Sportisti mūsdienās ir daļa no izklaides industrijas, bieži pakļauti lielām fiziskām un psiholoģiskām slodzēm. Sportisti kļūst par pasaules mēroga slavenībām, nereti saņem arī lielu atalgojumu. Dažkārt jau pusaudžu vecumā sportisti kļūst par profesionāliem atlētiem. Kā sportistiem tikt galā ar dažādiem psiholoģiskiem izaicinājumiem? TVNET aicināja uz sarunu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) profesori Agitu Ābeli, kura ir divu grāmatu autore par sporta psiholoģiju: "Sporta psiholoģijas pamati" (2009.g.) un "Sporta psiholoģija. Teorija un prakse" (2018.g.). Sarakstīt šādas grāmatas viņu pamudināja treneri.

Intervijās sportisti bieži pauž pateicību treneriem, ārstiem, ģimenei, līdzjutējiem un citiem. Savukārt retāk dzirdēti pateicības vārdi sporta psihologiem. Cik populāra ir šādu speciālistu palīdzība Latvijā? 

"Tie, kuri nopietni attiecas pret sportu un ir gatavi strādāt ar sevi, tie agrāk vai vēlāk, mazāk vai vairāk, ir kontaktējušies un šos jautājumus skatījuši. Viena daļa sportistu ir tādi, kuri iekšēji precīzi zina savus mērķus - ir motivēti, lieliski pārzina sava sporta veida specifiku, ir pietiekami intelektuāli," pastāstīja Agita Ābele.

Speciāliste norādīja, ka ir daudzi sportisti, kuri "rokas un meklē" informāciju par sporta psiholoģiju, jo ir ļoti daudz materiālu angļu, vācu un krievu valodā.

"Latviešu valodā ir mazāk materiālu, bet tas ir saprotams, mēs vienkārši esam mazāka tauta. Manas abas sporta psiholoģijas grāmatas radās tāpēc, ka pirms tam, lasot akadēmiskos un praktiskos kursus, no treneriem regulāri saņēmu aicinājumu - vai nevarētu tās 10-20 grāmatas apvienot, lai mēs redzētu kopskatu, un, ja kaut kas no tā interesēs, lai mēs varam tālāk meklēt paši. Tieši tas ir izdarīts."

Treneri ar augstāko profesionālo izglītību tiek sagatavoti četros gados, un ne tikai tehniski, taktiski un fiziski, bet arī psiholoģiski. Arī sportistiem ir jābūt sagatavotiem integrēti.

"Visi tie, kuri bakalaura un maģistra līmenī ir apguvuši vecākā sporta trenera vai vienkārši sporta trenera kvalifikāciju, zina par sportistu sagatavotības četriem veidiem - tehnisko, taktisko, fizisko un arī psiholoģisko. Tie ir instrumenti. Tālāk ir jāskatās, kurš sagatavotības veids kādā treniņu un sacensību posmā kāda līmeņa sportistam un kurā situācijā ir svarīgāks."

Piemēram, fiziskā sagatavotība zināmā mērā ir cieši saistīta ar pašpārliecību, ticību saviem spēkiem.

"Ja ir jāuzrāda vislabākais rezultāts, bet jūtaties slims, vārgs, diez vai jūs ticēsiet, ka varat to izdarīt. Pat ja ticēsiet, ka varat to izdarīt, visticamāk, dabūsiet traumu. Zināmā mērā tās iekšējās bremzes ir mums saķēdējušas psiholoģisko un fizisko sagatavotību. Sportists tiek sagatavots integrēti. Nedrīkst būt labi sagatavots tehniski, bet slikti taktiski. Vai augsti fiziski, bet vārgi psiholoģiski. Visam ir jābūt līdzsvarā un noteiktā līmenī."

Sporta psiholoģija nav brīnumlīdzeklis

Agita Ābele vēlreiz uzsver, ka sportistiem jābūt gataviem ar sevi strādāt - nevis atnākt pie speciālista un cerēt, ka viņš ar vieglu burvju nūjiņas mājienu visu sakārtos un ka pēkšņi viss sanāks.

"Dažkārt, kad es runāju ar atsevišķiem sportistiem, es viņiem prasu - ja tu gribi uztrenēt spēku no kāda konkrēta līmeņa uz nākamo līmeni - ar cik liela apjoma darbu tu rēķinies, cik ilgi tev būtu jāstrādā? Atbildes skan visai reālistiskas - "nu šis laikam būs jādara kādi divi mēneši, katru otro dienu pa 20 minūtēm ar tāda veida vingrinājumiem." Bet ja tu gribi izveidot kādu vizualizēšanas programmu vai izveidot kādu pirms starta rutīnas programmu, cik ilgi tad tu esi gatavs ar sevi strādāt? Tad ir tā - "nu man nākamnedēļ ir sacensības, vajag šonedēļ tikt galā"."

Ir ļoti plašs psiholoģisko prasmju klāsts. Uz sportistiem ir jāskatās kā uz integrētu veselumu ar konkrētām individualitātes un personības iezīmju tipa attīstības niansēm. Varbūt audzināšanas rezultātā ir izveidojusies kaut kāda problēma, piemēram, neprecīzs laika menedžments.

"Ja ģimenē plānošana ir bijusi regulāra un ir izveidojusies dienas darbu prioritāšu sistēma, tad šim cilvēkam laika menedžments vairs nav jāmāca. Citam tā ir problēma - regulāri kavē treniņus, vakarā nevar laikus aiziet gulēt, labāk paķer ēst to, kas ir pa rokai, nevis to, ko vajadzētu."

"Ir pietiekami liels cilvēku daudzums, kuri patiesi grib pilnveidoties un tie nāk ar konkrētu apzinātu mērķi. Bet ir arī garāmgājēji, kuri atnāk vienu reizi un cer uz brīnumnūjiņu."

Kas ir biežākā problēma, kuras dēļ vēršas pie sporta psihologa?

"Nevaru spriest par visiem, jo tad jākonsultējas ar kolēģiem, bet vismaz tas, kas ir gājis caur manu darba pieredzi, ir mērķu un iespēju neadekvāta sasaiste. Mērķi dažkārt ir augstāki nekā konkrētās spējas un iespējas tos realizēt."

Noteikti jāuzsver, ka sportista gribasspēks un darbs ar sevi ir pats būtiskākais pamats panākumu gūšanā. 

"Ir jāskatās konkrētais darbs ar treneri, bet piedodiet man - 80% panākumu ir darbs ar sevi. Neviens no sportistiem nav izaudzis par lielmeistaru tikai tad, ja treneris vai vecāki dzen.

Tas ir līdz noteiktam laikam, pēc tam iestājas lūzuma moments, kad pats cilvēks negrib - gan treneri, gan vecāki vairs neatrod iespējas, kādā veidā dzīt."

Speciāliste norāda, ka daudziem sportistiem, īpaši pusaudžu vecumā, rezultātus gribas uzreiz. Reizēm gribas, lai kāds cits kaut ko izdara tavā vietā, taču kaut vai tikai minimālo mājas darbu apjomu ir rūpīgi un sistemātiski jādara mājās pašam.

"Man vairāk ir bijusi saikne ar ledus sporta veidiem. Es vienmēr ar gandarījumu skatos uz mūsu jauniešiem, kuri bez trenera un vecākiem ir atraduši nūju un pilnu spaini ar ripām, un vieni paši aiz halles atraduši mazu laukumiņu vai treniņu vārtus un vienkārši ņem un met. Ja sportists šo precīza metiena izjūtas veidošanas darba apjomu būs ieguvis, tad tie 30-40 metieni, ko veic trenera vadībā, viņam būs daudz vērtīgāki un ar lielāku intelektuālo pienesumu. Sapratīs - kas, kā un kāpēc. Vieni paši 30 metieni bez tā mājas darba apjoma, nesniegs vēlamo rezultātu izaugsmi. Lai uzceltu māju, ir jābūt sagatavotam pamatam."

Mērķu izvirzīšana

Latvijas vīriešu basketbola un hokeja izlases agrāk savus mērķus izvirzīja pieticīgāk (iekļūt izslēgšanas turnīrā, iekļūt ceturtdaļfinālā, cīnīties par uzvaru katrā spēlē), taču pēdējā laikā publiski piesauktas arī medaļas. Kā pareizi sportistiem izvirzīt savu mērķi?

"Definēt tā, ka 100% jācīnās par medaļām, var tikai tad, ja ir kaut kāda iespēja tādas sasniegt. Ja tev ir mērķis cīnīties par medaļām, bet nav nekādu iespēju tās izcīnīt - meistarības līmenis nevelk, vēl kaut kas nav atbilstošs... tad jau sanāk, ka, nostartējot labi, bet nesasniedzot izvirzīto mērķi, ir negatīvā pēcgarša. Līdz ar to turpmākā darbības motivācija kritīsies."

Tāpēc jābūt reālajam, ideālajam un vēlamajam mērķim. Jābūt savam reālajam mērķim ar skatu uz vēlamo un ar apziņu, ka varētu veiksmes gadījumā arī ideāli.

"Sportā laiku pa laikam tas veiksmes faktors arī nostrādā, jo dažkārt ir vērojama absolūti nesaprotamu faktoru un apstākļu kombinācija, kas var nospēlēt gan pozitīvā, gan negatīvā veidā."

Ja ir nospēlēts pozitīvi, tad nevajadzētu aiziet "zvaigžņu slimībā", bet gan izvirzīt nākamos mērķus. Ja ir negatīvs, tad nevajadzētu sevi "morāli norakt".

"Mērķim ir jābūt, uz to ir jāiet, tam ir jābūt mazliet augstākam, nekā reāli sasniedzamais. Taču, ja visus mērķus izvirziet dzīvojot iedomātā ideālā pasaulē vai "ar rozā brillēm", tad jūs var sagraut ar jebko, kas neatbilst tam ideālajam."

Mērķiem savstarpēji ir jākorelē ar iespējamību un vēlmi tos sasniegt. Dažkārt ir gan mērķis, gan iespējamība, bet cilvēks vienkārši negrib.

"Pieņemsim, ir kaut kādas negatīvas domstarpības ar partneriem. Tu redzi, ka partneris varētu iemest (vārtus vai bumbu grozā), bet tu viņam neiedod savlaicīgu piespēli vai arī iedod pārlieku spēcīgu piespēli, tā, lai visi varētu redzēt, ka viņš nav tik ideāls un arī mēdz kļūdīties. Gadās arī tā, ka ir izteikta vēlme visu izdarīt perfekti un tad traucē tieši pārcenšanās." 

Dusmu izpausme - lamāšanās, priekšmetu dauzīšana

Bieži lielās sacensībās redzēts, ka sportisti lamā tiesnešus un trenerus, kā arī mēdz būt gadījumi, kad sportists dauza savu inventāru vai kādu citu priekšmetu.

"Ja esat jau ģimenē pieradis, ka jūs dzen, aizvaino, nolamā, un uztverat to kā glāzi ūdens, ar ko no rīta izskalot zobus, tad jūs tā arī tās negācijas aizskalojat un viss ir normāli - "kā pīlei ūdens". Šinī gadījumā lamuvārdam pašam par sevi nav nozīme, tas vienkārši izsaka negatīvo attieksmi bez jebkādas iedziļināšanās, nekas vairāk."

"Taču būs pašmotivētie, kuriem tās lamas nostrādās kā traucēklis un emocionālais enkurs, būs arī tādi, kuri grib, lai viņus motivē - ja neviens mani nedzen, ja "nikns suns" pakaļ neskrien, nu tad priekš kam man skriet? Ja ir "niknais suns", tad bailes lieliski nostrādā un pieaug arī skriešanas ātrums!"

Ir virkne sportistu, kuri ar loģiku un pašmotivāciju ir sasnieguši ļoti daudz. Arī treneri ir ļoti dažādi - vieni ir agresīvā stila piekritēji, citi vairāk analītiskā vai demokrātiskā stila atbalstītāji.

"Ir jāvienojas, cik daudz var spiest un cik daudz ar bailēm kaut ko var darīt. Ir kaut kāds moments, kad sportists vienkārši var neizturēt kaut fizioloģiskā jomā, un tad sākas traumas. Nesaku, ka agresīvais stils ir labs vai slikts, ir jautājums - kurā situācijā un kuram sportistam tas tiek pielietots, kādas ir visu iesaistīto pušu prasības."

"Es esmu pret treneru agresīvo stilu bērnu un jauniešu vecumā, jo tas var izveidot nevēlamas iekšējās barjeras, kuras pēc tam var negatīvi izpausties dzīves laikā pilnīgi citādā viedā."

"Personības izaugsmē esmu pret to. Bet, ja grib kādu ļoti labu rezultātu, šo sāk izmantot, jo ierauga, ka rezultāts patiešām ir, un tad tiek iegūts viltus pašapstiprinājums: "eu, tas nostrādāja, tas der!" Dažkārt tas ir liels kārdinājums - turpināt tādā stilā."

Treniņos viss sanāk, bet sacensībās ne...

Ir gadījumi, kad sportistiem treniņos viss sanāk, bet sacensībās kaut kas vairs neizdodas. Piemēram, basketbolistam Andrim Biedriņam bija vāja soda metienu precizitāte NBA spēlētāja karjerā, savukārt tenisiste Aļona Ostapenko servējot šosezon pieļauj visvairāk dubultkļūdu pasaules tūrē.

"Ir jāskatās, kas tam ir apakšā un kāpēc tas tā notiek. Iespējams, treniņos 80% metienu izpildīti tad, kad ir mierīga treniņu atmosfēra. Nav apkārt nepatīkamu cilvēku (kas izraisa lieku stresu), nav aizskarošu piezīmju, nav izteiktas vēlmes sevi pierādīt, nav jāzīmējas skatītāju priekšā. Tātad ir pavisam cits psiholoģiskais konteksts."

Mierīgie, kvalitatīvie treniņi - tie ir tehnikai un taktikai.

"Es diezgan bieži mīlu teikt, ka sacensību pieredzi var iemācīties tikai sacensībās. Bet sacensību pieredzi mēs varam mācīt treniņos, padarot tos ļoti, ļoti līdzīgus sacensībām."

Ir cilvēki, kuriem sacensībās ir vieglāk saglabāt psiholoģisko līdzsvaru un gūt emocionālo aizrautību nekā treniņos. Savukārt ir cilvēki, kuriem sacensībās ir izteikts hiperstress, tāpēc viņiem treniņos būtu labāk strādāt arī tādā pašā stresa līmenī.

"Ir viena lieta, ka es treniņos zinu - ja tagad neizdarīšu tā kā vajag, man vienmēr ir vēl viena iespēja. Sacensībās es eju ar domu, ka man otras iespējas nav, tāpēc roka nostrādā nedaudz savādāk - gan pārcenšanās, gan neierastu situāciju, gan jebkuru citu iemeslu dēļ." 

Sacensību situācijās bieži vien ir papildu stress, no kura jāprot novērsties vai jāprot to uztvert ar baudu, gūstot papildu enerģiju.

"Dažkārt tā papildu enerģija ir par daudz, un tad viņa kaut kādā veidā ir jāizlieto, piemēram, kaut vai salaužot raketi."

Bieži sportisti nespēj atzīt savas kļūdas, tāpēc dusmas tiek izgāztas uz jebkuru citu objektu, dažkārt arī uz priekšmetiem.

"Protams, ja mēs sacensībās gribam uzvarēt un ja tas mums nesanāk, tad būs grūti atzīt savas sagatavotības nepilnības. Daudz vienkāršāk būs apvainot treneri, inventāru, skatītājus, dabas apstākļus, vecākus, tiesnešus un visu ko citu. Nesanāca citu dēļ, bet nākamreiz man sanāks, jo esmu pareizais un labais." 

Dažkārt kāds priekšmets, piemēram, tenisa rakete, kļūst kā līdzeklis sportista dusmu vai agresijas impulsīvai izlādei. Visdrīzāk tā ir vāji apzināta, spontāna afektīva reakcija.

Zvaigžņu slimība

Ir viedoklis, ka zvaigžņu slimība reizēm komandas sporta veidos var dot pat vairāk labuma nekā ļaunuma. Svarīgi, lai sportistam "zvaigžņu slimība" balstās lielos panākumos un pārveidojas par augstu pašpārliecību. Taču vēl svarīgāk šādos gadījumos ir turpināt strādāt, nevis apstāties pie sasniegtā.

"Ir bēdīgi, ja zvaigžņu slimība, dzīvošana ilūzijās par visvarenību, ir nepamatota. Ja tā ir pamatota - man ir labi rezultāti, esmu ieguldījis daudz darba, vēl aizvien daru un mani rezultāti aug, tad par to jau runājam kā par pašpārliecību un ticību sev. Ja cilvēks ir spējīgs visus mērķus pakārtot sportam, dzīvot tajā un realizēt savu spēju maksimumu, lai arī izskatās no malas, ka ir zvaigžņu slimība. Būtībā tā ir pārliecinātība ar visai pamatotu zvaigznes statusu."

Sliktāk ir tad, ja sportistam ir nedaudz paveicies un tamdēļ ir "sakāpis galvā". Tad vairs neseko tas rūpīgais darbs, kas bija pamatā pārliecībai par savām spējām pirmajā sasniegumā.

"Agrāk vai vēlāk sacensībās vai treniņos tas cilvēks "noraujas". Piemēram, aizejot savā zvaigžņu slimībā, pārmērīgā pašpārliecībā, idealizācijā, tu nepievērs uzmanību kaut kādam sīkam faktoram, piemēram, muskuļu disbalansa pārvarēšanas treniņam, kāda speciālista ieteikumiem. Tas viss samilzt līdz brīdim, kad ir viens skaists lēciens, kurā muskuļu spēks ir bijis nepietiekams vai pārmēru, - un tam seko traumas."

Agita Ābele atzīmē, ka dažkārt "zvaigžņu slimība" veidojas apkārt esošo cilvēku ietekmē.

"Nav pat nekādu nopietnu rezultātu, nav iemesla tai "zvaigžņu slimībai", bet ir izveidota "sīrupaina" skaista vide, kurā veidojas pārliecība, ka tu ar savu parādīšanos vien jau esi kaut kas. Ja cilvēks pats tam notic, tad jāgaida, kad tā "sīrupainā" vide izšķīdīs. Dažkārt apkārtējie tieši veicina šo, liekot cilvēkam staigāt ar rozā brillēm."

Komandu sporta veidā ir risks, ka sportists pārmērīgas pašpārliecības dēļ vairs neklausa trenera norādēm. Tomēr ir gadījumi, kad kāda sportista izteikta un pat nepamatota ticība sev komandā var nākt par labu.

"Ja tas ir komandā un šis cilvēks ir aizgājis pārmērīgā sevis cildināšanā, un tas traucē komandas darbam, tad ir jābūt kaut kādai trenera reakcijai. Taču var būt tieši otrādi un tas var sekmēt komandas darbu: "Ar mums tagad ir zvaigzne, varam pavilkties līdzi un izdarīt labāk nekā parasti." Šādā gadījumā - lai tā "zvaigzne" tur ir. Jautājums ir par ticību un efektu, kas tiek iegūts."

Kaut kādā aspektā "zvaigžņu slimība" var būt laba, bet tad ir jautājums - cik tālu?

"Ja nepamatota sportista pašpārliecība sāk traucēt darbu - parādās vīpsnāšana, trenera prasību noliegšana, citu sportistu kūdīšana vai vēl kaut kas cits, tad acīmredzot no zvaigznes ir jāšķiras".

Kaut arī NBA un NHL jaunajiem spēlētājiem ir kursi, kuros viņi tiek sagatavoti lielai naudai un slavai, daudzi tik un tā iekuļas nepatikšanās.

"Mēs nevaram būt sagatavoti visām mūsu dzīves situācijām. Dzīve vienmēr ir pārsteigumu pilna, tāpēc cilvēkam ir dots intelekts, lai viņš varētu pielāgoties."

Dzīves līkloči mēdz būt krasi un ir dažādi dzīves redzējumi, bet, ja cilvēks ir pilngadīgs, būtībā viņš ir tiesīgs rīkoties atbilstīgi savai izpratnei.

"Savus miljonus var ieguldīt nekustamajā īpašumā, bet var arī nopirkt tikai izklaides. Piemēram, var nopirkt daudzu miljonu vērtu jahtu, nolikt to dīķī un būt laimīgs, ka tā jums ir, kaut gan nekur tālāk aizpeldēt nevarat. Ja cilvēks ir izlēmis, ka tas ir būtisks dzīves mērķis, tad viņš tā var darīt. Tajā pašā laikā, ja dzīves mērķis bija nopelnīt vienu miljonu un pēc tam to strauji iztērēt, tad arī to pieaudzis cilvēks var atļauties darīt, tik tālu, kamēr ar savu rīcību netraucē citiem. Tālāk parādās mūsu ētikas un audzināšanas jautājumi."

Nopietnas traumas - kā tikt tām pāri?

Sportistiem nopietnu traumu gadījumā ir jāatrod to cēlonis. Jāsaprot - trauma tika gūta nejauši vai arī tāpēc, ka ķermenis nebija pietiekami sagatavots?

"Pirmkārt, ja ir kaut kas atgadījies, tas ir bijis kaut kā dēļ. Ir jāpievēršas nopietnai analīzei, piesaistot speciālistus, lai saprastu - kāpēc. Ir situācijas, kad traumai ir bijis gadījuma raksturs un tad to tā arī jāuztver. Taču, ja traumu izraisījuši noteikti cēloņi, kuru rezultātā tad arī izveidojās traumatiskā situācija, tad būtībā traumas pārvarēšana nav iespējama bez atrasto cēloņu novēršanas."

Dažkārt ir gadījumi, ka ir bijusi trauma, it kā tā ir sadziedēta un sportists atgriežas sacensībās, bet nepaiet ilgs laiks, un atkal tiek gūta līdzīga veida trauma.

"Tātad nav atrasts īstais cēlonis vai nav izprasts faktoru kopums - kāpēc tas notika, jeb nav atrasta pareizā šī cēloņa pārvarēšanas formula. Protams, jābūt pārliecībai par to, ka tu to spēj pārvarēt traumas radītās sekas un tiekties uz izvirzīto mērķi. Dažas traumas diemžēl ir nesavienojamas ar tālāku darbību augstu sasniegumu sportā."

Sportistam ilgstošā karjerā ir jābūt analītiskam redzējumam. Jāsaprot visas nianses: kāpēc, kā, ko, no kurienes, priekš kam, kā tas veidojas, kā tieši tas izskatās, kādi būtu ieguvumi un ko es vēlos no visa tā, un kādā kombinācijā...

"Ja ir veikts šis analītiskais darbs, tad ir iespējams arī atgriezties augstu sasniegumu sportā. Tomēr iespējams, ka ir sasniegts tāds vecuma posms, kad būtu lietderīgi aizdomāties par darbības veida maiņu profesionālā sportā vai arī pāreju uz amatieru līmenī, uzturot savu sportisko formu un piesaistot kustību aktivitātei arī citus."

Treneris nav universālais kareivis

Ir daļa sportistu, kas uzskata, ka viss ir jādara treneriem - no treniņu plānu veidošanas un darba organizēšanas līdz mājas darbu pārbaudīšanai, loģistikas nodrošināšanai un sadzīves jautājumu risināšanai. Ir arī treneri, kuri to dara un nereti izjūt izdegšanas sindromu.

"Panākumi augstu sasniegumu sportā vienmēr ir visas komandas darbs. Ir jāpiesaista vairāki speciālisti un jāsaprot, ka viens treneris nav universālais kareivis. Katram ir savas iespējas, atbildības jomas un konkrēti veicami pienākumi. Ir jābūt saliktām dzīves posma prioritātēm. Ja ir izvērtēti mērķi uz augstu sasniegumu sportu, ir jāsaprot, ka kaut kādā dzīves posmā pārējām vērtībām būs zemāka nozīmība. Tajā skaitā ir jābūt konkrētam dienas režīmam.

Turpretī sarunā ar dažiem sportistiem ir tā, ka 70-80% teikumi sākas ar - "es gribu un man vajag". Un pilnīgi pazūd motivēta pievēršanās patstāvīgajam darbam mērķa sasniegšanai".

"Ja prioritāte ir sports, tad ir pilnīgi vienalga, vai draugs/draudzene grib šodien izklaidēties vai nē, vai ir iemesls svinībām vai nav. Ja ir dienas režīms, tad tas ir jāievēro. Ir jāseko noteiktam slodzes, atpūtas un ēdiena režīmam, nevis šodien gan jau var atļauties izņēmumu. Ja ir vajadzīgs kāds ekipējums, tad tiešām ir jāatrod vislabākais nevis vieglāk pieejamais."

Runājot par treneriem, Agita Ābele saka, ka treneru vidū ir ļoti daudz entuziastu, viņi dara ļoti daudz un ar patiesu emocionālo iesaisti, ja redz, ka sportistiem tas ir vajadzīgs. Dažkārt treneri uzņemas arī tos darbus, kurus varētu veikt paši sportisti vai jauniešu līmenī - sportistu vecāki. Tomēr der atcerēties, ka treneris arī ir tikai cilvēks un visai nemanāmi var pietuvoties emocionālai izdegšanai, ja nejūt atbalstu un atdevi no pašu sportistu puses.

"Paturēsim prātā, ka psiholoģisko atbalstu mēs varam sniegt paši. Mēs varam viens otru gan "norakt", gan atbalstīt un celt. Labs vārds, izrādīta uzmanība, neliels uzmundrinājums - tās ir nelielas, bet svarīgas lietas, kuras noderēs katram un katru dienu!"