Baltkrievijas regbija izlases kapteine: kā gan cilvēks var tik atklāti melot

29 gadus vecā Šakuro tika aizturēta protesta akcijā Minskā 11. oktobrī un notiesāta uz 10 dienām.

Pēc atbrīvošanas viņa "tut.by" pastāstīja par aizturēšanas apstākļiem un piedzīvoto izolatoros Okrestina ielā un Žodzinā.

"Sākumā savu sašutumu par notiekošo Baltkrievijā paudu sociālajos tīklos. Gribēju, lai par to vairāk uzzina mani draugi, it īpaši citās ārzemēs. Skaidrs, ka, publiski paužot savas domas, es biju gatava sekām. Apzinājos, ka notiek briesmu lietas, tika pārkāptas pilnīgi visas cilvēktiesības," sacīja Šakuro.

"Man ir tāds raksturs: man morāli ir vieglāk kaut ko darīt, nekā klusēt un upurēt savu sirdsapziņu."

"Es visu sapratu, bet man nekad nepiezagās baiļu sajūta. Cilvēks baidās, un viņu moka vainas apziņa, ja kaut kas tiek pārkāpts. Es vienkārši staigāju pa savu pilsētu, tāpēc domāju, ka man nav no kā baidīties," skaidroja Šakuro.

Viņa ir arī Minskas kluba "Graždanočka" kapteine. 

2017. gadā viņa kopā ar Baltkrievijas izlasi izcīnīja bronzas medaļas Eiropas čempionātā pludmales regbijā. 

Šakuro centusies noskaidrot, kāpēc tikusi aizturēta, bet atbildi neesot saņēmusi. Viņa vienkārši stāvējusi uz ielas, un policijas pārstāvji viņu iemetuši arestantu busiņā. 

"Kad braucām uz policijas iecirkni, aizturētajiem transportā lika nerunāt un nesazināties savā starpā. Lai gan pāris vīrieši mēģināja ar policiju pārrunāt cilvēktiesības, likumus, konstitūciju, dialogs bija diezgan īss," atcerējās regbiste. 

"Transportā es nebiju nobijusies - es drebēju dusmās."

"Par sevi es neuztraucos - drīzāk raizējos par to, lai neviens netiek sists vai aizskarts. Kontingents transportā bija ļoti raibs: jaunas meitenes - apmēram 25 gadus vecas un manas mātes vecuma sieviete ar savu dēlu. Viņas visas sēdēja uz soliem, bet vīrieši tupēja uz grīdas ar seju uz leju. Viņiem nebija ļauts pacelt galvu," stāsta Šakuro.

Partizānu rajona iekšlietu nodaļā apstākļi vēl esot bijuši samērā pieņemami, jo varēja sēdēt uz soliem un sarunāties, bet citos izolatoros esot jāsēž uz betona grīdas. 

"Mana tiesa notika tiešsaistē. Lietas liecinieks atradās man līdzās, Okrestina ielā, nevis kā daudziem citiem - attālināti. Koridorā ar viņu pavadīju diezgan daudz laika un pēc tam arī kabinetā. Man izdevās viņu nopētīt, kaut arī viņš bija uzvilcis medicīnisko masku. Pat ieskatījos viņam acīs. Kad viņš nolasīja savu liecību, es stāvēju blakus un prātoju: kā gan cilvēks var tik atklāti melot - tiesai un man. Vislielāko sašutumu manī izraisīja tas, ka viņš redzējis pilnīgi visu un liecināja ne tikai manā lietā, bet arī par vēl citiem 15 cilvēkiem," pastāstīja Šakuro. "Kad sadzirdēju savu spriedumu, pirmā doma bija: "Huh, 10 dienas - nav 15" (smaida).

Visgrūtāk viņai bijis pierast pie gulēšanas gaismā, apģērbā un ka kamerā bijis auksti, jo pusvirus bijis jāatstāj vaļā logs. 

"Apcietinājumā pavadīto dienu laikā ne reizi neraudāju. Sapratu – tieši to viņi arī vēlas panākt."

"Nekad neesmu gribējusi pamest valsti. Šeit ir manas mājas, mani draugi, mana komanda... bet saprotu: ja man vai maniem tuviniekiem būs tieši draudi, tad varbūt saprātīgāk būtu uz brīdi doties prom. Bet es šo iespēju vēl neapsveru," tā Šakuro.

"Esmu brīvībā nedaudz vairāk par nedēļu. Pirmās dienas pavadīju, pārlūkojot sociālos tīklus un atbildot uz vēstulēm. Nebiju gaidījusi tādu rezonansi un interesi par mani. Un kādu laiku pat mēģināju aprast ar domu, cik daudz labu cilvēku ir man apkārt un kā viņi raizējas par mani!"