Striptīzdejotājas, lācis uz ledus dzer alu un mafija: kā Maskavas CSKA kļuva par "pingvīniem" (1)
Vēsturei pa pēdām
:format(webp)/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2020/08/07/13258583t1h3a32.jpg)
Hokeja līdzjutējiem visā pasaulē kopš 4.augusta dažādās straumēšanas vietnēs pieejama dokumentālā filma "Red Penguins", kas atklāj kādu neticamu stāstu no deviņdesmito gadu vidus. Tas ir stāsts par gandrīz bankrotējušo Maskavas CSKA hokeja komandu, kuru no izzušanas paglāba Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Pitsburgas "Penguins" īpašnieki. Filmā atainotais dažbrīd šķiet kā no zinātniskās fantastikas, tāpēc šajā rakstā mēģināsim pašķetināt šo stāstu kopā ar Latvijas hokejistu, kurš to visu redzēja savām acīm.
Kas, kur, kad?
Vairāk nekā stundu garā dokumentālā filma "Red Penguins" ir stāsts par slaveno Maskavas CSKA hokeja komandu, kas bija zināma visā pasaulē.
Pēc PSRS sabrukuma komanda vēl pāris sezonu bija konkurētspējīga, ar daudzām nākotnes Nacionālās hokeja līgas (NHL) zvaigznēm sastāvā. Tomēr 1993.gada starpsezona nesa drūmu vīziju par tuvāko nākotni. Gandrīz visi labākie CSKA spēlētāji devās "meklēt laimi" visu iespēju zemē ASV, bet Maskavas klubā palika vien galvenais treneris Viktors Tihonovs un gados jaunie hokejisti.
Filmā stāstīts, ka pirms 1993./1994.gada sezonas CSKA bija gandrīz bankrotējusi, bet to no šā bēdīgā gala paglāba NHL kluba Pitsburgas "Penguins" tā laika īpašnieki, kuri iegādājās 50% komandas akciju. Otra puse palika krieviem.
Kapitālisms tādējādi bija izgaismojis pelēkās Maskavas ielas ar savu žilbinošo "amerikāņu smaidu". Komunisma režīma laikā nekas tāds nebūtu iedomājams. Lai amerikāņiem piederētu puse PSRS laiku slavenākās hokeja komandas?! Pat ļaunākajos murgos to neredzēt! Bet 1993.gads atnesa tieši tādu realitāti.
TVNET nolēma šīs filmas stāstu apskatīt kopā ar cilvēku, kurš to pieredzēja klātienē. No 1991. līdz 1993.gadam CSKA spēlēja bijušais Latvijas izlases vārtsargs, tagad šīs pašas komandas vārtsargu treneris KHL Sergejs Naumovs.
Viņš arī noskatījās filmu un piekrita dalīties savās pārdomās, atmiņās. Mēģināsim saprast, vai tik tiešām viss no filmā atainotā patiesi notika.
Kas tad bija šie trakie amerikāņi? Hovards Boldvins un Toms Ruta tolaik bija Pitsburgas "Penguins" īpašnieki, kas realizēja utopisku ideju par Krievijas "sarkanās armijas" jeb CSKA kluba iegādi.
Kad abi iegādājās pusi no Maskavas komandas, tā bija gaužām bēdīgā stāvoklī. No dižā PSRS zaldāta pāri bija palikušas tikai driskas. Komandai nebija naudas ne spēļu formām un inventāram, ne pienācīgai halles un ģērbtuvju uzturēšanai.
Šeit apturam filmas lentu. Sergejs Naumovs pastāsta, ka vismaz 1991./1992.gada sezonā viss esot bijis kārtībā. Formas un inventārs bijis, alga arī maksāta.
"Pirmajā gadā vismaz pusi sezonas ar algu izmaksu viss bija kārtībā. Pēc tam notika Krievijas rubļa devalvācija, kas līgumā nodzēsa vienu nullīti no līgtās algas. Te izmaksāju algu, te atkal gaidījām mēnesi vai pusotru. Viegli nebija, bet tajā laikā nevienam nebija viegli," atminējās kādreizējais hokejists.
Jaunie Maskavas komandas īpašnieki sākotnēji necerēja ar šo projektu nopelnīt, bet gan nākotnē Pitsburgas "Penguins" rindās pulcēt talantīgos krievu hokejistus. Jāsāk gan bija ar Maskavas komandas "cūkkūts izmēšanu".
Striptīzklubs halles pagrabā, lāči uz ledus kā viesmīļi un piedzērušies tīņi tribīnēs
NHL hokejs primāri ir izklaide un bizness, tikai pēc tam tas ir sports. Viktora Tihonova vadītajā CSKA, protams, bija tieši pretēji. Galvenais (un vienīgais) bija hokejs.
Boldvins un Ruta pēc kļūšanas par vieniem no CSKA komandas īpašniekiem to pārdēvēja par "Russian penguins" jeb "Krievu pingvīniem", uz spēlētāju krekliem blakus vēsturiskajam logo parādījās pingvīns uz slidām. Gluži kā Pitsburgas komandai.
Arī visu ap komandu notiekošo bija plānots veidot pēc NHL standartiem. Izslidošana laukumā, izklaides tribīnēs, atrakcijas līdzjutējiem trešdaļu starplaikos.
Šo darbu veikt tika uzticēts Stīvenam Varšavam - jaunam censonim, kuram nu bija jāpārceļas no ASV uz sev pavisam neierastu vidi deviņdesmito gadu Maskavā.
Sākotnēji pret Varšava idejām un darbībām bija CSKA komandas menedžeris Valērijs Gušins un Tihonovs. Pirmajās Krievijas čempionāta spēlēs tribīnes bija tukšas... Tomēr Varšavs deva Gušinam pārdrošu solījumu, ka viņš panāks to, ka līdz 1993.gada Ziemassvētkiem tribīnēs nebūs brīvu vietu. Abi sadraudzējās īstenā krievu stilā - tukšojot šņabja glāzīti.
Skatītāji tika pievilināti dažādiem paņēmieniem. Pirmkārt jau komandai bija savs talismans. Tas bija pingvīns, kura kostīms tika atvests no ASV. Iepriekš to izmantoja Pitsburgas komandas pirmsspēles šovos. Nedaudz noplukušajam pingvīna kostīmam tika piešūts Maskavas "pingvīnu" logo, bet tērpu valkāt un publiku izklaidēt uzticēja kādam kolorītam krievu puisim Aleksandram von Bušam.
Viņš tolaik esot vēlējies kļūt atpazīstams, tāpēc speciāli kritis uz ledus, tēlojot pārspīlētu neveiklību, lai pazaudētu savu masku, un visi tribīnēs ieraudzītu viņa kuplos rudos matus un seju.
Talismans gan bija tikai nevainīga izklaide. Varšava idejām nebija griestu. Debesis bija robeža, kā saka viedie. Maskavas komandas halles pagrabā atradās striptīzklubs. Acīmredzot, ka šādi komanda arī mēģināja papildus nopelnīt. Izīrējot telpas vai pat kā vēl piedaloties šajā rūpalā.
Varšavs nolēma izmantot to, kas ir pieejams, tāpēc halles pagrabā strādājošās striptīzdejotājas kļuva par hokeja komandas karsējmeitenēm.
Spēles sākumā dāmām mugurā esot bijis komandas krekls, bet jau kādā no trešdaļu pārtraukumiem viņas defilējušas pa ledu tikai apakšveļā...
Ar to gan Varšava izdoma nebeidzās. Kad ledus halles telpās uz laiku bija iemitinājušies cirka mākslinieki un dzīvnieki, viņš uzrunāja lāču dresētāju. Varšava priekšlikums bija ietērpt cirka lāci "pingvīnu" kreklā, lai dzīvnieks pēc tam izietu uz ledus kā viesmīlis un uzliktu uz galda konkrēta ražotāja alu. Ar šo alus ražotāju komandai bija parakstīts sponsorēšanas līgums.
Priekšnesums esot izdevies godam, bet tā beigās lācis pat iztukšojis vienu no alus bundžām.
Šeit Naumovs atkal aptur video atskaņotāju. Viņš neatceroties neko no tā redzējis dzīvē. Tiesa, Sergejs tajā sezonā vairs nespēlēja Maskavas komandā, bet bija pārcēlies uz Rīgas "Paŗdaugavu", kas arī piedalījās tajā pat čempionātā.
Vārtsargs, parokoties atmiņu dzīlēs, atceras kā uzvarēta izbraukuma spēle Krievijas galvaspilsētā pret "pingvīniem", bet ne lāčus, ne striptīzdejotājas gan neatminas redzējis.
Tiesa, šie kolorītie priekšnesumi notika spēles pārtraukumos starp trešdaļām, kad hokejisti atrodas ģērbtuvē. Turpinām skatīties filmu.
Lai reklamētu miestiņu, kādā no Maskavas "pingvīnu" mājas spēlēm visiem mača skatītājiem bez maksas tika dalītas alus bundžiņas. Spēles beigās tribīnes esot bijušas pilnas ar stiprā alkohola reibumā esošiem nepilngadīgajiem.
Mafija pieliek punktu
1994.gada sākumā Maskavas "pingvīni" devās uz ASV, kur aizvadīja spēles pret Internacionālās hokeja līgas (IHL) komandām. Šī līga tolaik bija analogs šībrīža Amerikas Hokeja līgai (AHL), kur piedalās NHL komandu fārmklubi.
Maskavieši pa reizei tikās ar katru no IHL klubiem, bet izcīnīja tikai divas uzvaras. Tas krieviem dikti "rīvēja kantes".
Sergejs atkal uz tālvadības pults nospiež pogu, kas aptur filmu. Par sportisko viņam gan ir daudz sakāmā. To viņš atceras ļoti labi, jo redzēja visu no vārtsarga pozīcijām.
"Tolaik Maskavas komanda bija laba, bet ļoti jauna. No iepriekšējā gada, kad es tur vēl biju, gandrīz visi aizbrauca uz NHL. No ievērojamiem spēlētājiem tajā sezonā atceros kolēģi Nikolaju Habibuļinu, kurš arī vēlāk bija NHL. Pārējie tā arī palika spēlēt Krievijā. Tihonovs, protams, tikai domāja par hokeju. Viņš nebija biznesmenis. Hokejs bija visa viņa dzīve. Gušins gan bija biznesmenis. Ļoti kolorīts! Darīja visu, lai dabūtu komandai naudu," tā Naumovs.
Lai kā arī nebūtu, Maskavas "pingvīnu" stāsts ilga tikai vienu sezonu. Jau tās laikā ap komandu sāka pulcēties vietējie "biznesmeņi" - reketieri, mafija - kā nu kurš viņus dēvēja.
Tieši šie cilvēki pārliecināja menedžeri Gušinu, ka "amerikāņi vēlas šos tikai apčakarēt, tāpēc no viņiem jātiek vaļā." Tā nu pēkšņi komandai parādījās vēl trešie īpašnieki, kuri nemaz negribēja sadarboties ar ASV pusi.
Gušins pats Varšava kabinetā esot viņam blakus nolicis spiegu, kam bija jāfiksē katra mārketinga menedžera darbība. Filmā gan Gušins gardi smejas līdz asarām, sakot, ka neko tādu neatceras.
Galu galā arī Boldvinam un Rutam apnika Gušina un viņa kolēģu izdarības. Izrādās, ka no Varšava komandai nopelnītās naudas esot neceļos (lasi - Gušina un pārējo kabatās) aizplūduši vairāk nekā miljons dolāru.
Īpašnieki no ASV esot rēķinājušies, ka krievi nozags daļu peļņas, bet nebija iedomājušies, ka rausīs riekšavām vien.
Varšavam tika "laipni lūgts" palikt Maskavā un strādāt komandā, citādi viņš tikšot nošauts. Piedāvāta maza alga, bet neierobežota pieeja alkoholam un sievietēm. Viņš gan pieņēma lēmumu atgriezties Pitsburgā, kur alga lielāka un neviens nedraud nogalināt.
Arī Naumovs pačukst, ka viņam nekas no šī deviņdesmito kolorīta nav bijis svešs. Arī "Pārdaugavas" komandu vadīja viens tā laika "biznesmenis" Vladimirs Ļeskovs.
Tīmeklī atrodamā informācija vēsta, ka 1994.gadā "Pārdaugavas" kooperatīvam piederēja ražotnes, tipogrāfija, sava avīze, kafejnīca, veikali, nekustamais īpašums un arī kuģi. No koncerna "Pārdaugava" drošības dienesta astoņdesmito gadu beigās izveidojās noziedzīgais grupējums.
Pēcvārds
"Nu, normāla filma!" pēc ekrāna nodzišanas izsaucas Sergejs Naumovs. Viņš gan atgādina, ka tas ir amerikāņu skatījums uz tā laika notikumiem.
"Viņi to visu redzēja no malas, bet mēs dzīvojām tajā vidē. Ikdienas sižets nebija nekas īpašs. No viņu skatupunkta tas viss izskatās ļoti mežonīgi. Mēs tolaik to tā neuztvērām. Bijām jauni, CSKA sastāvā, gribējām tikai spēlēt hokeju. Kad redzi to pēc 30 gadiem... Jā, nav viss tik skaisti, kā toreiz bija mūsu galvās. Šī filma nav par hokeju. Tāda bija mūsu dzīve. Tā ir vēsture. Laba, slikta vai mežonīga - katram savs skatījums," rezumē Sergejs.
Bijušais vārtsargs arī atklāj, ka Maskavas "pingvīnu" krekls joprojām ir apskatāms Maskavas CSKA treniņhallē Ļeningradas prospektā.
Savukārt filmu "Red Penguins" var noskatīties dažādos satura straumēšanas servisos tīmeklī. Man tas bija jaunatklājums, bet Sergejam atgriešanās jaunībā piedzīvotajā.
Daudziem tā būs atgriešanās skarbajos deviņdesmitajos, bet mūsdienu jaunieši varētu ielūkoties tā laika realitātē.