Saruna ar MMA "Latviešu ekspresi" Madaru Fleminas. "Sitienus uzņemu viegli, patīkami, izbaudu" (3)

Profesionāļa karjeras laikā 31 gadu vecais Fleminas piedalījies septiņās cīņās, visās astoņstūri atstājot kā uzvarētājs. Divas no cīņām viņš aizvadījis "Cage Warriors" organizācijā, kurā karjeru savulaik sāka tādas MMA zvaigznes kā Konors Makgregors, Maikls Bispings un Dens Hārdijs.

"Cage Warriors" ir vadošā MMA organizācija Eiropā, kas bāzējas Īrijā un Apvienotajā Karalistē. Tā ir ciešā sadarbībā ar UFC ("Ultimate Fighting Championship"), kas savā paspārnē pulcē pasaulē labākos MMA cīkstoņus.

Ar "Cage Warriors" Fleminas parakstījis līgumu par piecām cīņām 18 mēnešu laikā. Pirmo no tām viņš aizvadīja pagājušās nedēļas nogalē Birmingemā pret līdz tam nepārspēto britu Džrodžu Hārdviku. 

Dzīvē viņš ir Madars Bertholds-Fleminas, bet skatuves vārds ir Madars "Latviešu ekspresis" Fleminas. Par sievu apņēma lietuviešu meiteni, un abi pieņēma otra uzvārdu. Nedēļā viņš strādā trīs dienas, pārējo laiku velta treniņiem, cīņām un ģimenē audzina divus bērnus. 

TVNET: Visupirms apsveicu tevi ar septīto uzvaru septiņās cīņās. Izskatījies pārliecinoši, īpaši trešajā raundā, kad šķita, ka sāki strādāt arī uz publiku. Tiešām izskatījies pārliecināts par saviem spēkiem. Tā bija?

Madars Fleminas: Jā, visas cīņas laikā es biju diezgan pārliecināts, tikai nedarīju tik daudz, cik treneris no manis prasīja. Visi mani biedēja, ka viņš [Džrodžs Hārdviks] ir ļoti labs, stāvot kājās. Arī es visiem gribēju parādīt, ka varu labi cīnīties kājās un kauties. Trenera norādījumi gan bija pavisam savādāki, viņš gribēja, lai es vairāk kustos, lai neesmu tik daudz viņam priekšā. Gribēju nostāvēt ar viņu visus trīs raundus kājās, jo vienmēr man pretī gadās cīkstoņi, kuri jau pirmajā raundā iet kājās un gāž mani zemē. Biju jau pie tā pieradis un nekad tā īsti netiku līdz trīs raundiem, jo viņi ātri piekusa un es pretiniekus piebeidzu. Šis man bija izaicinājums vairāk pastāvēt, pasisties, pakauties. 

TVNET: Pārraides komentētāji teica, ka tu esi agresīvs cīkstonis, labi cīnies ar rokām. Tad tomēr Hārdviks bija tev parocīgs pretinieks?

M.F.: Viņa vietā es vairāk būtu mēģinājis cīnīties uz grīdas, bet gāšana uz grīdas pagaidām pretiniekam nekādus panākumus nav nesusi. Tāpēc domāju, ka viņš mēģināja vairāk stāvēt kājās, bet nekas īpašs nesanāca. 

TVNET: Pastāsti, kā tu nonāci līdz MMA. Tas notika, kad vēl dzīvoji Latvijā, vai pēc pārcelšanās uz Angliju?

M.F.: Bērnībā Talsu rajona Tinģerē tikai vienu gadu notrenējos karatē. Tas arī viss. Latvijā man nebija tādas iespējas. Atbraucot uz Angliju, gribēju pamēģināt kikboksu, boksu. Treneris pēc trim mēnešiem man teica, lai eju kauties kikboksā. Tā es kopā kādas 20 kikboksa un boksa cīņas aizvadīju, un palika garlaicīgi. Neredzēju nekādas iespējas... Sekoja piedāvājums cīnīties MMA. Pirmo cīņu es amatieros zaudēju, un tad viss pagriezās. Tajā dienā es sapratu, ka man vajag atrast pareizu treneri, pareizu pieeju. Un nu neesmu zaudējis jau četrus gadus. 

TVNET: Tieši tā. Kopš 2015. gada jūlija tikai uzvaras. Ar amatieru cīņām kopā skaitot, esi izcīnījis 16 uzvaras pēc kārtas. 

M.F.: Ja tev ir ļoti liela interese, vari apskatīties manu pirmo cīņu. Visi teikuši, ka tā ir mana pati labākā cīņa, kāda bijusi. 

TVNET: Bet zaudēji.

M.F.: Neviens gan man to zaudējumu nedeva. Es neko nesapratu no džiu-džitsu un cīņas. Tas čalis mani visu laiku divus raundus gāza zemē. Bija brīdis, kad mana roka bija atlauzta uz otru pusi, bet es nepadevos. Paņēmu ar raksturu. Trešajā raundā viņu sāku sist un sist, bet viņš nekrita. Divi tiesneši atdeva viņam uzvaru, viens man. No tās cīņas daudz iemācījos. Astoņus mēnešus riktīgi nogruzījos, saņēmos, un te nu es esmu - profesionālis. 

TVNET: Pēc pagājušās nedēļas nogalē gūtās uzvaras profesionāļa karjerā tava cīņu statistika ir 7-0-0. Esi nokļuvis līdz "Cage Warriors" un pēc līguma aizvadījis pirmo no piecām cīņām. Pa starpu gan viena cīņa vēl parādās "Cage Warriors" organizācijā. 

M.F.: Biju izcīnījis trīs uzvaras profesionāļos, kad "Cage Warriors" kontaktējās ar manu treneri, sakot, ka vajag vienu cīnītāju. Treneris teica, ka esmu gatavs. Viņi man piedāvāja cīnīties ar Metjū Boneru. Domāju, ka tajā laikā tā bija mana smagākā cīņa. Boners bija cīnījies ar ļoti, ļoti labiem cīkstoņiem. Cīņa bija smaga, bet vinnēju ar dalītu tiesnešu lēmumu. Biju diezgan sanervozējies. Visur kameras, lielāka skatuve... Šajā reizē gan es ļoti labi jutos un biju mierīgs. 

TVNET: Uz cīņu ar Hārdviku tu iznāci, rokās turot Latvijas karogu. Šķita, ka ringā devies arī kā favorīts. 

M.F.: Pirms cīņām galvā ir vienas un tās pašas domas, tas pats stress. Galvā nāk domas, kas notiks, ja tevi izslēgs. Ejot ringā, es zinu, ka atdošu sevi visu. Ja arī zaudēšu, tam nebūs nekādas nozīmes, jo zinu, ka esmu atdevis sevi visu. Ja viņš uzvarēs, tad tikai tāpēc, ka bija labāks cīkstonis. Par pārējo es vispār nesatraucos. Sitienus uzņemt man ir viegli, patīkami, un es to izbaudu. Tā sakot, neviens normāls cilvēks jau neiet būrī kauties, tā ka kaut kas man ar galvu nav kārtībā (smejas). 

TVNET: Paturpinot par cīņu ar Hārdviku, teici, ka nepaklausīji savu treneri. Paļaujies arī uz saviem instinktiem?

M.F.: Tas vairāk bija mans ego. Draugi, treniņu biedri skatījās viņa video un teica, ka ļoti labs ir tieši stāvus pozīcijā. Labāk gāz viņu pie zemes un tad... Es to informāciju uzņēmu, un man ego aizgāja tik tālu, ka bija vienalga, ko citi saka. Darīšu tā un viss. Man ir augsta darba ētika, es zinu, ka trijos raundos nenoguršu. Lai pretinieks mani vinnētu, viņam mani ir ātri jāizslēdz, bet, ja ne, tad ātri piekusīs un paņemšu es. 

TVNET: Divas nedēļas pirms tavas septītās cīņas tev nomainījās pretinieks. Cik grūti tik īsā laikā bija pārslēgties citam pretiniekam? 

M.F.: Diezgan, tāpēc ka treniņnometnē Bulgārijā es gatavojos tieši tam vienam cilvēkam, specifiskām lietām. Atbraucu atpakaļ un uzzināju, ka viņš tomēr nebūs mans pretinieks. Bet neko jau nevar darīt. Fiziski biju gatavs, divas nedēļas vairāk patrenējos. Varēja redzēt, ka Hārdviks trešajā raundā bija vairāk paguris. Tomēr ceru, ka ar to čali, ar kuru atlika cīņu [Ārons Kalids], būs mana nākamā cīņa.

Kad viņu uzvarēšu, ir doma saukt ārā čempionu un cīnīties par jostu. Tāds ir mans mērķis, jo domāju, ka jau tagad varu uzvarēt čempionu, un par to es nešaubos. 

TVNET: Cik grūti vai viegli tev ir atkopties pēc šādām cīņām? Tās bija pilnas 15 minūtes ar 100% atdevi. Es gan tev uz sejas zilumus neredzu, bet pieļauju, ka fiziskajā ziņā piekusi gan. 

M.F.: Tādā ziņā es pat nepiekusu. Šis gan man bijis ar cīņām aizņemts gads. Desmit mēnešu laikā es aizvadīju piecas profesionālās cīņas. Tas paņēma daudz enerģijas. Tagad man ķermenim jāiedod atpūta. Līdz šim bija tā, kā cīņa beidzās, es gatavojos nākamajai. Īsti nesanāca ķermenim ieiet atpakaļ atpūtas pozīcijā. Tieši pirms šīs cīņas iedzīvojos vairākos savainojumos - divas traumētas ribas, rokas locītava aizgāja greizi, tāpēc kreiso roku šajā cīņā izmantoju mazāk. Ja būtu sitis, tad varētu arī salauzt. Bija nenormāli lielas sāpes. Ķermenis ir novests tik tālu, ka imūnsistēma vairs īsti nestrādā - ir līdz pašai robežai. Kādu nedēļu, divas atpūtīšos. Nākamo cīņu, visticamāk, aizvadīšu februārī vai martā. Janvārī negribu, decembrī ir jāpavada laiks ar ģimeni, bērniem. Nākamajā gadā ir cerība, ka tikšu pie cīņas par titulu. 

TVNET: Kā tavi bērni un sieva skatās uz tavu nodarbošanos? 

M.F.: Bērniem patīk. Es trenēju bērnus un arī pieaugušos. Pirmo reizi uz šo cīņu man puika bija līdzi. Tā viņam bija mana pirmā cīņa dzīvajā. Viņš to izbaudīja, patika. Nekad neļauju līdzi braukt sievai un meitai. Tas man varētu galvā kaut kā nostrādāt... ja nu kaut kas notiek. Sieva vienmēr cīņas skatās mājās pie televizora. 

TVNET: Citiem nepatīk sevi slavēt, bet kas ir tavas stiprās puses? Ar ko tu paņem un uzvari savus pretiniekus? 

M.F.: Pagaidām visas 16 cīņas, kuras esmu uzvarējis, tas ir saistīts ar manu fizisko sagatavotību. Esmu samācījies visādas lietas, izkopis savu stilu. Esmu bijis izturīgāks nekā mani pretinieki. Amatieru cīņās mani sāncenši piekusa jau pēc trim minūtēm, es to nesapratu. Iznākot otrajā raundā, man pat nebija aizdusas, bet pretinieki jau noguruši. Profesionālajā ringā ir tieši tas pats. Man pat ir vieglāk, jo tās ir 15 minūtes. Kad trenējos, es gatavojos pat 40 minūtēm. Nezinu, ko visi pārējie dara. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Madars Bertholds-Fleminas (@latvianexpress.mma) on Oct 27, 2019 at 2:19am PDT

TVNET: Saskaņā ar tavu līgumu vēl tev priekšā četras cīņas "Cage Warriors" organizācijā. Vai esi aizdomājies, kas būs pēc tam? 

M.F.: Protams, esmu aizdomājies. Zinu, kas ir mans mērķis un uz ko eju. Gribu nonākt UFC, tāpēc pēc iespējas ātrāk gribu tikt pie titula. Domāju, ka čempions ir uzvarams. Droši vien ne viegli, bet ir. Ja tagad nākamajās divās cīņās uzvarēšu, tad nav citu variantu, kā UFC man piezvanīs pie durvīm. Ja pat nesanāks pēc nākamās cīņas dabūt cīņu par titulu, ceru, ka būs kāds UFC turnīrs tepat Eiropā, uz kuru tikšu uzaicināts, izbeidzot esošo līgumu. Anglijā iespējas ir lielākas, un plašāk var atvērt durvis tieši šeit.  

TVNET: Ja negribi - nesaki, bet kādi ir tava līguma finansiālie nosacījumi? 

M.F.: Pagaidām no profesionālajām cīņām "Cage Warriors" maksā vislabāk. Pie katras manas uzvaras tiek pielikta klāt konkrēta summa, bet ja es uzvaru. Nākamā summa jau man būs nedaudz lielāka. Ja zaudēju, tad paliek tādā pašā līmenī. 

TVNET: Pašlaik laikam nav tā, ka tu varētu dzīvot tikai no cīņu honorāriem, un tāpēc arī strādā, ja? 

M.F: Man ir paveicies. Esmu saticis ļoti daudzus labus angļu draugus, viņi man palīdz ar cīņām, sponsorēšanu. Ir viens latviešu draugs, kuram Anglijā ir savs bizness. Viņš mani sponsorē. Ļoti daudz sanāk braukāt uz treniņiem. No rītiem vien divas stundas braucu uz vienu pusi, lai trenētos kopā ar profesionāļiem. Tas viss prasa līdzekļus. Man ir jāuztur ģimene, jāmaksā rēķini.

Esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kuri man palīdz. Pašam sava nauda treniņiem man jātērē nav, un tas tikai priecē. Ceru, ka pienāks diena, kad varēšu neiet uz darbu. 

TVNET: Hokejists Zemgus Girgensons ir iemantojis iesauku "Latviešu lokomotīve", basketbolists Dāvis Bertāns tiek saukts par "Latviešu lāzeru", tu esi "Latviešu ekspresis". Kā tu tiki pie tādas iesaukas? 

M.F.: Tas ir treneru darbs. Tāda ir mana darba ētika. Kad esmu treniņā, atdodu sevi visu. Ja ir divas stundas jātrenējas, tad es to arī daru ar pilnu jaudu. Kad nokļuvu pie sava trenera, viņš bija daudz, daudz labāks nekā es. Viņš dominēja pār mani, pārmācīja. Bet es nepadevos, visu laiku mēģināju un mēģināju. Un tagad pēc četriem gadiem viss ir sagriezies kājām gaisā - es tagad dominēju pār treneri, viņš tagad ir mans treniņu partneris. Tas arī bija iemesls, kāpēc viņš mani nosauca par "Latviešu ekspresi". Neapstājos, turpināju iet tālāk par spīti visām grūtībām. Strādāju visu laiku. 

TVNET: Pamanīju, ka ar lielu cieņu izturies pret saviem pretiniekiem. Pēc pēdējās cīņas ar sāncensi vēl kādu laiku palikāt ringā un draudzīgi aprunājāties. Tas tev ir ģimenē ieaudzināts? 

M.F.: Mans puika skatās uz mani. Pēc cīņas es paņēmu puiku un aizvedu pie sava pretinieka, viņi paspieda viens otram roku. Izstāstīju viņam, ka pretinieks man neko sliktu negribēja nodarīt, ka tāds ir mūsu darbs. Man vienmēr vieglāk ir kauties, ja viens par otru nerunā stulbības, neredzu tam visam jēgu. Cīņas laikā, kad durvis ir ciet, es nerespektēju nevienu un varu viegli noslēgties, bet pirms un pēc cīņas ir respekts, jo trenēju bērnus un gribu, lai viņi uz mani skatās savādāk nekā uz cilvēku, kurš sauc visus par idiotiem un domā, ka ir pats labākais.

TVNET: Paldies par sarunu un veiksmi tev!

M.F.: Paldies!