Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Uz ārzemēm! Uz ārzemēm! (2)

Skaidrs, ka Soču olimpiskā turnīra varoņa Kristera Gudļevska nonākšana Austrijas Alpos nav hokeja Himalaji, bet šajā dzīvē likumi ir tādi, ka tu drīksti sēsties tikai pie tā galda, pie kura tiec aicināts. Ja zviedri, somi un krievi savus galdus klāj bez mums, tātad neesam tur piederīgi.

Principā šis raksts ir vairāk uz hokeja ārzemju tirgu apgūšanu vērsts, jo pēdējo gadu pieredze rāda, ka labs hokejists (Latvijas izlasei vai “Dinamo” noderīgs) ir uzaudzis ārzemēs. Par latviešiem NHL – tikai ar pamatīgu ārzemju hokeja skolu piešprici. Zemgus Girgensons, Teodors Bļugers, Rūdolfs Balcers, Elvis Merzļikins, Matīss Edmunds Kivlenieks, Rolands Ķēņiņš – neviens no šā seksteta nav vilcis mugurā kāda Latvijas kluba formas tērpu! Es domāju – pieaugušo kluba.

To, ka puikas ar nūju uz ledus slemperēt sākuši Latvijā – tas gods mums tomēr ir. Taču visi, ieskaitot pēdējos piecos gados Latvijas izlasē iesauktos, praktiski ir uzauguši ārpus Latvijas.

No 20 spēlētājiem, kas debitējuši pēdējos piecos pasaules čempionātos (praktiski četros, jo 2020. čempionāts nenotika), bez importa nospieduma tikai četri – Māris Bičevskis, Frenks Razgals, Kristaps Zīle un Emīls Ģēģeris. Pārējie 16 – ar garākiem vai īsākiem ieskrējieniem ārzemēs. Vai tāda varētu būt arī jaunās Hokeja federācijas stratēģija? Droši vien, ka Viesturs Koziols un Aigars Kalvītis sapņo par Latvijas klubiem, kas spēj sagatavot spēlētājus NHL un valsts izlasei uz pašmāju ledus, bet statistika rāda, ka Latvijas hokejs ir kā dzeguze, kas savus bērnus izmētā pa citu putnu ligzdām – barojiet! Barojiet! Kad mums vajadzēs, dzeguzēni atlidos mājās.

Tātad 2016. gads Maskavā, kad galvenais treneris ir Leonīds Beresņevs. Četri jauni spēlētāji Latvijas izlasē. Elvis Merzļikins – ar septiņām sezonām Šveicē, Edgars Kulda – ar trim gadiem Amerikā un pēc tam sezonu “Dinamo”, Edgars Siksna – divas sezonas VHL, pirms tam viena HK “Rīga”. Māris Bičevskis – septiņas sezonas “Dinamo” sistēmā.

2017. gadā Ķelnē Bobam Hārtlijam ir seši debitanti. Teodors Bļugers – ar astoņām sezonām ASV, Kristofers Bindulis ar četriem gadiem Amerikā, pēdējais – NCAA; Rihards Bukarts – ar četriem Amerikas gadiem, pirms tam arī sezona HK “Rīga”. Jānis Jaks – trīs gadi ASV, pēdējais – NCAA; Uvis Jānis Balinskis – divas sezonas “Dinamo”, bet pirms tam divas Vācijā, Vācijas jaunatnes hokeja līgā… Un Frenks Razgals ar četriem gadiem “Dinamo” sistēmā.

Arī līdz šim veiksmīgākajā – 2018. gada turnīrā Herningā un Kopenhāgenā Hārtlijam ir pieci debitanti. Matīss Edmunds Kivlenieks – piecas sezonas ASV, pēdējā – AHL; Rūdolfs Balcers – divi gadi Amerikā, pirms tam – pieci Norvēģijā; Kristiāns Rubīns – divas sezonas Amerikā, pirms tam – trīs Zviedrijā; Ņikita Jevpalovs – pieci gadi Amerikā, pēc tam sezona “Dinamo”; Kristaps Zīle – piecas sezonas “Dinamo” sistēmā.

Un 2019. gadā Bratislavā Hārtlijs atkal ar pieciem debitantiem. Rihards Marenis – astoņas sezonas Amerikā plus gads “Dinamo”; Mārtiņš Dzierkals – trīs sezonas Amerikā plus gads “Dinamo”; Oskars Batņa – divas sezonas “Dinamo”, pirms tam divas Amerikā; Emīls Ģēģeris – trīs sezonas “Dinamo”; Gustavs Dāvis Grigals – divas sezonas Amerikā, pēdējā – NCAA.

Tātad no 20 debitantiem – četri tikai ar “Dinamo” pierakstu, astoņi, kuru ceļi nekad nav krustojušies ar mūsu vietējā hokeja flagmani, un astoņi, kuri vai nu pirms, vai pēc Amerikas kādu laiciņu bijuši arī “Dinamo” sistēmā, MHL vai lielajā komandā.

Principā pēdējo gadu tendences ir skaidras: pa taisno no “Dinamo” sistēmas reti kurš nokļūst Latvijas izlasē. Hokeja “universitātē” pārsvarā mācoties Amerikā. Ja “Dinamo” uz vietas būtu fārmklubs, varbūt tendences būtu citas, bet nu jebkuram ambiciozam un maksāt spējīgam tēvam varu ieteikt tikai vienu ceļu: no 15-16 gadu vecuma jaunajam Latvijas hokeja talantam ir jāmeklē izaugsmes ceļš ārpus Latvijas. Kur pāreja no jauniešu un junioru hokeja uz pieaugušo hokeju ir daudz kvalitatīvāka. Taču tas nenozīmē, ka caur HS “Rīga” (Oļegs Sorokins) vai HK “Rīga” (Valerijs Kuļibaba) nevar izaugt gana labi spēlētāji.