/nginx/o/2020/04/23/13067421t1hf805.jpg)
Kā akreditēts žurnālists esmu strādājis sešos pasaules čempionātos hokejā. Šogad hokejistiem, treneriem, tiesnešiem, žurnālistiem un līdzjutējiem jāpaliek bez pasaules čempionāta sniegtajām emocijām, tāpēc nolēmu atvērt apputējušo atmiņu grāmatu, kas glabā liecības no iepriekšējo gadu meistarsacīkstēm. Šajā rakstā par vārtsarga Elvja Merzļikina ēras sākumu izlasē - 2016. gada pasaules čempionātu Maskavā.
2015. gada izskaņa un 2016. gada sākums atmiņā palicis kā viena klauna cirka izrāde. Galvenais un vienīgais klauns bija Latvijas Hokeja federācijas (LHF) toreizējais prezidents Kirovs Lipmans. Prāgas čempionātā pie izlases stūres debitēja Aleksandrs Beļavskis, kuru uzreiz pēc meistarsacīkstēm Kirovs šķietami vēlējās paturēt amatā.
Kā jau tas nereti bija gadījies, Lipmana domas mainījās kā vēja virziens Liepājas pludmalē. Ar Beļavski līgumu LHF nepagarināja, bet jaunu treneri meklēt arī nesteidza. Beigu beigās valstsvienības galvenais treneris tika nolīgts tikai 2016. gada februārī, kad līdz pasaules čempionātam bija atlikuši tikai trīs (!) mēneši.
Absurdi bez gala, bet tā bija Lipmana pēdējā agonija LHF vadītāja krēslā (oktobra sākumā viņu no troņa gāza Aigars Kalvītis un Viesturs Koziols).
Vēl lielāks farss bija vasaras beigās, kad Lipmans dažas dienas pirms gada svarīgākā turnīra - olimpiskās kvalifikācijas Rīgā - palika arī bez Beresņeva komandas vadītāja postenī. Jo "žmiedzās", negribot maksāt naudu. Beresņevs vairs negribēja būt Kirova marionete, tāpēc LHF nogādāja savu atlūgumu.
Beresņevam 2016. gadā bija jau trešā iespēja trenēt Latvijas izlasi, otro reizi atgriežoties šajā amatā. Sākumā likās, ka diez kas jau nebūs, bet Beresņevs jau pirmajā preses konferencē un individuālajā intervijā pārliecināja mani par pretējo. Nosvērts, ar stingru viedokli. Un interviju sniedza latviski! Jā, man likās, ka jautājumus būs jāuzdod latviski, bet atbildes treneris sniegs dzimtajā krievu valodā, jo tā bija darījis iepriekš, kad trenēja izlasi. Ļoti patīkami, ka viņš tomēr izvēlējās runāt latviski. Un skanēja nudien labi.
Kā svaiga gaisa malks bija tas, ka par palīgiem Beresņevs sev izvēlējās jaunos un perspektīvos trenerus - Ģirtu Ankipānu (viņam tie bija pirmie soļi trenera arodā), Kārli Zirni un Juri Klodānu, kurš rūpējās par vārtsargu tonusu.
Arī uz šo čempionātu devos ar autobusu, ko LHF bija rezervējusi fanu nokļūšanai lielzemes galvaspilsētā. Jautri bija, brauciens ļoti ilgs, bet nākamajā dienā jau bijām Maskavā. Tur savām acīm redzēju arī tik daudz apspriestos Maskavas sastrēgumus. Braucām ilgi. Un lēni. Nudien, Rīgas ielās notiekošais darba dienas beigās ir tikai tāds nieks vien.
Šajā čempionātā pirmo reizi dzīvoju kopā ar kolēģiem no citiem medijiem, īrētā dzīvoklī. Bijām seši. Katrs pārstāvēja citu mediju. Amizanti bija tas, kā šis miteklis tika klasificēts. Ne dzīvoklis, ne viesnīca, bet "kvartoteļ". Tulkojumā - kaut kas pa vidu jeb hibrīds. Realitātē tas bija pavisam parasts daudzistabu dzīvoklis klasiskā PSRS laika "daudzstāvenē".
Ļoti paveicās, ka pāri ielai bija metro stacija, kas ātri ļāva nokļūt līdz hallei. Dažas dienas vēlāk atklājām, ka "haļava" vēl lielāka. Dzīvoklis bija aptuveni 100 metru attālumā no čempionāta oficiālās viesnīcas, kur par bargu naudu dzīvoja Zviedrijas, Šveices, Norvēģijas un citu valstu žurnālisti. No viesnīcas uz halli visu dienu regulāri kursēja tā dēvētais šatls jeb mikroautobuss, kas nogādāja arī atpakaļ. Ja kaklā akreditācija, tad kāp tik iekšā!
Īsā distance no "kvartoteļ" līdz metro vai "mikriņam" bija kā savdabīga šķēršļu josla. Bija jātiek garām "džigitiem", kas visu laiku pulcējās zem mūsu logiem, kaut ko pirka un pārdeva (laikam). Tad bija bezpajumtnieku bariņš, kas vienmēr gulšņāja uz ietves vai slāja pretī.
Darba apstākļi žurnālistiem VTB arēnā bija izcili. Viss ļoti kompakti, gaiša darba telpa, burtiski pāris soļu attālumā no preses centra bija preses konferenču telpa un interviju zona. Kā trīs lielas istabas blakus. Tā nav bijis ne čempionātos pirms, ne pēc tam, kur esmu strādājis.
Pie ieejas hallē vienmēr sagaidīja apsargi, kas pārbaudīja somas saturu, lika iztukšot kabatas un apčamdīja. Katra reize bija kā lidostā, veicot drošības pārbaudi.
Spilgtākais, kas palicis atmiņā, ir apsargu un arī brīvprātīgo absolūtā nespēja palīdzēt ar norādēm, kur kas hallē atrodas. Atbilde gandrīz vienmēr visa čempionāta laikā bija "понятие не имею" ("nav ne jausmas" - krievu val.) vai "без понятия" (nozīme identiska).
Tāpat bija ar šoferiem, ja jautāts tika par čempionātu vai tā norisi. Katrs bija nolīgts tikai viena uzdevuma izpildei - sargāt ieeju, pārbaudīt mantas vai vadīt mikroautobusu. Tas arī viss.
Jāpiebilst, ka pārvaldu krievu valodu, bet arī tas neko nemainīja. Tikai "без понятия" un viss. Tā jau mums ar kolēģiem kļuva par tādu kā čempionātu caurvijošu spārnoto frāzi.
Lielākais piedzīvojums ārpus hokeja bija iespēja piedzīvot 9. maija svētkus Maskavā, kur pie Kremļa tika rīkota vērienīga militārā parāde. Ar kolēģiem nolēmām, ka tādu iespēju nevar laist garām. Gan žurnālistiski, jo medijam noderēs šāds materiāls, gan cilvēcīgi. No rīta modos ar tādu kā nevēlēšanos doties to visu vērot, jo zinu, kāds balagāns tas ir Rīgā.
Tomēr jau metro sapratu, ka Maskavā viss ir citādi. Labi ja vien katram trešajam bija pie krūtīm piesprausta Georga lentīte. Ģimenes ar bērniem, smaidīgi un starojoši cilvēki. Bez "kara veterāniem", kas sev piesprauduši tik daudz ordeņu, ka grūti paiet. Nekā tāda. Sajūta bija kā 18. novembrī Latvijā - visi ir ielās, lai vienkārši izbaudītu nacionālos svētkus.
Maskavā nevienam nav vēlmes pierādīt, ka ir pret vietējo sistēmu, valodu, uzskatiem. Rīgā, šķiet, tieši tāda ir 9. maija svinētāju galvenā doma. Tāpēc arī tik derdzīga ir šīs dienas sajūta, ja esi latvietis galvaspilsētas ielās.
Militāro parādi neredzējām, jo pūlis bija liels un blīvs. Bija daudz gados vecu kungu, kuri uz ielas tirgoja grāmatas, dažādus vēsturiskus priekšmetus. Uz katra stūra, protams, pārdeva "pilotkas" jeb trīsstūra formas armijas cepurītes. Kopumā pieredze bija patīkama. Nudien nedomāju, ka to kādreiz sacīšu.
9. maija dienas mačs bija simbolisks - Latvija pret Krieviju. Mūsējie pārliecinoši zaudēja ar 0:4, bet atmosfēra hallē gan uzdzina šķērmu dūšu. Visiem bija izdalīti spilgti sarkani plakāti ar sirpi un āmuru. Visi 12 000 krievu līdzjutēju unisonā bļāva "Rossija, Rossija!", bet diskžokejs spēlēja armijas dziesmas.
Šo spēli atceros kā vienīgo savā dzīvē, no kuras ātrāk gribēju tikt prom atmosfēras, nevis rezultāta uz tablo dēļ.
Pasaules čempionāts Maskavā bija pēdējais, kurā Latvijas izlases vārtus sargāja ilggadējais balsts Edgars Masaļskis. Savukārt debijas meistarsacīkstes tās bija tobrīd 22 gadus vecajam Elvim Merzļikinam. Pārbaudes spēlēs pirms citiem čempionātiem Elvim vienmēr kaut kas nesanāca, viņš vārtos ļoti uzskatāmi nervozēja. Šajā gatavošanās ciklā un turnīrā viņš pierādīja, ka ir cienīgs pārņemt pirmā numura lomu no Masaļska. Arī pats Edgars vēlāk intervijās sacīja, ka tieši Maskavā pārliecinājās, ka uz Elvja platajiem pleciem izlase turēsies nākamos desmit vai pat vairāk gadus.
Kolēģis Jānis Matulis Merzļikinu nodēvēja par izlases Alēnu Delonu, jo viņš ir fotogēnisks, atvērts, smaidīgs, kā arī pārliecinoši un atraktīvi sargā vārtus. Varu pačukstēt, ka arī kādu kolēģi žurnālisti viņš ar savu smaidu šarmēja katrā intervijā Maskavā. Un dāma kusa.
Izlasē Elvis ienāca kā savējais, ātri iejutās. Par labajām attiecībām liecināja tas, ka treniņu dienās Merzļikins "vilka uz zoba" arī izlases kapteini Kasparu Daugaviņu. Viņi viens otram pat bija devuši iesaukas. Daugaviņš tika dēvēts ar Pelmeni, bet Merzļikins par Cīsiņu. Laikam jau Kaspara masīvās un Elvja stiegrainās miesasbūves dēļ.
Uzvara Latvijas izlasei šajā turnīrā tikai viena, bet tā nodrošināja palikšanu Elites divīzijā. Ar 2:1 tika uzvarēta naturalizētajiem kanādiešiem bagātā Kazahstāna. Māris Bičevskis uzvaras vārtus guva piecas minūtes pirms pamatlaika beigām, apslidojot vārtus. Ir gan puikam "aknas"!
/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
