Dreiškens: Nav jēgas tēlot dzelzs vīrus un pēc tam staigāt ar jēliem pleciem
Intervija

Daumants Dreiškens

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Viens no visu laiku labākajiem Latvijas bobsleja stūmējiem Daumants Dreiškens pagājušajā sezonā nestartēja, pievēršoties trenera darbam. Savukārt gaidāmajā sezonā, iespējams, viņš atgriezīsies sacensību apritē kā stūmējs. Izmantojot sporta spēļu terminoloģiju, viņš šosezon bobslejā varētu būt kā "spēlējošais treneris", intervijā TVNET atzina pašlaik 35 gadus vecais Dreiškens.

TVNET: Kas vasarā treniņnometnēs ir pats grūtākais?

Dreiškens: Kā nu kuram. Mūsu standarts ir svaru treniņi un vieglatlētika. Citam grūtākais varbūt ir svaru treniņi - kurš iepriekš nav strādājis ar štangu, tas vairāk mokās svaros. Citam varbūt grūtības sagādā skriešana un lekšana, ja nav pamatu vieglatlētikā. Vecajiem viss ir zināms, bet jaunajiem sanāk saskarties ar dažādām grūtībām.

TVNET: Cik dzirdēts par tevi, tad štanga tev jau nu noteikti nav problēma... Kas tev ir grūtākais?

Dreiškens: Tā kā es šo vasaru aizvadu nedaudz atvieglotā režīmā, man visi treniņi liekas baudāmi. Visu daru ar prieku. Salīdzinot ar karjeras sākumu, pēdējās vasarās ar mazāku piepūli varam sasniegt to pašu rezultātu. Agrāk treniņiem veltījām daudz vairāk laika, dažkārt pat pārāk daudz un darījām ko lieku. Tagad tie treniņi nav tik grūti, jo pareizāk trenējamies.

TVNET: Pagājušajā sezonā paspēji noilgoties pēc sacensībām?

Dreiškens: Jā, protams. Malā nosēdēt ir grūti, ja tas ir darīts 15 gadus pēc kārtas. Pagājušā vasara bija tukša, cik nu vienīgi trenējos individuāli. Ziemā bija vajadzība pēc cilvēka, kas var aizbraukt līdzi uz mačiem sievietēm un jauniešiem. Beigās ziemas kalendārs man jau bija tuvu ierastajam. Biju atpakaļ režīmā.

TVNET: Ja nemaldos, Ainars Bagatskis savulaik izteicās, ka iekšēji ir jānomirst basketbolistam, lai kļūtu par treneri. Tev iekšēji bobslejists laikam vēl nav nomiris...

Dreiškens: Jā, varētu piekrist. Gribas visu darīt kopā ar pārējiem. Esmu šobrīd varbūt kā spēlējošais treneris. Sēdēt malā un tikai ar acīm noskatīties ir grūti. Gribas arī piedalīties treniņos.

TVNET: Ir pāragri spriest, cik daudz tu šosezon varētu startēt?

Dreiškens: Tas tiešām ir pāragri. Joprojām esmu uzskaitē kā sportists (Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā), līdz ar to ir izrietošās sekas, kas saistītas ar dopinga kontroli un visu pārējo, kam man ir jāatskaitās kā sportistam. Cik reāli būs vajadzība pēc mana darba (kā stūmējam), to rādīs ziema un attiecīgā situācija.

TVNET: Treneri uzticējuši tev darbu ar jaunpienācējiem. Viņi tavā vadībā izpilda tikai vieglatlētikas vingrinājumus jeb arī strādā svaros?

Dreiškens: Treniņi ir dažādi. Dažreiz dalāmies divās daļās (jau pieredzi guvušie un jaunpienācēji), dažreiz esam visi vienā barā. Visu programmu veido Jānis Ozols, bet es zinu visu, kas un kā ir jāizdara - gan vieglatlētikā, gan svaros. Līdz ar to viņš var neiespringt par to, ka tas viss tiks izdarīts.

TVNET: Trenera darbu pagājušajā sezonā varēji izmēģināt. Tev tas liekas interesants, redzi sevi šajā profesijā arī ilgtermiņā?

Dreiškens: Jā, tas nebija krass solis, es uz to plūstoši pārgāju. Protams, tā bija jauna pieredze. Bija jāuzņemas atbildība par visu to mazo komandu, kas mēs tur bijām. Pēc pagājušās ziemas sapratu, ka tas ir interesanti - tas ir izaicinājums. 

TVNET: Tu arī esi studējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?

Dreiškens: Esmu studējis, bet nepabeidzu. Tikko atkal iesniedzu dokumentus, turpināšu studēt. Viss ir procesā.

TVNET: Pasaules kausam basketbolā seko līdzi (saruna notika 11. septembrī)?

Dreiškens: Šogad ir slikti spēļu laiki, jo sanāk tajā laikā trenēties. Laikam tikai vienu spēli sanāca redzēt televīzijā, bet par pārējo uzzinu ziņās. Biju par brāļiem lietuviešiem. Gribējās, lai viņi labāk nostartē. Amerikāņi man īpaši neinteresē, bet argentīnieši sarūpēja pārsteigumu. Izteiktu favorītu man nebija, turēju īkšķus par braļukām

TVNET: Bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis teica, ka jaunpienācēji esot perspektīvākie pēdējo 4-5 gadu laikā. Tev arī ir līdzīgs novērojums?

Dreiškens: Jā, noteikti. Tagad būtībā ir beidzies vasaras un sācies rudens etaps. Uz pirmā ledus jau uzkāpām (starta estakādē), arī bija ļoti labi. Nākamais posms būs iesēsties (kamanās) un nokrist pirmoreiz. Izskatās cerīgi, puiši ir ar lauku rūdījumu. Pēdējo piecu gadu griezumā noteikti šis ir sakarīgākais materiāls. Mūsu gadījumā cāļus skaita pavasarī. Kas izdzīvos ziemu un būs palicēji, tad arī varēs vairāk spriest par tiešām reālo ieguvumu.

TVNET: Tu savu pirmo kritienu atceries? Kā tu tam tiki pāri?

Dreiškens: Protams, ka atceros. Bijām sabiedēti, ka būs ļoti traki, tāpēc savilkām visādas bruņas. Nekas patīkams tas nav. Tāpēc jaunajiem saku, ka labāk gatavoties uz kaut ko briesmīgāku un beigās saprast, ka tas nav nemaz tik briesmīgi. Nevis domāt, ka tas ir sīkums un saprast, ka tas tomēr ir baigi traki. Jāgatavojas kaut kam briesmīgam un beigās nebūs tik traki.

TVNET: Pirmajos braucienos bijāt kaut ko papildus uzģērbuši?

Dreiškens: Jā, tagad jaunajiem arī iesaku uzvilkt hokeja bruņas, ielikt mīkstus polsterējumus. Nav jēgas tēlot baigos dzelzs vīrus un pēc tam staigāt ar jēliem pleciem, it sevišķi kamēr mācās. Man 30 kritienos - paldies, Dievam - nekas lauzts nav bijis. Nobrāzumi un zilumi - tie ir tāda standarta lieta.

Uz augšu