Tobrīd mēs neviens nezinājām, kā tas (barikādes) beigsies. Mēs bijām gatavi cīnīties un aizstāvēt savu valsti, bet kas būs, ja tiešām sāksies reāls uzbrukums, piemēram, Ministru kabineta ēkai, Saeimai, televīzijai, radio – to neviens nevarēja zināt. Un tomēr mēs tur bijām, plecu pie pleca – cilvēki no dažādām Latvijas vietām, sportisti – bobslejisti, valdības apsardzes dienesta vīri. Mūs visus vienoja vēlme aizsargāt Latvijas neatkarību, nedomājot par to, kas būs pēc nedēļas vai divām.

1991.gada janvārī es jau kādu laiku biju beidzis savas sportista gaitas un strādāju valdības apsardzes dienestā. Nākamajā dienā pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā pie manis vērsās Zintis Ekmanis un sacīja, ka bobslejisti visi kā vienota komanda ir gatavi iesaistīties barikāžu veidošanā un aizsardzībā. Tas bija reāls spēks – fiziski spēcīgi, ar staltu stāju, organizēti, disciplīnu cienoši vīri, kuri bija gatavi arī reāli kauties, ja būtu tāda vajadzība.

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp