Lai kā arī nebūtu, Maskavas "pingvīnu" stāsts ilga tikai vienu sezonu. Jau tās laikā ap komandu sāka pulcēties vietējie "biznesmeņi" - reketieri, mafija - kā nu kurš viņus dēvēja.
Tieši šie cilvēki pārliecināja menedžeri Gušinu, ka "amerikāņi vēlas šos tikai apčakarēt, tāpēc no viņiem jātiek vaļā." Tā nu pēkšņi komandai parādījās vēl trešie īpašnieki, kuri nemaz negribēja sadarboties ar ASV pusi.
Gušins pats Varšava kabinetā esot viņam blakus nolicis spiegu, kam bija jāfiksē katra mārketinga menedžera darbība. Filmā gan Gušins gardi smejas līdz asarām, sakot, ka neko tādu neatceras.
Galu galā arī Boldvinam un Rutam apnika Gušina un viņa kolēģu izdarības. Izrādās, ka no Varšava komandai nopelnītās naudas esot neceļos (lasi - Gušina un pārējo kabatās) aizplūduši vairāk nekā miljons dolāru.
Īpašnieki no ASV esot rēķinājušies, ka krievi nozags daļu peļņas, bet nebija iedomājušies, ka rausīs riekšavām vien.
Varšavam tika "laipni lūgts" palikt Maskavā un strādāt komandā, citādi viņš tikšot nošauts. Piedāvāta maza alga, bet neierobežota pieeja alkoholam un sievietēm. Viņš gan pieņēma lēmumu atgriezties Pitsburgā, kur alga lielāka un neviens nedraud nogalināt.
Arī Naumovs pačukst, ka viņam nekas no šī deviņdesmito kolorīta nav bijis svešs. Arī "Pārdaugavas" komandu vadīja viens tā laika "biznesmenis" Vladimirs Ļeskovs.
Tīmeklī atrodamā informācija vēsta, ka 1994.gadā "Pārdaugavas" kooperatīvam piederēja ražotnes, tipogrāfija, sava avīze, kafejnīca, veikali, nekustamais īpašums un arī kuģi. No koncerna "Pārdaugava" drošības dienesta astoņdesmito gadu beigās izveidojās noziedzīgais grupējums.