Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Koziola/Kalvīša pakta trejgade (1)

Tiem, kas piemirsuši 2016. gada rudens likstas, atgādināšu, ka viss sākās gandrīz kā 1905. gadā - ar tārpiem kāpostu zupā uz "Potjomkina". Latvijas gadījumā - Kirovs nebija hokeja izlasei atdevis "kāpostu" par 2016. gada pasaules čempionātu Maskavā, un toreizējais izlases galvenais treneris Leonīds Beresņevs dažas dienas pirms olimpiskās kvalifikācijas turnīra iesniedza atlūgumu. Zaudējot Vācijai ar 2:3 un netiekot uz Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, Kirova opozicionāriem rokās bija spēcīga kārts, lai viņu gāztu.

Pirms turnīra Kirovs vēl pielēja eļļu ugunī, stāstīdams, ka Beresņevam un, iespējams, arī presei, esot samaksāts, lai viņu nomelnotu. Tāpat esmu dzirdējis neargumentētas baumas, ka... izlase esot Vācijai speciāli padevusies. Lai tikai atbrīvotos no Lipmana. Mana cieša pārliecība: ja pirms olimpiskās kvalifikācijas turnīra Lipmans būtu samaksājis hokejistiem nopelnītās prēmijas, viņš vēl šodien būtu Latvijas Hokeja federācijas prezidents.

Kāpēc es tik skarbi šos trīs gadus saucu par Koziola/Kalvīša paktu? Tāpēc, ka 2016. gada 5. oktobra vakarā Viesturam Koziolam vēl stingri pietrūka balsu Kirova noēšanai. Tovakar "Dinamo" birojā vai citur, tas nav tik būtiski, t.s. "Dinamo" blokam radās ģeniāla ideja – ja Koziols atļauj prezidentēt eksdinamietim (??) Kalvītim, tad viņi iet kopā ar Koziolu. Savā izpildījumā Lipmana gāšanas kongress bija ideāls - galveno lomu nospēlējot mārupietim Edgaram Jansonam, ironiski sauktam arī par... miera balodi. Blefojot un taisot balagānu, Kirova cilvēki tika nogurdināti, izrādes otrajā cēlienā uz skatuves negaidīti kāpjot Kalvītim. Taču neba vēsturē gribu rakāties, bet gan paskatīties, kas trijos gados izdevies un kas nav sanācis.

Cenšoties iegūt varu, taisnības trubadūrs Koziols pirms trim gadiem pamatoti kritizēja Lipmana vadīto organizāciju, tas esot slikti un tas neesot labi. Slikti esot tas, ka LHF ir konts Šveices bankā, visi finanšu gali ūdenī, nekādu rūpju par hokeja veterāniem, trūkstot tuvāko un tālāko gadu attīstības programmas un tādā garā. Gluži kā kādai no Saeimas jaunpartijām JKP. Kad pie varas nākšot gaišie spēki, tad uzplaukšot ij bērnu hokejs, viss būšot caurskatāms un visas pūles tikšot veltītas hokeja attīstībai Latvijā. Jo, redz, Kirova vadītajai federācijai neviens cienījams biznesmenis neuzticoties un naudu neziedojot.

Lai nu kas, bet naudas Koziola/Kalvīša vadītajai organizācijai ir krietni vairāk, nekā kādreiz spēja uzskaitīt odiozā Kirova grāmatvede. 2016. gadā, kas vismaz deviņus mēnešus ritēja Raunas ielā 23, LHF budžets bija 1 696 084 eiro. Pēc gada ar jauno varu tas tika gandrīz dubultots – 2 789 184 (izdevumu daļa), bet 2018. gadā izdevumi pārsniedza trīs miljonus – 3 201 545 eiro. Gods un slava! Tiem, kas grib rakāties pa LHF budžetu, tas pieejams LHF mājas lapā. Iespējams, tā ir Koziola atklātības filozofijas iniciatīva, bet vairāk jau gan laikam Latvijas likumdošanas prasība, ka t.s. sabiedriskā labuma organizāciju finansēm ir jābūt atklātām.

Neurķējoties svešās kabatās, bet tikai informācijai – lielākais ziedotājs 2018. gadā bijusi "Latvijas Gāze" (300 000), otrajā vietā atstājot virslīgas atbalstītāju "Optibet" (88 000), bet uz goda pjedestāla trešā pakāpiena ar 50 000 eiro - a/s "Dinamo". Valsts dotā daļa - 643 224 - gan ir vislielākā un atšķirībā no vecajiem laikiem, valsts katrā pasākumā nu netiek lamāta un pelta. Mani mazliet samulsināja kāds ieraksts izdevumu daļā - 113 520 eiro piesaistītajam LV izlases galvenajam trenerim, proti, Bobam Hārtlijam. Pēc neoficiālas informācijas, šis cipars esot lielāks, bet neba nu es iestāšos pret Hārtliju, kurš katrā tikšanās reizē nāk pretī ar smaidu sejā un vārdiem: "Liels draugs!" Tā kā arī pats jebkurā dzīves situācijā mīlu ironizēt, šo uzrunu uzņemu kā draugs. Principā tas arī ir Koziola/Kalvīša brigādes lielākais trumpis - augstas klases izlases galvenais treneris. Kurš turklāt ap sevi vienmēr spēj radīt labu gaisotni.

Par spēles saturu nediskutēsim - mēs tiešām pasaules čempionātos pēdējos trijos gados neesam zaudējuši sava līmeņa izlasēm, nu varbūt Vācijai Ķelnē, un uz āru izskan tāda sajūsma, it kā Latvija būtu vismaz pasaules čempione. Arī tā ir viena no jaunās valdīšanas iezīmēm - labs PR. Nebūšu tik strikts kā kāds hokeja dzīves aktīvs darbinieks ar 30 gadu stāžu, kurš uz vaicājumu, ar ko atšķiras Lipmana valdīšana no Kalvīša trejgades, atbildēja šādi: "Nekā, tikai tagad ir vairāk šoroha un labāks PR." Kas nebūt nav mazsvarīgi - Hokeja federācijai šobrīd ir gana laba aura.

Kā otro punktu pēc Hārtlija es liktu 2021. gada pasaules čempionāta iegūšanu, turklāt aizkulisēs kopā ar baltkrieviem perfekti apspēlējot somus. Daudz vairāk nekā vecajos laikos ir arī dažādu spēļu izlasēm, dažbrīd vienlaicīgi spēlējot gandrīz septiņām (!). Vairāk ir bijis arī dažādu semināru, ieskaitot izglītojošos seminārus jauno hokejistu vecākiem. Ir uzlabojumi Latvijas jaunatnes čempionātā, taču, lai es teiktu, ka šo triju gadu laikā visi Latvijas treneri mūsu hokeja kuģi pagriezuši uz vienu pusi? Nē, tā nav! Prezidentam Kalvītim mīļš ir Amerikas hokejs, citi saka, ka labāks ir zviedru vai somu stils. Tā nu peldam katrs savā stilā.

Būdams Latvijas patriots, uzskatu, ka arī hokejistu masveida aizplūšana uz ārzemju klubiem nav tikai veiksmes stāstu meklējums vien. Dzīvojam brīvā pasaulē, bet man vienalga... 330 spēlētāju (kā pērn!) ārzemēs liekas stipri par daudz. Ja "Dinamo" un Latvijas virslīgas klubiem kadru pietrūkst. Nezinu, vai tas pie plusiem vai mīnusiem, bet vairs nav antagonisma federācijas un "Dinamo" attiecībās. Kalvītis ir biežs viesis "Dinamo" ložā, arī Koziols palīdzot "Dinamo" problēmu risināšanā.

Tā kā mani bērni sen pārauguši Latvijas jaunatnes čempionātu, bet mazbērni vēl nav sasnieguši hokejistu vecumu, jaunatnes hokeja vērtējumā uzticos profesionāļiem. Kā bijušajam "Dinamo bērnu" hokeja skolas vadītājam Raitim Bikšem, kura stāsts par Zviedrijas bērnu hokeja sistēmu lasāms septembra "Sporta Avīzē". Pamatdoma: Zviedrijā viss labi, Latvijā viss slikti. Gēteborgā bērnu hokejs par brīvu (proti, pašvaldības apmaksāts), Latvijā viss guļ uz vecāku pleciem. Dzirdēts stāsts gandrīz katrā sarunā ar jauno hokejistu vecākiem. Sak, K@K solīja kardinālas pārmaiņas, bet to nav! Tāpat dzirdamas hokeja veterānu žēlošanās, ka ar tādu (!!) budžetu atbalsts hokeja vecmeistariem varētu būt lielāks.

Triju gadu laikā Koziols gandrīz pilnībā nomainījis federācijas darbinieku komandu, kas nu gandrīz dubultojusies. Valdes (Kalvītis, Koziols, Edgars Jansons, Ralfs Bukarts, Valentīns Bļugers, Armands Šteinbergs, Māris Martinsons) sēdēs dažkārt gan lemšana ejot ļoti augstās toņkārtās, taču atšķirībā no futbola, basketbola, volejbola, regbija un citiem sporta veidiem, hokejā šobrīd reālas opozīcijas nav. Un droši vien arī nebūs vismaz līdz 2021. gada pasaules čempionātam.