Kas notiek Latvijas futbola izlases spēļu organizēšanas aizkulisēs? (1)

- Futbola līdzjutēji atnāk uz izlases mačiem kā uz svētkiem, kur viss jau gatavs un par visu padomāts. Pastāsti, ko nozīmē noorganizēt izlases spēli mājās, cik daudz darba un cik ilgs laiks tam nepieciešams!

- Tas ir liels darbs. To pat īsti nevar izstāstīt, kas tas ir un kad sākas gatavošanās spēlei. Pirmais – gadu pirms spēlēm jāpiesaka stadioni, kuros varētu uzņemt izlašu mačus. Uzreiz pēc izlozes mums jāatzīmē, kuros stadionos plānojam spēlēt. Tad UEFA vērtē to stadionu atbilstību IV kategorijas kritērijiem. Latvijā neviena tāda stadiona nav. Bet reglamentā ir teikts, ka tādos gadījumos var spēlēt arī III kategorijas stadionos. Otrais – četrus mēnešus pirms spēles jāapstiprina galīgā mača norises vieta un sākuma laiks. Tas notiek jau pēc UEFA pārstāvju inspekcijas stadionā un visu nepieciešamo uzlabojumu risinājumu apstiprināšanas. Maču sākumlaiki lielākoties atkarīgi no translāciju tiesību turētājiem. Tas arī saprotams, jo viņu maksātā nauda ir UEFA ieņēmumu "biezākā" pozīcija. Ir spēles, kuru sākumlaiku varam mēģināt ietekmēt. Aizvadītajā gadā mums tāda spēle bija tikai viena – maču ar Ziemeļmaķedoniju varējām sākt 19.00, nevis 21.45. No šādas iespējas atteicāmies tikai viena iemesla dēļ – tieši tajā dienā pulksten 17.30 Latvijas U-19 telpu futbola izlasei bija mačs Eiropas čempionāta finālturnīrā "Arēnā Rīga". Bija noteikta auditorija cilvēku, kas gribēja apmeklēt abas spēles, tāpēc nevēlējāmies to sadalīt. Piemēram, mājas spēlēs ar Poliju un Austriju mums nebija iespēju sākt mačus agrāk.

Taču visaktīvākais spēles organizēšanas posms, protams, sākas apmēram mēnesi pirms spēles. Tajā procesā iesaistās daudzi mūsu darbinieki, katram nosedzot savu atbildības sfēru. Fiziski stadionā "ievācamies" trīs dienas pirms spēles. Nākamajā dienā ierodas jau UEFA cilvēki, kas visu organizatorisko procesu uzrauga. Tajā periodā veikto darbu var sadalīt trīs lielos blokos. Pirmais ir komandu un oficiālo personu apkalpošana. Otrais saistīts ar biznesu, kur varam iekļaut arī skatītāju piesaisti un ārpakalpojumu organizēšanu, lai skatītājiem stadiona teritorijā būtu ko darīt arī bez futbola, lai tur būtu ēdināšana, izklaides iespējas. Trešais lielais bloks ir drošība – apsardzes firmas piesaiste, sadarbība ar Valsts policiju, ugunsdzēsējiem, medicīnas lietām.

- Cik daudz cilvēku ir iesaistīti izlases mājas spēles organizēšanā?

- Ja ieskaitām arī apsardzi un visus, kuri tieši spēles dienā ir uz vietas, tad tie ir vairāk par 200 cilvēkiem. Uz maču ar Poliju – pat vairāk. Bet tīri organizatoriski, kas visas trīs dienas pirms mača strādā stadionā uz vietas vai pie spēles rīkošanas, tie varētu būt ap 15 cilvēku. Lielākoties tie visi ir federācijas darbinieki.

- Par mājas spēļu sākumlaikiem pērn saņēmām daudz jautājumu no līdzjutēju puses. Kas un kāpēc liedz mums rīkot spēles agrāk?

- Jā, zinu, ka Igaunijas mačs Tallinā pret Baltkrieviju tika aizvadīts agrāk. Abas valstis ir tuvu viena otrai, abas dzīvo vienā laika zonā, tāpēc varēja ar UEFA vienoties par mača pārcelšanu uz agrāku laiku. Tas bija viens no faktoriem. Bet galvenais ir tas, ka visā Eiropā "praimtaims" ir pulksten 21.45. Ja Igaunijas un Baltkrievijas TV varētu vairāk nopelnīt no reklāmām, ja spēle notiktu vēlāk, viņi tam nepiekristu. Jāteic, ka agrāk UEFA nebija tik elastīga un pretimnākoša. Piemēram, vēl pirms gada UEFA Nāciju līgā spēlējām ar Gruziju un Kazahstānu. Tās ir valstis, kuras savas laika zonas dēļ būtu ieinteresētas aizvadīt mačus agrāk. Ar Gruziju runājām, ka ne mūsu izlasēm, ne mūsu televīzijām nebija izdevīgi spēlēt tik vēlu, bet UEFA neļāva to mainīt. Daudzām federācijām bija iebildumi par maču sākumlaikiem, tāpēc UEFA pamazām kļūst elastīgāka šai jautājumā. Šogad Nāciju līgā vēl uzstājīgāk prasīsim, lai rudenī varētu spēlēt agrāk. UEFA ir divi sākumlaiki – 19.00 vai 21.45. Jūnijā nekas traks nav spēlēt arī vēlu, bet rudenī Latvijas klimatiskajos apstākļos tomēr labāk būtu spēlēt 19.00.

- Kārtību, kādā notiek gatavošanās mačam un pati spēle, nosaka īpašs UEFA dokuments, tautā saukts arī par "European Qualifiers Bībeli". Cik bieži tas tiek mainīts un cik ievērojami?

- Tas ir vairāk praktisks dokuments, kas paskaidro reglamentus, kuros viss rakstīts diezgan "sausi". Tādas "Bībeles" ir katram UEFA turnīram, arī Čempionu līgai un Eiropas līgai. To var lasīt vairākas reizes un katru reizi pamanīt kādu atsevišķu sīkumu. Kā zināms, futbolā sīkumu nav. Ne tikai laukumā, bet arī ap to.

- Kas šajā kvalifikācijas ciklā bija jaunums?

- Tā uz sitiena prātā nāk plašākas iespējas federācijām pašām veidot savu informatīvo saturu. Iepriekš pat federācijas fotogrāfs nedrīkstēja bildēt visu pirmsspēles treniņu. Tagad šādas iespējas ir, ja to visu laicīgi saskaņo. Komandas ierašanās, iesildīšanās filmēšana laukuma malā – tas viss tagad ir pieejams arī federācijas informatīvajiem kanāliem. Mēs mēģinājām to maksimāli izmantot, lai līdzjutējiem būtu vēl vairāk interesanta satura. Tajā "Bībelē" tomēr vairāk ir reglamentējošas lietas. Piemēram, cik ūdens jāsagādā viesu komandai. Viena var paprasīt maksimālās divas tonnas, citai tas varbūt nav vajadzīgs. Tad tikai pašam jāatceras, ka mums jāpieprasa tikpat daudz arī viņiem (smaida). Tas tāds nerakstīts likums spēļu organizēšanā – ja kāda komanda izceļas ar neadekvātiem vai pārspīlētiem pieprasījumiem izbraukuma spēlēs, tai jārēķinās, ka visas pārējās komandas viņiem pieprasīs to pašu.

- Kādas bija savdabīgākās viesu komandu prasības aizvadītajā Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā? Poļi laikam pieprasīja autobusu pie pašas lidmašīnas, nevis lidostas stāvlaukumā, vai ne?

- Starp citu, poļu prasības nemaz nebija nekādas kosmiskās. Jā, viņi to pieprasīja, bet viņi paši to galu galā arī noorganizēja, paši arī apmaksāja sev šādu pakalpojumu. Mums pašiem vienīgā reize, kad ko tādu organizējām, bija uz Portugāles izlases ierašanos. Viņi negribēja paši to apmaksāt. Tad mēs laipni paskaidrojām lidostas darbiniekiem, ka viņiem pašiem drošības apsvērumu dēļ būs mazāk klapatu, ja Portugāles izlases zvaigznes iesēdīsies autobusā pie lidmašīnas, nevis ies cauri sagaidītāju pūlim pie lidostas izejas (smaida). Godīgi sakot, bieži vien ir tā, ka ar lielām komandām ir pat vienkāršāk strādāt, jo viņi zina, kas kā strādā. Runājot par spilgtākajiem notikumiem, 2019. gadā varu izcelt trīs lietas. Katrs izlases mačs gan ir spilgts notikums, bet spēle mājās ar Poliju bija īpaša. Pirmā tik kupli apmeklētā spēle "Daugavas" stadionā. Drošības ziņā tas bija izaicinājums. Bet tieši tas ir viens no "Daugavas" stadiona plusiem – var salīdzinoši vienkārši nodalīt viesu un mājinieku fanus. Jāteic, ka tā spēle bija arī finansiāli izdevīga. Paši poļi teica, ka drošības ziņā šī bija viņu faniem vislabāk organizētā izbraukuma spēle 2019. gadā. Nebija nekādu problēmu. Otra lieta, ko vēlos izcelt, ir Latvijas kausa fināls. Pirmoreiz mums bija titulsponsors šīm sacensībām. Jau gada sākumā izvēlējāmies fināla norises vietu – Jelgavu. Sanāca tā, ka šīs pilsētas komanda spēlēja arī finālā. Tas viss kopumā noveda pie laba mača patīkamā futbola atmosfērā, gandrīz pilnā stadionā. Trešais un galvenais pasākums šogad – Eiropas čempionāta finālturnīrs U-19 telpu futbolā. Pirmoreiz UEFA finālturnīrs notika Latvijā. Tā bija jauna, interesanta un vērtīga pieredze. Izdevās izvēlēties īstos cilvēkus. Domāju, Viktora Sopirina piesaiste šim projektam bija panākuma atslēga. Domāju, tieši viņa dēļ turnīra organizatoriskais līmenis bija tik augsts.

- Izraēlas uzņemšana laikam arī bija īpaša, vai ne?

- Zini, ar viņiem esam sadarbojušies jau vairākkārt. Vēsturiski viņi bijuši bieži viesi pie mums. Skaidrs, ka drošības ziņā viņiem ir savas prasības, bet viņiem ir arī savi profesionāļi, ar kuriem ir vienkārši strādāt. Jā, stadiona pārbaude ar viņiem bija papildu drošības pasākums. Bet es nevarētu teikt, ka ar viņiem būtu sevišķi sarežģījumi. Par Izraēlu sportiskā ziņā bija vairāk pieprasījumu. Viņu treneris tomēr ir austrietis. Ja savlaicīgi visu prasa, viss ir kārtībā. Nepatīkamāk ir, kad tev svētdienas vakarā pieprasa, lai pēc trim stundām ģērbtuvē būtu 300 kilogramu ledus. Tad gribas saķert galvu (smaida). Ar poļiem interesantākais bija risks, ka viņu fani kaujas savā starpā. Tā bija arī Ziemeļmaķedonijā – maķedoniešu fanus tur neaiztika, bet Skopjes pilsētu pademolēja kārtīgi.

- Cik maksā viena izlases mača rīkošana?

- Viss kopumā ap 70 tūkstošiem eiro. Tur ietilpst transporta izdevumi, viesnīcas, stadiona īre, apkalpojošais personāls, apsardze – viss, viss.

- Vai ir spēles, kurās varam arī nopelnīt?

- Tas atkarīgs no tā, kā skaita un kā uz to skatās. Jāsaprot, ka klubiem un federācijām lielākie ieņēmumi ir no raidtiesībām. Ja mēs skatāmies caur šo prizmu, gadā no UEFA saņemam ap diviem miljoniem eiro tikai par raidtiesībām. Ja šādi skatāmies, tad, jā, visas spēles ir finansiāli izdevīgas un ar peļņu. Ja runājam par pelņu tikai no biļešu tirdzniecības, tur mēdz būt dažādi. Finansiāli visienesīgākā spēle līdz šim bija nesenais mačs pret Portugāli. Pret Poliju nebija tik labi, biļešu ieņēmumi sedza izdevumus, tā spēle mums bija pa nullēm. Mēs nedrīkstam Polijas fanu sektorā pārdot biļetes dārgāk nekā par tādu pašu kategoriju mūsu faniem. Ja vieta aiz vārtiem mūsu fanu sektorā maksā desmit eiro, nedrīkstam tādas pašas kategorijas biļeti poļu fanu sektorā tirgot par 50 eiro. Lai gan skaidri zinām, ka poļi to sektoru izpirktu arī tad, ja biļetes tur maksātu 50 eiro.

- Pieminēji nerakstīto likumu, ka par neadekvātām prasībām atdara ar to pašu. Ko Latvijas izlase prasīja izbraukumos bez sevišķas vajadzības, tikai lai atdotu parādu?

- Man tā grūti teikt, jo izbraukumos mazāk iesaistos. Taču es visu laiku, pirms atsaku lūgumam, padomāju, vai mūsu izlasei nevajadzēs to pašu izbraukumā. Piemēram, "Bībelē" agrāk nebija atrunāts, cik treniņus pretiniekiem jānodrošina Latvijā. Tagad ir minēts, ka viesiem ir tiesības aizvadīt te trīs treniņus. Protams, jāņem vērā klimatiskie apstākļi un tas, ka novembrī tas var sagādāt problēmas. Atceros, ka Fēru salas pie mums ieradās sešas dienas pirms spēles. Aizvadīja Latvijā treniņnometni, jo viņiem uz vietas nav dabīgā seguma laukumu. Tāpēc viņi nedēļu trenējās Daugavgrīvas stadionā. Ir arī tāds nerakstīts likums, ka ārpus laukuma mēs esam partneri, nevis pretinieki. Līdz ar to - mēs mēģinām palīdzēt un nodrošināt iespējami labākos apstākļus. Skaidrs, ka ne visas izlases un ne visu federāciju darbinieki to ievēro. Bet ir arī tādas lietas, ko nav iespējams kontrolēt. Piemēram, slēgtās treniņu daļas izbraukumā. Es tādām vienkārši neticu. Tur tāpat noteikti kāds kaut kur slēpsies un novēros. Piemēram, Turcijā tikai stadionā vien ir 300 videokameru. Katru kameru var pietuvināt tik ļoti, ka var izpētīt, vai spēlētājam starp zobiem nav ieķērusies ēdiena palieka. Kāds tur slēgtais treniņš?!

- Kādi bija pretinieku lūgumi, kuriem tu vienkārši pateici "nē"?

- Vairāki sīkumiņi. Piemēram, Bulgārijas U-21 izlase pieprasīja, lai viņiem uz viesnīcu atved divas tonnas ūdens. Parasti tādi jautājumi tiek risināti ar viesnīcu. Tādi sīkumi gadās. Tad laipni paskaidrojam iemeslus, kāpēc neļausim sevi tā vienkārši izmantot.

- Kā mēs organizatoriskā ziņā izskatāmies uz citu valstu fona?

- Esmu daudz spēlēs bijis, dažādos līmeņos, un varu pavisam godīgi teikt, ka mēs strādājam profesionāli. Varbūt mums reizēm pietrūkst tādas nekaunības, bet kopumā strādājam ļoti atbildīgi, kas citviet mēdz pieklibot. Varbūt mums nav ideāla kārtība ar infrastruktūru, bet tas nav viegli risināms. Pārējos aspektos izskatāmies ļoti labi. Piemēram, UEFA Nāciju līgā bija interesants gadījums. Bijām tikko palaiduši tautā jauno zīmolu, identitāti. Pie mums atbrauca "UEFA Grow" programmas pārstāvji. Tā faktiski ir ekspertu grupa, kas viesojas valstīs un sniedz savus padomus, ko vēl var uzlabot. Tas cilvēks, kas pie mums atbrauca uz pirmo maču pret Andoru, tagad izmanto mūsu darbu kā paraugu citām valstīm par to, kā prezentēt jaunu identitāti. Ideja bija tāda, ka viņš atbrauks pie mums un dos rekomendācijas, bet patiesībā iznāca tieši otrādi - viņš paņēma daudz ko no mums.

- Eiropas klubu sezonas laikā tev ir arī pienākumi UEFA eirokausu sacensību organizēšanā. Kādi tieši ir tavi pienākumi?

- Es eirokausos esmu tā saucamais Venue Director jeb sacensību norises vietas vadītājs. Esmu galvenā kontaktpersona un starpnieks komunikācijā starp klubiem, oficiālām personām un UEFA lielo ofisu. Tēlaini izsakoties, esmu kā tāda gara roka uz vietas. Esmu atbildīgs par sportisko pusi, par infrastruktūras un drošības aspektiem. Man kaut kā izdevies izveidot savstarpējas uzticības pilnas attiecības visās vietās, kurās esmu strādājis. Līdz šim strādāju galvenokārt Austrumeiropā, tagad vairāk Turcijā, kur ir pavisam cita mentalitāte, kultūra. Ja runājam par UEFA Čempionu līgu, tur visi klubi ir "lieli". Iepriekš strādāju ar "Viktoria Plzen" klubu, kas varbūt nav lielākais Eiropas mērogā, bet visas prasības organizatoriskā ziņā ir tieši tādas pašas kā grandiem. Un tā pieredze neapšaubāmi palīdz tikt galā ar sarežģītām situācijām arī pašu mājās. Man pašam gan ir krietni lielāks prieks labi noorganizēt maču savās mājās nekā kaut kur ārzemēs. Tas gan nenozīmē, ka es eirokausu komandējumos esmu mazāk motivēts. Tas tā nav. Bet mājās attieksme ir īpaša. Kad brauc uz Eiropu, tu nebrauc neko tur kardināli mainīt, bet tikai pielāgot lietas, kas vēl uzlabojamas.

- Turcijā laikam organizatorisko izaicinājumu netrūkst, ne?

- Zini, "Galatasary" ir liels klubs un tur visas svarīgās lietas ir lieliski sakārtotas. Viņiem pašiem uz vietas ir kārtība. Bet tur ir sava specifika. Jāsaprot, ka ļoti daudz turku dzīvo citviet Eiropā, ārpus etniskās dzimtenes, un tieši tie vairumā apmeklē šā kluba izbraukuma spēles. Cik es saprotu, tā ir ierasta prakse daudziem klubiem. Pērn man bija divas spēles ar Madrides "Real" dalību. Viena Turcijā, otra Beļģijā. Šim klubam ir fanu klubi katrā valstī. Beļģijas "Real" fanu klubā ir ap pusotru tūkstoti dalībnieku, un tie arī apmeklē savas komandas spēli. Turcijā bija cilvēki no Jordānijas, Irākas, Indijas... Un tur ir savi drošības riski, arī savstarpējiem konfliktiem. Atgriežoties pie jautājuma par Turciju - viņi zina, kā visu pie sevis darīt. Uz to valsti UEFA vienmēr nozīmē savu drošības inspektoru. Kad pirmsspēles sapulcē es runāju ar Stambulas policijas priekšnieku, skaidrs, ka man nav viņam jāmāca, kas un kā jādara (smejas) publiskos pasākumos. Es biju pozitīvi pārsteigts par Turciju. Tur ir ļoti patīkami un diezgan vienkārši strādāt.

- Internetā klejo video, kur futbola stadionos Turcijā pirotehnika iet uz "urrā"...

- Klausies, divu gadu laikā tur vienu reizi redzēju kādu aizdedzinām pirotehniku. Tas bija viens cilvēks. Viņu nomierināja paši tautieši, viņa atbalstāmās komandas fani (smaida). Turcijā ir fanu identifikācijas karte. Bez tādas tu nemaz nevari nopirkt biļeti uz spēli. Tās ID kartes izplata federācija. Par katru pārkāpumu var sodīt. Redz, ir viena lieta, kad soda klubu, pavisam cita - kad soda konkrēto vaininieku, fanu, kam piešķir vairākus tūkstošus lielu soda naudu. Tad cilvēki sāk aizdomāties. Bet, jā, Turcijas faniem ir atsevišķas tradīcijas nacionālā un starptautiskā mēroga mačos. Lai gan - senāk iepriekš biju uz spēli Grieķijā pret spāņu "Valencia". Toreiz gan, atceros, divas stundas pirms spēles tribīnēs bija tāds pirotehnikas šovs, ka pašu tribīni nemaz redzēt nevarēja (smejas). Taču laikam jau turku klubi ir pietiekami daudz naudas sodu saņēmuši, lai šo klubu fani vairs nedarītu neko lieku eirokausu mačos.

- Nākamais gads izlases kontekstā - spēlēsim "Daugavas" vai "Skonto" stadionā?

- Martā būs izloze, drīz pēc tam mums jāpiesaka stadioni, kuros varētu uzņemt šīs spēles. Nav nekādu problēmu pieteikt kā opcijas abus stadionus. Taču apzināmies, ka "Skonto" stadionu UEFA pārbaudīja jau divas reizes. Un tās problēmas ir jau zināmas. Dažām no tām ir iespējami risinājumi, citām tas ir sarežģītāk izdarāms. Te es vēlos pateikt vienu būtisku lietu - cik ir gadījies strādāt, "Riga FC" ir pirmais pašmāju klubs, kas nepieder pašvaldībai un kas iegulda privātos līdzekļus īrējamā stadionā. Tas, ka klubs iegulda savus līdzekļus "Skonto" stadionā, ir ļoti pozitīvi. Un tas, ka mums vispār ir divi stadioni, kur teorētiski varētu aizvadīt izlases spēles, jau ir lieliski. Taču UEFA nebrauks vēlreiz inspektēt "Skonto" stadionu, kamēr iepriekšējo trūkumu novēršanas saraksts nebūs izpildīts. Daļēji un šis tas no tā saraksta jau ir uzlabots. Pamata lieta, kā tur trūkst, ir turniketi. Kopš 2018. gada tie ir obligāta prasība III kategorijas stadioniem. Agrāk turniketi bija obligāti tikai IV kategorijas stadioniem. Otra lielā lieta - video novērošana. Tas būtu atrisināms salīdzinoši vienkārši. "Riga FC" jau uzlaboja apgaismojumu un, kas svarīgākais, ieklāja jaunu laukuma segumu. Laukuma seguma nomaiņa bija viena no trim lietām, kas bija jāizdara, lai UEFA vispār brauktu vēlreiz skatīties šo stadionu. Skaidrs, ka faniem "Daugavas" stadions nav tas ērtākais, jo nav jumta, turklāt tribīnes ir patālu no laukuma. Savukārt organizatoriskā ziņā "Daugavas" stadions ir labāks. Šobrīd, domāju, būtu laba pieredze mačus ar ne tik spēcīgiem pretiniekiem aizvadīt "Skonto" stadionā, bet izlašu grandus vajadzētu uzņemt "Daugavas" stadionā.

- Cik lietu trūkst "Skonto" stadionam līdz III kategorijas statusam?

- Virs trīsdesmit. Tiesa, aptuveni pusi no tām var atrisināt ar rūpīgu pārplānošanu. Tas ir, piemēram, par to, kur izvietot dopinga kontroles telpu, kur izveidot mediju darba zonu un tā tālāk. Bet, izvērtējot to, kurā stadionā spēlēt, tur ir daudz vairāk faktoru, ko ņemt vērā. Piemēram, īres maksa. Jau iepriekš publiski izskanējis, ka "Skonto" stadiona īre uz vienu spēli iepriekš bija 40 tūkstoši eiro. Bet tas ir tikai par pašu stadionu. Halle un stāvlaukums bija jāīrē atsevišķi. Daudzas lietas bija jāīrē atsevišķi un papildus, piemēram, apskaņošana preses konferences telpā, videoekrāns... UEFA dod naudu par spēļu aizvadīšanu, bet arī viņu prasības aug. Viņi vēlas, lai raidtiesību turētāju autobusam būtu ērti. Saprotams, ka viņiem tas ir svarīgi, jo tas ir viņu klients. Tagad prasības, kas skar televīziju, medijus, sponsorus, ir augstākas nekā laukuma un ģērbtuvju standartam. Te spilgts piemērs - "Daugavas" stadionā mainījām TV studijas logu. Tas izmaksāja ap 30 tūkstošiem eiro. Tomēr tāda bija UEFA prasība - logs TV studijā, kas neatspīd. Tā ka stadiona izvēli ietekmē daudz dažādu lietu, par kurām daudzi līdzjutēji neaizdomājas. Bet ir forši, ka mums ir opcijas.