Gluži kā zeķes: Latvijas futbola izlases treneru maiņas maratons (1)

Alegorija ar zeķu mainīšanu šoreiz, protams, nozīmē Latvijas Futbola federācijas (LFF) pirmdienas valdes sēdes lēmumu atlaist vīru izlases līdzšinējo galveno treneri Slavišu Stojanoviču, bet amatā uzreiz iecelt līdzšinējo U-21 komandas vadītāju un organizācijas sporta direktoru Daini Kazakeviču.

Runas, ka Kazakeviču apstiprinās šajā amatā, virmoja jau no gada paša sākuma. Tas gan bija apmēram tāpat kā bērnībā zagt ābolus no kaimiņu dārza, jo taču nepieķers. Līdz brīdim, kad onkulis no blakus sētas paņem aiz čupra un sadod sukas.

Šajā gadījumā likās, ka tās ir runas, kas nekad nepārvērtīsies realitātē. Kā pļēguram, kura sieva visu laiku saka, ka šķirsies un pametīs viņu, ja tā turpināsies. Bet šis pie sevis domā, ka nekur jau viņa tāpat neliksies, paliks tepat. Līdz kādā jaukā dienā Rūkumzefs paliek kā tanī senā dziesmā - pilnīgi viens.

Kārti ar Kazakeviču LFF izspēlēja arī akurāt pirms gada, kad iepriekšējais izlases galvenais treneris Miksu Pātelainens bija bija atrotījis piedurknes un metis savu soma kaunu pie malas. Ar durvju vēsmā brīvi plīvojošiem skotu svārkiem mugurā viņš tābrīža federācijas vadībai noteica itin īsi: ja tik ilgi stiepjat gumiju, tielējoties pagarināt līgumu, es pazūdu Skotijas augstkalnē, kas ved uz pašu Honkongu.

Toreiz Kazakevičs tiešām bija tikai izkārtne, kas izlikta, kamēr skatlogā vieta sagatavota īstajam manekenam. Diezin vai tobrīd tik tiešām kāds LFF pieļāva, ka sporta direktors varētu pārņemt izlasi.

Galu galā federācijas toreizējais prezidents Kaspars Gorkšs nolīga slovēni Slavišu Stojanoviču. Komunikācijā ar medijiem diezgan īpatns treneris, kurš raisīja lielu skepsi, vai varēs realizēt to, ko no viņa gaida.

Galu galā Stojanovičs pirmdien tika atlaists no amata, bet tas nenotika pēc kāda no bezcerīgajiem zaudējumiem ar 0:6, 0:5 vai 0:3, bet pēc uzvaras savās mājās pār Austriju, kuras sastāvā bija virkne Vācijas Bundeslīgas spēlētāju.

Savdabīgi. Manuprāt, Stojanoviču vajadzēja atlaist jau pēc "jūnija murga" savā laukumā, kad vispirms ar 3:0 Latvijas izlasi sabradāja Izraēlas valstsvienība, bet pēc trim dienām lupatu lēveros ar 5:0 sasita Stojanoviča tautieši slovēņi.

Kungi, ja paturējāt treneri amatā pēc šiem zaudējumiem, kad šķita, ka viņš absolūti zaudējis kontroli pār sevis vadīto komandu, tad vajadzēja ļaut Slavišam strādāt. Atlaist pēc uzvaras pār austriešiem, kas ir pēdējās piecgades lielākais panākums Latvijas izlasei... Savdabīgi, teiksim tā.

Dainis Kazakevičs ir jau piektais (!) Latvijas futbola izlases galvenais treneris nepilnu triju gadu laikā. To jau pat var dēvēt par treneru maiņas maratonu, jo pēdējie trīs (Aleksandrs Starkovs, Miksu Pātelainens un Stojanovičs) katrs amatā pabijuši nepilnu gadu. Lai LFF tagad nemaz nemēģina kaut ko stāstīt par ilgtermiņa stratēģiju.

Starkovu Latvijas futbola vide un līdzjutēji pazīst ļoti labi, bet Pātelainens un Stojanovičs bija kas jauns. Skotijā rūdītais soms Pātelainens mācēja skaisti runāt, bet trenera kvalitātes nebija tajā augstākajā līmenī. Savukārt Stojanovičam bija jābūt pretstatam Miksu - varbūt ne tik daiļrunīgam, bet meistarīgam komandas vadītājam.

Stojanovičs tik tiešām ir labs treneris, bet šķietami tomēr sākumā nesaprata, kādā avantūrā iesaistās. Pagāja pārāk ilgs laiks, lai viņš izprastu Latvijas spēlētāju un futbola vides īpatnības, ko un kā labāk darīt un teikt. Viņš uzreiz no trausliem žagariņiem gribēja celt guļbaļķu māju. Ar pirti piedevām.

Arī Stojanoviča komunikācija ar medijiem bija savdabīga. Bieži viņš šķietami aizsvilās par loģiskiem un elementāriem jautājumiem, citkārt nevajadzīgi taisnojās par vēl nenotikušo. 

Spilgts slovēņa citāts ir par to, ka reiz uz pirmsspēles preses konferenci esot atteikušies ierasties deviņi uzrunātie izlases futbolisti. Beigās uz sarunu ar žurnālistiem atnāca jauniņais Kristers Tobers. Tas ir tuvu patiesībai, bet izrādās, ka kādās citās ausīs neoficiāli Stojanovičs pat esot čukstējis, ka atteikuši 11 futbolisti, kaut patiesībā piedāvājumu noraidīja seši.

Vai Dainis Kazakevičs būs Latvijas futbola glābējs, īstā brīnumnūjiņa? To rādīs laiks, bet pagaidām aicināšu būt piesardzīgiem ar minējumiem.

Pirmkārt, šā trenera iecelšana šķietami jau bija izlemta kaut kad decembrī vai janvāra sākumā. Tādu iespaidu pirmdien atstāja LFF valdes locekļu neveiklā taisnošanās medijiem, nespējot atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem par to, kurš izvirzīja Kazakeviča kandidatūru un kad Stojanoviča atlaišana tika iekļauta sēdes darba kārtībā.

Interesanti, ka valdes loceklis Sergejs Kovaļovs kā vienīgo argumentu Kazakeviča apstiprināšanai minēja to, ka "viņš ir vietējais". Uz TVNET jautājumu, vai Stojanoviču no atlaišanas būtu glābusi Latvijas pilsonība, valdes loceklis konkrētu atbildi nesniedza.

LFF ģenerālsekretārs Edgars Pukinsks gan kategoriski atteicās izpaust jebkādas nianses, kas saistītas ar Stojanoviča un Kazakeviča atalgojumu.

TVNET neoficiāli zināms, ka Stojanoviča mēnešalga 2020. gadā bija paredzēta 14,5 tūkstošu apmērā, bet līguma laušana LFF izmaksās nedaudz mazāk nekā 175 tūkstošus eiro.

Kazakevičs esot gatavs strādāt par aptuveni 6000 eiro mēnesī, veltot laiku tikai šim amatam. Viņš atstājis gan sporta direktora, gan U-21 izlases galvenā trenera pozīciju.

Skepsi gan raisa tas, vai Kazakevičs spēs būt pietiekami liela autoritāte izlases futbolistu acīs. Jebkurš jau veikalā var nopirkt lētāko paciņu vājpiena krējuma, bet no tā putukrējumu neuzkulsi.

Kazakeviča pirmais pārbaudījums jaunajā amatā būs martā gaidāmās divas pārbaudes spēles. Joprojām gan nav zināmi Latvijas izlases pretinieki, kā arī maču norises vieta.

Un vēl. Kad pagājušā gada nogalē ģenerālsekretāra vadītāja amatā atgriezās Edgars Pukinsks, viņš solīja, ka ar valdes locekļiem tiks runāts par komunikācijas ar presi nozīmību, ka iespēju robežās pēc valdes sēdēm jāsniedz intervijas, stāstot par saviem lēmumiem sabiedrībai.

Pēc 20. janvāra sēdes pirmais no valdes sēdes telpas izdrāzās ventspilnieks Guntis Blumbergs, kurš no kolēģa aicinājuma atbildēt uz dažiem jautājumiem atkāvās ar kādu sev vien smieklīgu frāzi, ātri pamatot ēku.

Arī pārējie valdes locekļi rīkojās līdzīgi. Žurnālistu ielenkti, neveiklus un ar pašu teikto disonējošus komentārus sniedza Anastasija Kučinska, Jānis Engelis un Egons Brants. 

Tas viss liek uzdot jautājumu, vai  visi seši valdes locekļi, kuri balsoja par Stojanoviča atlaišanu un Kazakeviča nolīgšanu, tik tiešām  pauda savu personīgo viedokli, kas atbilst Latvijas futbola interesēm.

Laiks rādīs, ko Latvijas futbolam būs devusi 2020. gada LFF valdes sēde. Pagaidām tikai jautājumus, bez atbildēm.