Kas jauns futbolā: Runā Kreipāns: Starp optimistiem un pesimistiem

Latvijas "Optibet" futbola virslīgas distance šosezon ir nedaudz īsāka (būtu četri apļi - būtu 36 nevis 27 spēles), tāpēc kāds nepacietīgāks līdzjutējs jau atmet ar roku savas komandas izredzēm uz medaļām vai iekļūšanu Eiropas kausu zonā, bet kāds varbūt jau domā, uz kuras krāsas krekliem labāk izskatīsies zelta medaļas. Droši vien, ka pasteigušies ir abi.

Kāds, piemēram, ir iemesls būt pesimistiem RFS līdzjutējiem? Komandas rēķinā pirmajās sešās spēlēs ir tikai uzvaras un tā ir guvusi arī visvairāk vārtu (18). Uzvara viesos pār BFC "Daugavpils" līderim laikam bija līdz šim grūtākā šajā sezonā, jo nācās atspēlēties no 0:2. Iepriekšējā spēļu kārtā FK "Valmiera" kļuva par pirmo komandu šajā sezonā, kas atspēlējās no 0:2 un nezaudēja (2:2 ar Jūrmalas "Spartaku"), bet tagad RFS ne tikai atspēlējās, bet arī uzvarēja - 3:2.

Viesiem tomēr bija diezgan ievērojams pārsvars un galarezultāts nepārsteidz, arī zinot spēles gaitu, taču šī spēle apliecināja arī Daugavpils komandas spēku. Vai daugavpiliešu līdzjutējiem pēc tādas spēles ir iemesls būt pesimistiem? Kopš Latvijas otrās lielākās pilsētas komanda atgriezās virslīgā, tai jau piekto reizi pēc kārtas neizdevās uzvarēt RFS komandu, taču vienam no pēdējo sezonu spēcīgākajiem klubiem tikai vienreiz zaudēts ar divu vārtu starpību (0:2). Dažreiz pārliecību par saviem spēkiem vairo arī zaudējums un šis zaudējums daugavpiliešiem ir tieši no tādas kategorijas.

Nezinu, cik lieli optimisti vai pesimisti pirms sezonas bija virslīgas jaunpienācējas FK "Tukums 2000/TSS" komandas līdzjutēji, jo tomēr marta vidū viņiem bija vienas cerības, bet jūnija vidū - jau pavisam citas... Tukumnieki sestajā spēlē ieguva pirmo punktu - 1:1 viesos pret "Spartaku". Tas, ka spartakieši izgāja uz spēli bez sava labākā vārtu guvēja Nemanjas Belakoviča, bez Sergeja Jerjomenko, bez Oparas un bez Džuharī, varbūt arī neliecina par vieglprātību un pretinieka nenovērtēšanu. Tā sauktā spēlētāju rotācija "Spartaka" rindās ir jau ierasti diezgan plaša, tomēr kaut neliela pašpārliecinātība bija manāma un to vairoja jau pirmajās minūtēs iegūtais pārsvars - sak, šos jau nu mēs uzvarēsim...

Ar "gan jau uzvarēsim" tukumniekus uzvarēt nevar. Protams, spēle varēja ievirzīties pavisam citā gultnē, ja spartakieši pirmie būtu guvuši vārtus, taču notika otrādi. Otrajā puslaikā spēlē tika mesti visi labākie, spēli izdevās glābt, bet uzvarēt - neizdevās. Tukuma komanda bija pelnījusi šo punktu kaut vai par pašatdevi, cīņassparu un nepaļaušanos uz likteņa un pretinieku žēlastību vai aklu veiksmi - sak, kaut kā jau varbūt "atsitīsimies". Tur jau tā lieta, ka tā nebija "akla atsišanās", jo viesi centās spēlēt arī paši, pieturēja bumbu, veidoja uzbrukumus. Pirmais punkts gūts un Tukuma komanda neiekļuva starp tām tikai dažām komandām, kas visā Latvijas virslīgas vēsturē (ieskaitot arī Latvijas PSR čempionātus) finišēja bez punktiem - tādas pavisam paliek tikai trīs, bet kopš neatkarības atjaunošanas tādu komandu nav vispār. Tukumnieki paši savā vienīgajā sezonā Latvijas PSR virslīgas čempionātā 1954.gadā ieguva 3 punktus, tā ka vēl ir, uz ko tiekties... Tiesa, toreiz par uzvaru deva divus nevis trīs punktus un viena uzvara toreizējai Tukuma "Daugavai" bija. Skaidrs, ka pirmais iegūtais punkts vairos pārliecību, skaidrs, ka tas vēl nav iemesls pūst optimisma taurēs, taču skaidrs arī tas, ka ar Tukuma komandu jāspēlē nopietni.

Diezin vai liels optimisms - īpaši pēc vēsturiski sekmīgās pagājušās sezonas - pēc pirmajām trim spēlēm bija FK "Valmieras" līdzjutējiem. No pagājušās sezonas pirmā trijnieka izdevās paņemt tikai vienu punktu. Visi apzinājās, ka komandas rindās notikušas būtiskas pārmaiņas un ne tikai sastāva pastiprināšanās ziņā (tas kļuva gados jaunāks), ka pirmajās trijās spēlēs nāk pretī viss pagājušā gada goda pjedestāls, taču tik un tā - pesimistu balsis jau varēja sadzirdēt.

Toties tagad - pēc vēl trim pēc kārtas nezaudētām un divām starp tām uzvarētām spēlēm - valmieriešu līdzjutēji var skatīties augstāk turnīra tabulā nekā tur atrodas viņu komanda - FK "Valmiera" 6.vietu no 3.vietas šķir tikai 3 punkti... Turklāt joprojām komandas rindās vēl nav atgriezies viens no pagājušās sezonas līderiem un atklājumiem Aleksejs Grjaznovs (toties pirmo reizi rezervē bija 20 gadus vecais Kristers Lūsiņš, kurš pērn jau pirmās spēles sākumā guva smagu savainojumu un vairāk nekā gadu nespēlēja).

Spēlē Liepājā valmieriešu rindās nebija Vitālija Jagodinska, kura pāreja sezonu starplaikā no RFS uz Valmieru tika uzskatīta par skaļāko starp Latvijas futbolistiem. Spēles ziņā attiecībā uz Jagodinski pārmetumu nav, taču ir radušās nesaskaņas starp spēlētāju un kluba vadību. Jagodinskis ir komandā, trenējas, taču kā viss atrisināsies - to droši vien uzzināsim tuvākajā laikā.

Liepājā centra aizsarga pozīcijā pārliecinoši spēlēja 21 gadu vecais nigērietis Badmuss. Tas nav mājiens uz to, ka arī bez Jagodinska nekas nenotiks - Vitālijs tomēr ir viens no sava ampluā labākajiem spēlētājiem Latvijā, turklāt viņam ir īpašības, kuru nav daudziem aizstājējiem (piemēram - prasme uzsākt uzbrukumu). Tā ka Valmieras komandas līdzjutējos pašreiz ir gan augošs optimisms, gan neziņa par vienu no komandas pamatspēlētājiem.

Nebūs viegli atrast optimistus starp Liepājas komandas līdzjutējiem - piedzīvoti četri zaudējumi pēc kārtas. Negribētos piekrist viena bijušā liepājnieku spēlētāja secinājumam par to, ka "futbols Liepājā šosezon ir beidzies". Var viegli saprast, kas ar to ir domāts - vieta trijniekā un Eiropas kausos.

Taču tik un tā vēl ļoti daudz var labot arī šajā ziņā un arī komandas sastāvs ir tāds, kas ļauj spēkoties par medaļām, bet... Komandas spēks "uz papīra" neatbilst tās spēkam laukumā. Tādos gadījumos visbiežāk galvenais vainīgais ir galvenais treneris. Vai nākamajā spēlē savā laukumā pret "Spartaku" komandu vēl vadīs Dmitrijs Mološs - par to neesmu pārliecināts... Taču, no otras puses, trenerim ir tikai 38 gadi un viņam ir tikai neliela pieredze galvenā trenera lomā Minskas apgabala pilsētas Smoļeviči komandā Baltkrievijas futbola pēc ranga 2.līgā (kaut arī ieņēma 2.vietu tajā un izveda komandu virslīgā). Tas taču bija zināms jau arī pirms sezonas. Liepājnieki nespēlē sliktāk vai daudz sliktāk par saviem pretiniekiem (tikai RFS guva pārliecinošu uzvaru), bet punktu nav jau četras spēles pēc kārtas... Futbols šosezon Liepājā, cerams, nav beidzies.

Triju zaudējumu sēriju pārtrauca un savu līdzjutēju optimismu vairoja FK "Jelgava", kas ar 1:0 pieveica FK "Ventspils". Ventspilniekiem savukārt neizdevās nezaudēt piektajā spēlē pēc kārtas. Ieskaitot spēli ar BFC "Daugavpils", kurā vienīgos vārtus jelgavnieku labā pretinieki guva paši, Jelgavas komanda līdz mačam ar ventspilniekiem nebija iesitusi bumbu pretinieku vārtos 378 minūtes. Vēl pirms sezonas cilvēki no FK "Ventspils" aprindām teica, ka lielākā problēma esot vārtu gūšanas iespēju izmantošana, un Jelgavā tas atkal izpaudās. Mājinieki prasmīgi aizsargājās un veidoja bīstamus pretuzbrukumus, bet viesi nekādi nespēja īstenot savu pārsvaru kaut vienos gūtos vārtos (vienā no epizodēm gan likās, ka Jevgeņijs Kozlovs tika "nopļauts" jelgavnieku soda laukumā, taču tiesnesis bija dažu metru attālumā un droši vien redzēja epizodi citādāk nekā TV ekrānā). Desmit gūti vārti 6 spēlēs - tas nav gaužām maz, tomēr tā bija otrā spēle šajā sezonā, kurā ventspilnieki neguva vārtus un arī šoreiz zaudēja ar 0:1 - tā bija pirmajā mačā viesos ar RFS un vaina bija tieši tā pati.

Starp citu, vēl neviena spēle šā gada čempionātā nav beigusies ar 0:0.

Pēc sešām spēļu kārtām līderis RFS trešo vietu apsteidz jau par 8 punktiem. Tas ir daudz. Tiesa, zinot RFS komandas lielisko startu un klupienus turnīra turpinājumā iepriekšējos divos gados, vēl nesteigsimies ar secinājumiem, taču arī līderu dueta RFS un "Riga FC" tuvāko sekotāju sniegums pašreiz nepārliecina, ka tuvāk rudenim uz goda pjedestāla reāli brīva būs tikai viena vieta. Būsim optimisti. Cerēsim, ka intriga būs gan cīņā par titulu, gan par otro un trešo vietu, gan par iekļūšanu Eiropas kausu zonā, gan par katru pēc iespējas augstāku nākamo vietu, gan par izvairīšanos no pārspēlēm un par palikšanu virslīgā.