Kas jauns hokejā? Runā Matulis: "Dinamo" jau domā par... 13. sezonu KHL

Rīgas "Dinamo"

FOTO: Raimonds Volonts, "Dinamo Rīga"

Ar itin labu izbraukumu Habarovskā, Vladivostokā un Novosibirskā savu divpadsmito sezonu KHL pabeigusi Rīgas "Dinamo" hokeja komanda. Ja no katra četru spēļu izbraukuma vienība mājās vestu 50% punktu, tad 26. februāris nebūtu sezonas pēdējās spēles diena. Bet ir, tā kā ir. 

Kaut nav arī tik traki, kā kādreiz bija prognozējis kāds kolēģis: ka “Dinamo” KHL noturēšoties līdz 2008. gada... decembrim. Kalendārs rāda 2020. gada martu, bet visas pazīmes rāda, ka arī šī nebūs bijusi kluba pēdējā sezona KHL. Kaut statistiski tā ir pati sliktākā no visām citām.

24 klubu konkurencē – 23. vieta, ar līdz šim vismazāko punktu skaitu (41), vismazāk gūtajiem vārtiem (103), toties visvairāk zaudētajiem (187). Ar vissliktāko vairākumu visā KHL (11,0%) un ar pašu sliktāko mazākumu (74,8%).

Labi, ka izdevās apsteigt Minskas “Dinamo”, izbēgot no pēdējās vietas. Taču būt priekšpēdējiem arī nav nekāds gods, un reti kurš “Dinamo” hokejists var būt apmierināts ar savu spēli. Varbūt Kārters Eštons, kurš guvis visvairāk vārtu (15+10) un būtu pelnījis līgumu uz nākamo gadu. Varbūt Lauris Dārziņš, kurš atkal ir “Dinamo” rezultatīvākais spēlētājs (11+21).

Rudenī, kad šķita, ka viss sagājis grīstē, ar savu spēli vārtos iepriecināja Aleksandrs Salāks, taču beigās viņa uzvarēto un zaudēto spēļu bilance ir stipri viduvēja (8-19). Bija brīdis, kad šķita – trīs Krievijas uzbrucēji Kirils Sļepecs, Aleksandrs Protapovičs un Ņikita Setdikovs iedos to, kas nepieciešams, lai “Dinamo” strauji celtos tabulā. Labu spēļu posmu aizvadīja Oskars Bārtulis.

Savainojumi, savainojumi, savainojumi – jā, to bija daudz, man būtiska šķiet Kristapa Zīles izkrišana krietni pirms pussezonas. Brendonu Makmilanu paši atlaidām pie Boba Hārtlija...

Kad reālas izredzes tikt Gagarina kausā gandrīz jau bija zudušas. Jā, Bendžamins Māršals nekļuva par Majones tipa metēju/piespēlētāju, taču amerikānis spēlēja gana pārliecinoši, esot otrs labākais dinamietis nominācijā uzvarētie/zaudētie mikromači (16-12), ar tikai mīnus viens lietderību. Laukumā varbūt ne vienmēr acīs krīt Roberts Mamčics, taču aizvadījis 45 spēles, ar gana normālu lietderības koeficientu (-4) un normālu uzvarēto/zaudēto mikromaču attiecību (13-15).

Itin sekmīgi KHL gaisu apostījuši vārtsargs Jānis Voris un uzbrucējs Jānis Švānenbergs. Nošaut pilnīgi visu “Dinamo” nebūtu pareizi. Jo nāk kārtējais hokeja pavasaris, kad dzīvais spēks vajadzīgs Latvijas izlasei.

Un tad liela daļa t.s. “Dinamo” nīdēju strauji maina frakas. Hokejisti, par kuriem “Dinamo” formā daudzi atļāvušies paņirgāties, nu kļūst par tautas lepnumu. Gan jau tā būs arī šajā pavasarī, kad Latvijas izlases atlētikas nometne sāksies jau 16. martā, bet 30. martā Arta Ābola vadībā sāksies ledus treniņi. Teorētiski uz to laiku brīvs varētu būt arī izlases virsvadonis Bobs Hārtlijs, neticu, ka Ufas “Salavat Julajev” Gagarina kausa izcīņas pirmajā kārtā varētu uzvarēt Omskas “Avangard”.

Droši vien Ābolam treniņos palīdzēs kāds no “Dinamo” korpusa – kā citus gadus Edgars Masaļskis, droši vien arī Valerija Kuļibaba no “Zemgales”, bet neskriesim izlases vilcienam stipri pa priekšu. Nāks laiks, gan jau būs arī izlases kandidātu oficiālais saraksts.

No “Dinamo”? Gandrīz visi veselie, kas varbūt dažam it kā hokeja fanam atkal radīs pārdomas: “Ja nemāk spēlēt “Dinamo”, ko viņi darīs izlasē?” Dzīvē viss ir mazliet savādāk. Un daudzi “Dinamo” spēlētāji vismaz ar savu trenētību ir priekšā citiem.

Loģiski, ka Skanstes ielā, kur mīt “Dinamo” vadība, galvenās rūpes nebūs par izlasi, bet gan par “Dinamo”. Publiski kluba vadība nekur nav izteikusies par šo sezonu, bet hokeja kuluāros (un šajā ziņā Latvija tiešām ir maza!) runā par ļoti lielu neapmierinātību gan ar parādītajiem (neparādītajiem!) rezultātiem, gan treneru korpusu kopumā.

Ir jānotiek kādam brīnumam, lai galvenais treneris Ģirts Ankipāns nezaudētu darbu, vai viņš bijis arī ģenerālmenedžeris, to es nemaz nezinu. Jo kluba saimnieks Juris Savickis vairākas reizes apgalvojis pretējo.

Man gribētos ticēt, ka Savickis tomēr ir sapratis, ka bez ĢM ir ļoti grūti. Vai kādā Latvijas augstskolā tādus gatavo? Nē taču! Kuluāros runā, ka par jauno ĢM varētu kļūt Guntars Paste (1966) – “Dinamo” sistēmā nu jau vairākus gadus strādājošs, jā, jā, savulaik PSRS U-20 izlases kandidāts. Kuram hokejā un dzīvē ap hokeju noslēpumu nav. Kurš ir draudzīgās attiecībās ar lielāko daļu KHL funkcionāru, bijušajiem hokejistiem, aģentiem utt.

Kādā no savām intervijām pirms “Dinamo” spēlēm Savickis ļāva noprast par Pasti kā jauno ĢM, proti, uzsverot, ka nākamajā sezonā “Dinamo” tiks komplektēts pēc sistēmas 30%+30%+30%. Trešdaļa Latvijas hokejistu, trešdaļa no Krievijas un vēl trešdaļa no īstajām ārzemēm. Kas ir diezgan sena Pastes ideja.

Lai Latvijas pase vien nebūtu kritērijs, kāpēc kāds, kurš nemaz īsti negrib, tomēr spēlē “Dinamo”. Zinu, ka šādas krasas pārvērtības, proti, straujš pagrieziens uz Krievijas tirgu, daudziem skatītājiem var nepatikt, bet profesionālajā sportā vispirms svarīgas ir uzvaras un kausi.

Tāpat kuluāros runā (baumo?) par to, kurš tad būs 13. sezonas galvenais treneris Rīgas komandā. Ir ļaudis, kas iesaka dot otro iespēju Artim Ābolam, taču oponenti bilst, kāpēc tad viņš neko nav panācis šajā gadā, kad bija blakus Ankipānam. Kā vienmēr šādās situācijās “uzpeld” arī Leonīda Beresņeva kandidatūra – pieredze milzīga, spējas pierādītas vairākos pasaules čempionātos un strādājot ar dažādiem Latvijas klubiem. Locīti tiek arī Pētera Skudras un Vladimira Jurzinova juniora uzvārdi, bet laikam gan tikai kā sarunas priekšmets. Dzirdēts, ka varbūt jāļauj “Dinamo” stūrēt Valerijam Kuļibabam (1976) – ļoti interesantam, pēdējās sezonas strauji izaugušam trenerim.

Pozitīvā ziņa ir tā, ka “Dinamo” būs. Un, ja jums vajag otru pozitīvo, tad kluba vadība ir sapratusi, ka tā, kā šajā sezonā bijis, vairs nedrīkst būt.

Uz augšu