Rodrigo Laviņš - Latvijas izlases rekordists, Ovečkina maiņas partneris, padomdevējs jauniešiem
Intervija

Bijušais hokejists Rodrigo Laviņš un sieva, TV personība Jana Duļevska

FOTO: Ieva Makare/LETA

Rodrigo Laviņš hokejista karjerā aizvadīja 230 spēles Latvijas izlasē, kas ir valstsvienības rekords. TVNET aicināja bijušo valstsvienības spēlētāju uz sarunu, lai nedaudz atskatītos uz viņa pieredzi hokejista karjerā un trenera darbā.

Kā pārdzīvo pandēmijas laiku?

Kā jau visi, vairāk dzīvojos pa māju. Noteikti pavadu vairāk laika kopā ar ģimeni nekā iznāk ikdienā. Forši, ka ģimene ir kopā. Negaidīti ātri pienākušas hokeja sezonas beigas, atvaļinājums sācies nedaudz ātrāk. 

Cik daudz šobrīd vari veikt trenera pienākumus? Jeb viss šobrīd ir apstājies?

Vairāk vai mazāk ir uz pauzes. Tomēr bērniem tiek doti uzdevumi, viņi tos pilda. Tādā ziņā nekā traģiska. Var trenēties, vienīgi bērniem pietrūkst ledus - tas, protams, ir bēdīgi.

Pastāsti vairāk par savu darbu - kas ir Rodrigo Laviņa sporta studija un kas ir NL Pro sports?

Mums ir biedrība "R.Laviņa sporta studija", zem kuras ir hokeja klubs "Baltie Vilki". Bērnu skaits ar katru gadu palielinās. Pagājušajā gadā mums bija U-13, U-17 un JAHL (Junioru attīstības hokeja līgas) komanda, sadarbībā ar AKO. Nākamgad nāks klāt arī U-15.

Kopā ar Aleksandru Ņiživiju esam nodibinājuši sporta klubu "NL Pro sports", kurā trenējas liela daļa jaunās paaudzes talantīgo hokejistu. Zāle nav tik liela, lai vietas pietiktu visiem. Esam gandarīti un tāda arī bija mūsu vīzija, ka klubs domāts vairāk profesionāļiem. Ne tikai hokejistiem, bet arī futbolistiem, vieglatlētiem, džudistiem un citiem.

Daudziem labi zināms, ka tu esi Latvijas hokeja izlases rekordists - aizvadītas 230 spēles. Pieņemu, ka hokejista karjerā tas nebija tavs pašmērķis...

Gājis ir visādi. Traumu dēļ ir nācies arī nespēlēt. Tad vecuma dēļ gandrīz jau biju beidzis spēlēt, bet mani atkal uzaicināja atgriezties. Kaut kā tās spēles savācās. Tikai beigās sāku saprast, ka to spēļu patiešām ir daudz, un tikai tad sāku tam kaut nedaudz pievērst uzmanību. Kamēr spēlē, tikmēr tajā tik daudz neiedziļinies.

Ar Ņiživiju neesat apsprieduši to, ka viņam ir tikai par trim spēlēm mazāk nekā tev?

Es pat nezināju, par cik spēlēm viņam ir mazāk (smejas). Es arī nezinu, vai viņš pats to zina. Smieklīgi. Es nojautu, ka ir tuvu tam, bet nezināju - cik tieši. 

Tavuprāt, ar ko tu izpelnījies treneru uzticību, ka tevi ņēma sastāvā un sakrājās tik daudz spēļu?

Droši vien sākumā ar tehnisko sagatavotību un jaunības azartu. Vēlāk man ļoti palīdzēja pavadītais laiks Ziemeļamerikā, kur es ļoti progresēju fiziskajā sagatavotībā. Pavadīju tur savas profesionāla hokejista karjeras pirmos gadus, aptuveni vecumā no 19 līdz 24 gadiem. Tas laiks man palīdzēja nostiprināties par stabilu hokejistu - tīri fiziskajā ziņā. Noteikti raksturā biju komandas spēlētājs.

Spēles prasmes bija pietiekami augstā līmenī. Tā kā Amerikā bija ielikts pamats fiziskajai sagatavotībai, prātīgi trenējoties varēju ilgi spēlēt. Ja man vēlāk nebūtu galva uz pleciem, nezinātu kā pareizi trenēties, es tik ilgi nenospēlētu. To arī tagad jaunajiem puišiem mācu, ka viņiem ir jāsaprot, ko viņi dara, lai būtu profesionāļi. Ir jāpazīst savs ķermenis un organisms.

Es labi apzinājos, kādas slodzes man dara pāri un kādas nē. Es par to daudz runāju, taču daudzos klubos treneriem tas nepatika. Es par to interesējos hokejista karjeras laikā, tāpēc man tagad ir savs fiziskās sagatavotības klubs, kurā dalos gan ar savu profesionālo pieredzi, gan zinātnisko, jo šobrīd arī mācos maģistratūrā tieši par šo jomu. 

Kāpēc aizsargs, nevis uzbrucējs vai vārtsargs?

Aizsargs esmu bijis kopš bērnības, taču profesionāla hokejista karjerā iznāca spēlēt arī uzbrukumā - gan Amerikā, gan Maskavas "Dinamo". Bija sezonas, kad spēles dalīju pusi uz pusi - spēlējot gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Pēdējā gadā Amerikā, kad spēlēju fārmklubā Lasvegasā, spēli varēju iesākt uzbrukumā, bet pabeigt aizsardzībā. Uztvēru to tā - aizsardzība ir mans darbs, uzbrukums bija for fun (prieka pēc - angļu val.). Interesanti, ka Amerikā man uzbrukumā lietderības koeficients vienmēr bija plusos, bet aizsardzībā bieži vien mīnusos. 

Maskavas "Dinamo" vispār bija amizanta uzbrucēju maiņa (2002./03. gada sezona). Vienā malā man spēlēja Aleksandrs Ovečkins, otrā Igors Mirnovs. Viņi tolaik bija jaunie un perspektīvie uzbrucēji 17-18 gadus veci. Man lika precīzāk nospēlēt aizsardzībā, bet viņi vairāk koncentrējās uzbrukumam. 

Trenera darbs ir grūtāks nekā likās, pirms pievērsies tam?

Man patīk darbs ar jauniešiem, padodas izveidot kontaktu ar puišiem. Netaisos zaudēt prātu nesasniegtā rezultāta dēļ. Es arī netiecos kļūt par labāko treneri pasaulē. Esmu vairāk padomdevējs. Man ir vairākas komandas, nevaru pilna laika uzmanību veltīt tikai vienai, taču iesaistos darbā ar visām. Man ir ļoti labi kolēģi, ar kuriem ir gandarījums strādāt kopā.

Trenera darbā tev ir izvirzīts konkrēts mērķis?

Mans mērķis ir palīdzēt jauniešiem attīstīt hokeja prasmes. Vēlos, lai viņiem šis process paliktu atmiņā kā labi padarīts smags darbs. Vēlos pēc iespējas vairāk talantīgajiem puišiem palīdzēt tikt tālāk - spert hokejista karjerā soli uz priekšu. Strādāju arī "Gold Star" hokeja aģentūrā, kurā es veidoju spēlētāju analīzi, noskatu talantus, palīdzu viņiem attīstīties hokejā.

Kā tu vērtē īso pieredzi trenera darbā Rīgas "Dinamo" komandā KHL?

Ieguvu ļoti daudz, labāk izpratu lielo hokeju. Es nebiju KHL tik ļoti iedziļinājies. Man daudz palīdzēja Ģirts Ankipāns, daudz apspriedāmies. Vīzija par spēlētājiem bija diezgan līdzīga. Es labāk sāku saprast KHL līmeni, jo biju dažus gadus no tā pagājis nost. Vairāk iedziļinājos un izpratu hokeja nianses. Iepriekš man tas nebija tik aktuāli.

Trenera darbam pieeju diezgan radoši, neesmu vienas shēmas piekritējs. Ir shēmas, pie kurām pieturos, bet līdz kaut kādam laikam. Esmu spējīgs mainīties. Puiši ir pieraduši, viņi zina, ka neviens treniņš nebūs vienāds.

Gribētu atkal strādāt KHL komandā?

Atpakaļ tajā rutīnā es nevēlos atgriezties. Tad ir jāmaksā liela nauda, lai es to darītu. Finansiālu apsvērumu dēļ es to varbūt darītu, bet tikai augsta līmeņa dēļ - nekad. Ja man piedāvātu un nauda būtu tik liela, ka nespētu atteikties, tad noteikti piekristu. Bet es neeju un nemeklēju darbu KHL.

Esi teicis, ka hokejista karjeras laikā neesi skrējis pakaļ naudai. Kādiem piedāvājumiem atteici?

Kā jau lielākā daļa jauno hokejistu, arī es būvēju sapņu pilis par NHL. Hokejista karjera ir īsa, tāpēc tagad es darītu savādāk. Tagad es piekristu finansiāli izdevīgākam piedāvājumam. Man bija finansiāli labs piedāvājums Japānā, bet izvēlējos spēlēt augstākā līmenī Somijā. Par piedāvājumu Japānā man toreiz zvanīja Helmuts Balderis. Izdomāju, ka paprasīšu vairāk naudas. Viņi pateica, ka nē - mēs netirgojamies. Mazliet to nožēloju. Ja vēlreiz būtu jālemj par šādu piedāvājumu, es tam piekristu.

Kopumā karjerā man bija kādas 3-4 reizes, kad izvēlējos augstāku līmeni, nevis naudu. Laikam tās bija kaut kādas ambīcijas, ar domu, ka atgriezīšos Amerikā. Tagad es noteikti darītu savādāk.

Salīdzinot ar mūsdienām, informācija praktiski nebija pieejama - ko un kā darīt, un ko nedarīt. Mums tie laiki bija tādi - kā mācējām, tā darījām.

Ziemeļamerika man bija kā vērtīgs treniņu process turpmākai karjerai. ECHL līmenī man bija viegli spēlēt, tāpēc es no trenažieru zāles ārā negāju, katru dienu dzīvoju ar sāpošiem muskuļiem. Sapratu, ka fiziskā sagatavotība man ir vājais punkts. Kārtīgi trenējos un ieliku pamatus. Tas man noteikti palīdzēja turpmākajā karjerā.

Tolaik nebija nojausmas, kas ir junioru līga, kas ir studentu līga?

Kad pirmo reizi aizbraucu uz Ameriku, aizlaidos no "Pārdaugavas". Toreiz brauca arī Aigars Cipruss, Pēteris Skudra, Artūrs Kupaks. Mēs trāpījām nometnē pie Bostonas. Tas līmenis tur nebija augsts. Es laikam biju viens no jaunākajiem turnīrā. Spēle man tur padevās. Tur bokseru bija vairāk nekā hokejistu.

Par mani radās interese un uzradās aģents. Spriedām, kur es spēlēšu - junioros, koledžā vai profesionāļos? Es domāju, kādos gan junioros, jo es taču Padomju Savienībā spēlēju pie večiem un kopš 15 gadu vecuma vairs nebiju juniors. Domāju, ka taču neiešu soli atpakaļ. Kādā koledžā? Mācīties jāiet? Nu nē, studenti taču nav hokejisti. Studijas arī mani nedaudz biedēja. Turklāt profesionāļos es naudu varēšu pelnīt. Aģents rādīja - ir NHL, ir fārmklubs (AHL) un ir ECHL. Viņš saka - two steps up (divi soļi uz augšu - angļu val.). Uzreiz piekritu.

Protams, ka es tagad izvēlētos koledžu vai juniorus. Es pēc tam arī ECHL biju viens no jaunākajiem. Līmenis ar katru gadu mazliet pacēlās, bet sākumā bija četri spēlētāji, pārējie visi bokseri. Rūdīju raksturu, ieguvu vērtīgu pieredzi, ko ir forši atcerēties, jo Amerika tolaik bija sveša, citādāka pasaule. 

Cik tuvu tu biji NHL? 2000. gadā pēc slavenā pasaules čempionāta Sanktpēterburgā tev esot bijis piedāvājums...

Izskatīja manu kandidatūru par divvirzienu līgumu. Ja nemaldos, interese bija no Ņujorkas "Islanders". Izvēle bija starp mani un vienu Somijas hokejistu. Ja man būtu piedāvājumi arī vēlāk, es būtu piekritis braukt uz Ziemeļameriku, spēlēt par mazāku algu nekā Eiropā. Man labāk spēle padevās uz mazajiem laukumiem, kur ātri jādomā un jāpieņem lēmums, nevar ilgi pieturēt ripu. 

Cik daudz tu ikdienā skaties lielo hokeju - KHL, NHL, pasaules čempionātu?

Izlases spēles skatos gandrīz vienmēr. Bieži vien neesmu mājās tieši tad, kad ir Rīgas "Dinamo" spēles. Sezonas sākumā skatījos diezgan, bet uz beigām mazāk, kad bija zaudējumu sērijas. NHL skatījos sezonas sākumā arī diezgan bieži, bet vēlāk man kaut kā mazliet apnika. "Play-off" noteikti atkal paskatītos. Tomēr, ja godīgi, visu spēli, it sevišķi KHL, ir grūti noskatīties. Liekas, ka spēle paliek ļoti vienveidīga. Man vairāk patīk vērot darbībā konkrētus spēlētājus, kuri šķiet interesanti.

Kas jaunajiem hokejistiem jāliek aiz auss? Ka hokejs nav visa dzīve?

Ja esi izvēlējies nodarboties ar hokeju, tad dari to no sirds, pieej tam atbildīgi, kā jebkurā citā dzīves jomā. Ir teiciens - hokeju neapmānīsi. Var apmānīt pats sevi un treneri, kaut ko treniņā noslinkojot. Ir riskanti likt visas cerības uz hokeju. Laiks rādīs, vai spēlēsi profesionāli. Varbūt vēlāk izvēlēsies strādāt citā jomā, bet hokejs būs tev palīdzējis atrast sevi dzīvē.

Var visādi gadīties, taču neiesaku daudz pārdzīvot un hokeja dēļ negulēt. Žargonā sakot - nevajag gruzīties par hokeju, nervozēt un bojāt dzīvi. Jābūt reālistiem, izsisties ir grūti. Un nav obligāti jākļūst par profesionāli, to arī saku saviem puišiem. Visi nebūs profesionāļi, tas ir jāsaprot. Taču hokejs var palīdzēt izaugt par treneri, vienkārši par stipru puisi. Profesionālais sports ir nežēlīgs. Vai tas ir labākais dzīves ceļš, ko visiem ieteikt? Nezinu...

Uz augšu