.Uldriķis: Nemaz nebija tik grūti. Gaidīju, ka tas būs sarežģītāk. Skaidrs, ka pilsētā visi runā franciski, bet komandā komunicējām angliski. Veikalā vai kafejnīcā ar angļu valodu tālu netiksi, bet restorānos viesmīļi saprot sacīto angliski.

TVNET: Valoda ir svarīga arī saziņā ar medijiem. Tavs tēvs Askolds Uldriķis ilgus gadus bija sporta žurnālists. Vai ģimenē notika kādi "mediju treniņi", kur viņš tev mācīja, kā komunicēt ar presi?

R.Uldriķis: Jā, viņš man vienmēr mācījis, ka nekad nevajag atteikt žurnālistam. Pēc sliktām spēlēm parasti negribas runāt, bet viņš vienmēr mācījis, ka arī tad jārunā, jāizsaka savas tā brīža domas. Jābūt interesantam sarunu biedram, nevis tikai jāatbild ar klišejiskām frāzēm. 

Roberts Uldriķis intervijas laikā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

TVNET: Katru gadu Latvijā nosaka gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu. Uz pēdējo noteikti varētu pretendēt arī tevis teiktais mūsu sarunā pēc Latvijas izlases zaudējuma Ziemeļmaķedonijā - par vilkiem, kas spēlē kā čivavas. Kādu rezonansi tu pats sajuti pēc šī viedokļa paušanas publiski?

R.Uldriķis: Personīgi man neviens līdzjutējs neko nerakstīja saistībā ar šo komentāru. Draugi piekrita manis teiktajam, izteica atbalstu. Tas vismaz raisīja kaut kādu kustību, runas. 

TVNET: Vai šodienas Roberts Uldriķis arī sniegtu tādu pašu komentāru?

R.Uldriķis: Uz šo es neatbildēšu (smaida). Varu tikai pateikt, ka arī sabiedrībā viedokļi dalījās. Kāds piekrita, kāds ne. Tas ir tikai normāli. Viedokļu atšķirība pastāvēs vienmēr. Tas varbūt mani arī rūdīja psiholoģiski.

Man ir svarīgi tas, ko saka un domā tie cilvēki, kuri man vēl labu, nevis vienkārši runātāji. Nelabvēļu runas ir gluži kā mūzika manām ausīm. Tikai izbaudu un strādāju vēl vairāk. Re, atkal būs kāds gada teiciens (smejas)!

TVNET: Pirmajās divās spēlēs 2020.gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā tava loma laukumā bija neliela, jo spēlēji vien abu maču pēdējās minūtēs. Vai ir indikācijas, ka pret Izraēlu un Slovēniju varētu būt citādi?

R.Uldriķis: Šveicē aizvadīju, šķiet, pat deviņus mačus pēc kārtas, kuros laukumā devos sākumsastāvā. Bija labs nogrieznis, kaut pēdējās trijās spēlēs nepiedalījos. Par iemesliem gan nevēlos runāt. Ieguvu labu ritmu, pēc sezonas nedēļu "izvēdināju galvu", tad sākās gatavošanās izlasei. Par manu lomu lems treneris Stojanovičs. Šobrīd to nezinu.

TVNET: Pēc sezonas klubā vairāk atpūtas vajadzēja ķermenim vai galvai?

R.Uldriķis: Abiem, jo sanāca pusotru gadu bez atpūtas spēlēt futbolu. 2018.gada pašā ievadā sāku sezonu Latvijā ar RFS, tad vasarā pārcēlos uz "Sion", kur tieši sākās čempionāts. Diendienā bija tikai futbols, futbols, futbols. Tas nogurdina gan fiziski, gan psiholoģiski. Sezonas beigās jau parādījās arī mikrotraumas. Kopumā šajā laikā man klubos un izlasē bija jāiepazīst un jāpielāgojas septiņiem dažādiem galvenajiem treneriem!

TVNET: Kā tu atpūties no futbola?

R.Uldriķis: Pavadu laiku kopā ar komandas biedriem, aizeju uz trenažieru zāli. Protams, uzspēlēju arī Play Station, paskatos filmas, arī lasu grāmatas. Nesen izlasīju tēva sarakstīto grāmatu par Marianu Paharu. Neko īpašu jau nedaru. Klubā runājām, ka varbūt vajadzētu iegūt autovadītāja apliecību. Varbūt nākamsezon. Tas būtu ļoti noderīgi.

TVNET: Vai Šveicē tavu ikdienu sarežģī tas, ka neesi autovadītājs?

R.Uldriķis: Nē. Dzīvoju Martiņī pilsētā. Treniņlaukums ir 20 minūšu gājiena attālumā no mājām. Pirms treniņa parasti sarunāju ar kādu komandas biedru, kurš aizved. Uz mājām varu atnākt kājām vai atbraukt ar autobusu. Tā noteikti nav problēma. 

TVNET: Savulaik Latvijas basketbola un hokeja izlasēs automašīna bija spēlētāju pašapliecināšanās instruments. Latvijas futbola izlasē tā nav?

R.Uldriķis: Neesmu neko tādu novērojis. Man nav tiesību un auto, tāpēc nevaru tā izcelties. Man to arī nevajag. Izlasē par mašīnām īpaši nerunājam. Šveicē arī ir dažādi spēlētāji - kāds ir nopircis auto, cits to īrē. Jaunie brauc ar vienkāršākām mašīnām, pieredzējušie ar dārgākām. Tā jau ir ar visu mantisko, arī dzīvokļiem, mobilajiem telefoniem, datoriem.

TVNET: Vai esi jau izdzīvojis t.s. lielās naudas sindromu, kad pirmo nopietno algu iztērē par kādu sen kārotu lietu?

R.Uldriķis: Nē. Nepelnu arī tik daudz, lai ietu un pirktu visu pēc kārtas. Algas pieaugums ir tikai loģisks. Šveicē gan arī sadzīve ir dārga. Es nedzīvoju izšķērdīgi. Nepērku lietas, kuras man nav vajadzīgas, lai tikai tās man būtu. 

TVNET: To esi pats sapratis gadu gaitā vai vecāki mācījuši nesekot patērētāju kultam?

R.Uldriķis: Domāju, ka tas, visticamāk, nāk no ģimenes. Gan tētis, gan mamma manā bērnībā vienmēr pārdomāja katru pirkumu. Nemētāja naudu uz visām pusēm. Paši vecāki arī sev neko daudz nepērk. Brauc ar parastu mašīnu un dzīvo parastā dzīvoklī.

Tiesa, vecāki nekad neekonomēja uz futbola ekipējumu vai turnīriem. Tur viņi investēja, lai vēlāk mēs ar brāli varētu spēlēt izlasē un labos ārzemju klubos. Kad sāku spēlēt Šveicē, nopirku mammai telefonu (smaida). 

TVNET: Paldies, Robert, par šo sarunu un veiksmi Latvijas izlasei spēlēs pret Izraēlu un Slovēniju!

R.Uldriķis: Paldies!

Uz augšu