Latvijas profesionālo sportistu aģenti skaidro situāciju ar līgumiem, algu izmaksu pandēmijas laikā

Bloķēts basketbola grozs kādā brīvdabas laukumā ASV. Foto: AP/Scanpix
CopyDraugiem X Whatsapp

Koronavīrusa pandēmija izveidojusi profesionālajā sportā vēl nebijušu situāciju - sacensības ir apturētas, spēļu nav, spēlētāji ir dīkstāvē. Svarīga loma šajā krīzē ir profesionālo sportistu pārstāvjiem darba tirgū jeb aģentiem. Tieši no viņu darba atkarīgs, cik lielu daļu no līgtā atalgojuma sportists tomēr beigās iegūs, esot dīkstāvē.

Portāls TVNET uzrunāja divus aģentus, kuri ikdienā cīnās par Latvijas profesionālo sportistu interesēm. Raivis Ušackis pārstāv "PRIME Athlete Management", kuru klientu lokā dominē basketbolisti. "PRIME Athlete Management" pazīstamākie sportisti ir Latvijas izlases basketbolisti Mārtiņš Meiers, Žanis Peiners, Andrejs Gražulis, Artis Ate.

Mārtiņš Bērziņš ir aģents virknei Valmieras basketbola skolas audzēkņu (zināmākais ir "Barcelona" spēka uzbrucējs Rolands Šmits).

Globāla krīze nozīmē algu kritumu profesionāļiem

"Piemēram, Krievijā vēl aizvien sportistiem, parakstot līgumus, algas saglabājušās iepriekšējā līmenī. Lielāka bēda varētu būt Rietumeiropā. Kazahstāna, Krievija, Baltkrievija un citas Austrumeiropas valstis vairāk vai mazāk, bet sportu lielā mērā atbalsta valsts ar savu naudu. Lielākā problēma ir ar individuālajiem, privātajiem sponsoriem," pauda Ušackis.

"Domāju, ka globālā mērogā sportistiem algu kritums būs līdz pat 40%. Bet ne Latvijas sportā. Domāju, ka šeit nauda nekritīsies, citādi profesionālais sports izzudīs, turklāt mums jau tā nebija naudas."

Ušackis un viņa pārstāvētā aģentūra "PRIME Athlete Management" šo laiku ar koronavīrusa pandēmiju savā darbā salīdzina ar 2014. gadu, kad pēc Soču olimpiskajām spēlēm sākās karadarbība Ukrainā. 

"Mēs šādai situācijai gājām cauri Ukrainas kara laikā. Mums bija kādi 14 spēlētāji Ukrainā. Tad izvērsās diskusijas par līgumiem, klubi pazuda no kartes. Bet pēc trim četriem gadiem tie klubi atgriezās.

Skaidrs, ka šī situācija mūsu darbu ietekmēs, bet kopējais standarts būs vienots. Mēs nevaram atdalīt sportu no kaut kā, jo pirmais, ko nogriezīs, būs mārketinga budžets. Te es runāju par valsts atbalstu. Savukārt privātajā sektorā, piemēram, Latvijā, sports paliks amatieru līmenī. Tas jau tā vairāk vai mazāk arī līdz šim tā bija. Domāju, ka Latvijas sports tik dziļi šo krīzi neizjutīs. Mums jau tā sportam nebija naudas."

Bērziņa klientiem situācijas atšķiroties niansēs, bet kopumā ģenerālā līnija ir vienota, jo sportisti nedrīkst trenēties klubu bāzēs, kā arī viņus ietekmē striktie pārvietošanās ierobežojumi Spānijā.

"Neskaidrība par iespējamo sezonas turpinājumu joprojām ir gan Spānijas ACB līgā, gan ULEB Eirolīgā. Rolands Šmits un Rinalds Mālmanis šobrīd ir gaidīšanas režīmā. Spānijā pārvietošanās ārpus mājas ir ļoti ierobežota. Abi trenējas mājas apstākļos. Rolands dzīvo Barselonas centrā, tāpēc trenēties var tikai dzīvesvietā. "Barcelona" klubs visiem spēlētājiem piešķīra velotrenežierus, lai varētu uzturēt formu. Skaidrs, ka tas ir apgrūtinoši, jo mājās jāsēž jau ilgu laiku," pastāstīja Bērziņš.

"Mālmanim ir nedaudz citāda situācija. Pie viņa dzīvesvietas ir diezgan liela āra terase, kur var veikt āra vingrinājumus. Cits mans klients Mārcis Šteinbergs aprīļa beigās ar repatriācijas reisu atgriezās mājās. Viņam arī bija ļoti ierobežoti apstākļi, lai trenētos, – tikai vienatnē mājās. Pārējie mani klienti Spānijā - Dāvis Rozītis, Ojārs Bērziņš un Toms Skuja – mājās atgriezās martā. Ojārs un Toms vēl pirms robežu slēgšanas, bet Dāvis ar repatriācijas reisu no Malagas marta beigās."

Kompromisu laiks

Bērziņš katru dienu kontaktējas ar savu spāņu sadarbības partneri Arturo, kas viņu informē par aktuālo situāciju Spānijā.

"Diskusijas par līgumu izpildi bija daudzos līmeņos. Sarunas ir starp klubu un spēlētāju, klubu un aģentu, vienas komandas spēlētājiem savā starpā. Visi izprot situāciju.

Ir klubi, kas vienojušies ar spēlētājiem par 18% līgtā atalgojuma samazināšanu sezonas griezumā. Citos klubos skaitļi ir atšķirīgi.

Sarunas norisinās ar visiem klubiem. Aģenti cīnās par iespējami mazāku samazinājumu, izprotot situācijas nopietnību."

Ušackis piekrita Bērziņam, ka jāmeklē kompromisi, izprotot arī klubus, bet par spēlētāju tiesībām saņemt viņiem pienākušos atalgojumu ir jācīnās.

"Šis ir kompromisu laiks, kad klubiem, aģentiem un sportistiem jāsaprot, kā atrast vidusceļu. Ir, kas to saprot, ir, kas ne. Piemēram, Latvijā ir klubi, kas cer, ka algas par janvāri nebūs jāmaksā, jo ir pandēmija. Nē. Būs jāmaksā, vai arī klapējiet to klubu ciet. Tās bija saistības, kas bija līdz ārkārtas stāvoklim. Kā jau teicu, šis ir kompromisu laiks."

Viņš sacīja, ka sportista vidējā alga Latvijā ir aptuveni 1200 līdz 1300 eiro mēnesī. 

"Tie cilvēki, kas domā, ka Latvijas sportā ir lielas algas, viņi vispār nesaprot sportu. Viņiem vispār nav izpratnes par globālo sportu un ekonomiku. Spēlētāji kā minimums vasarā trīs mēnešus dzīvo ar to naudu, kuru ir iekrājuši.

Un no šīs naudas viņiem jāmaksā dzīvokļu īres un tā tālāk. Basketbolā mums ir divi profesionāli klubi - "VEF Rīga" un "Ventspils", futbolā ir nedaudz citādi, jo saņem dotācijas, bet uz kopējā fona nauda ir smieklīga. Bet hokejs mums vienmēr ir bijis entuziastu atbalstīts. Un te jāsaka paldies tiem, kuri hokejā investē naudu. Rīgas "Dinamo" ir izņēmums, un tas ir kā brends."

Ušackis atklāja, ka vienīgais basketbola klubs Latvijā, kas nav kavējis algu izmaksu, ir bijis "Valmiera Glass"/"Vidzemes augstskola". Tikmēr Bērziņš sacīja, ka daudzu vidusmēra spēlētāju prātus šobrīd nodarbina doma, vai manīt profesiju, nesaskatot perspektīvu turpināt dzīvot kā līdz šim.

"Latvijas-Igaunijas līgas spēlētājiem situācija ir gana sarežģīta. Daļai spēlētāju nāksies meklēt citu darbavietu vai pat citu profesiju. Aprīlī viņi saņēma algu par martu, bet nākamo naudu varētu saņemt septembra beigās. Tas ir pusgads bez ienākumiem," pauda Bērziņš.

"Kompensācijas mehānismi, dīkstāves pabalsti – situācijas arī šajā jautājumā ir dažādas. Piemēram, manam brālim Jānim "Ventspils" ar marta vidu pārtrauca līgumu. "Ventspils" vai "VEF Rīga" kalibra spēlētājiem vairumā gadījumu ir uzkrājumi, kas ļauj izdzīvot. Spēlētāji, kas ilgāku periodu bijuši konkrētā nodarbinātības statusā, var pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu – tāds ir Jāņa Kaufmaņa gadījums."

Ušackis Latvijas klubu sportu tuvākajā nākotnē iezīmēja diezgan drūmās krāsās. Viņaprāt, profesionālo klubu pēc krīzes paliks ļoti maz.

"Domāju, ka Latvijas sportā - hokejā, basketbolā un futbolā profesionālā līmenī būs trīs četri klubi. Labākajā gadījumā. No tiem viens vai divi būs normāla līmeņa, bet visi pārējie būs amatieru. Futbols? Futbols pie mums ir pārpirkts. Ir palikuši daži klubi, piemēram, Jelgava. Tas ir instruments, kā cilvēki ar futbolu pelna naudu, tikai tā nauda tiek aiznesta uz citām valstīm. Tā ir Kazahstāna, Krievija. Vai tā ir transfēru, vai Eirokausu nauda. Arī totalizators. Nav skaidra valdības atbalsta sportam. Rodas jautājums, vai mēs šo nozari stimulējam vai atdodam."

Viņš uzskata, ka Latvijā ir jābūt vienai konkrētai institūcijai, kas būtu atbildīga par sportu.

"Latvijas Olimpiskā komiteja vai Latvijas Olimpiskā vienība, runājot par budžetiem, vienmēr ir klāt, bet, kad prasa atbildību vai viedokli konkrētā jautājumā, tad lec no atbildības nost. Šie cilvēki sēž uz n-tajiem krēsliem n-tajos amatos un saņem valsts naudu, bet neko nedara. Un kas notiek? Viņi valstī ne par ko neatbild. Paskatīsimies pēc koronavīrusa pandēmijas, kurš par ko spēj atbildēt un uzņemties atbildību. Šis ir labs laiks, lai to redzētu." 

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu