Ņikita Meškovs ir viens no 11 Latvijas šaha lielmeistariem un viens no retajiem Latvijā, kuru var saukt par patiesu šaha profesionāli. Šahs ir Ņikitas profesija, un, kā viņš pats atzīst, šāds dzīves veids ir izaicinājums. Bērnībā Ņikitam tika prognozēta spoža šaha karjera, bet sevis meklējumi pusaudžu gados vairāku gadu garumā uz laiku iepauzēja viņa attīstību. Kādi ir Ņikitas nākotnes plāni, kāds šaha profesionāļiem ir Covid19 ierobežojumu laiks, vai Latvija atrodas šaham ģeogrāfiski izdevīgā lokācijā, kāds līmenis šahā ir jāsasniedz, lai varētu ar šahu pelnīt, un kādas ir Ņikitas domas par populāro seriālu “Dāmas gambīts” - par to visu šajā intervijā.

Mani, kā maza šahista tēti, zinot, cik liels atbalsts ir vajadzīgs bērnam, lai būtu attīstība un sasniegumi, interesē, kāds tev bija vecāku atbalsts bērnībā, pusaudža gados un arī tagad. Es nevaru iedomāties, ka nopietnus rezultātus varētu sasniegt bez vecāku atbalsta. 

Man bija un joprojām ir milzīgs vecāku atbalsts. Es šaubos, ka man būtu sanācis sasniegt tik lielus sasniegumus bez šāda atbalsta. Tas nav tikai vecāku, bet arī vecvecāku un visas lielās ģimenes atbalsts. Tai skaitā arī manu tuvāko draugu atbalsts. Vecākiem, protams, ir galvenā loma. Manā gadījumā, tas bija un ir mammas atbalsts. Var teikt, ka viņa ir mana menedžere un joprojām palīdz ar organizēšanu. Pārsvarā tie ir kaut kādi sīkumi, bet to sīkumu sakrājas ļoti daudz, tu vari par tiem nedomāt, bet fokusēties uz šahu. Psiholoģiskais atbalsts arī spēlē lielu lomu, it sevišķi bērnībā. 

Pārliecība par sevi parādās, kad ir atbalsts. Ne tikai tas, ka pats zini par pareizo virzienu, bet arī tas, ka tuviem cilvēkiem tu esi svarīgs, viņi tev palīdz un atbalsta. 

Mani vecāki ir ļoti gudri cilvēki. Viņi mani vienmēr atbalstīja, bet, no otras puses, viņi man deva brīvu iespēju ceļot vienam pašam bez viņiem. Ap 14 gadu vecumu es sāku braukāt viens pats vai divatā ar Tomu Kantānu (Ņikitas vienaudzis, arī šaha lielmeistars), mēs izbraukājām visu Eiropu. 

Es diemžēl zinu gadījumus, kad ļoti talantīgi puikas neattīstījās, jo nebija vecāku atbalsta.

Ir redzēts arī, ka vecāki ar pārāk lielu spiedienu nomāc bērna vēlmi spēlēt šahu. 

Protams. Es nezinu, kas tas ir, varbūt vecāku nepiepildītās ambīcijas. Viņi mēģina tās realizēt caur savu bērnu, un tas ir drausmīgi. 

Kādā vecumā tu sāki spēlēt? Kādi bija tavi sasniegumi soli pa solim?

Spēlēt sāku ļoti agri. Sešu gadu vecumā sāku iet Šaha skolā. Spēlēt sāku četros gados vai pat agrāk. Es bērnībā diezgan daudz slimoju. Aizgāju uz vienu nodarbību, tad saslimu uz mēnesi. Atkal aizgāju uz vienu nodarbību un atkal saslimu. Bija tāds periods. Bet kaut kādā brīnumainā kārtā turnīros tāpat varēju izpildīt sporta klases.

Viens no maniem pirmajiem treneriem bija Igors Sakovičs, kuram esmu ļoti pateicīgs, viņš iemācīja man dziļu, stratēģisku šahu. Viņu var salīdzināt ar Aivaru Stašānu, kuram arī vienmēr ir lielas grupas ar dažāda vecuma audzēkņiem.

Es diezgan ātri tiku līdz pirmajai sporta klasei un 10 gados dabūju meistarkandidātu. Toreiz skaitījās itin labs sniegums, ne tikai Latvijas mērogā. Nākamais solis bija jau krietni sarežģītāks. Kopš 10 gadu vecuma sāku braukāt pa Eiropas un pasaules čempionātiem un redzēju, kāds līmenis ir tur un ka ne vienmēr esmu starp pašiem, pašiem labākajiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Svarīgs moments, 14 gadu vecumā biju sasniedzis reitingu 2250, kas tolaik skaitījās kaut kas pavisam nopietns. Un tad es apstājos. Līdz tam brīdim man viss nāca ļoti viegli, es uzskatu, ka biju diezgan talantīgs.

Bet problēma ir tajā, ka bērnam ir jāpastāsta, ka kaut kādā brīdī ir pašam jāiemācās strādāt. Ir ļoti labi, ja ir talants, bet bez darba nekas nenotiks. Mana šķita, ka viss tāpat sanāk, un tā bija mana nelaime. Ko tur sēdēšu un mācīšos. Dēļ tā es zaudēju ļoti daudz laika. Nebija cilvēka, kas pateiktu: jāsāk kaut ko darīt. Es iesprūdu.

Kad tev ir 14 gadi, parādās arī citas intereses un nav tāda fokusa uz šahu. Es neuzskatu, ka tas ir slikti. Jo bez šaha vēl ir liela dzīve, es nekādā gadījumā to nenožēloju, ka tā sanāca. Labāk lai viss tas stulbums, kas ir galvā, iziet ārā ātrāk un esi normāls cilvēks. No 14 līdz 18 gadiem man bija daudz visādu interešu. Nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, tai skaitā nopietni ar futbolu. Ilgi repoju, meklēju sevi. 

Fide meistara titulu un tam nepieciešamos 2300 reitinga punktus es dabūju 17 gadu vecumā, bet priekš šā vecuma tas jau vairs nebija nekas īpašs. Atceros, par mani toreiz teica: Meškovs, iespējams, būs mūsu zvaigzne, bet visu laiku kaut kā pietrūkst. 

Kas mainījās tavos 17, 18 gados, kā nonāci pie apziņas, ka tomēr ir jāstrādā?

Izaugu. Pamazām gāju uz augšu, auga reitings un arī saprašana. Sāku regulāri trenēties. 2010. gadā Šaha skolā par galveno treneri kļuva Arturs Neikšāns. Viņš sāka ar mani strādāt. Sāku pie viņa trenēties gandrīz vai biežāk, nekā gāju parastajā skolā. 

2013. gadā nomira man tuvs draugs un man ļoti mainījās skats uz dzīvi. Neilgi pēc tam bija jālido uz universiādi Krievijā. Tur es slikti nospēlēju. Vari iedomāties, kāds man bija iekšējais noskaņojums. Tad ar Tomu Kantānu nolēmām lidot uz Spāniju uz vairākiem turnīriem pēc kārtas. Lai varētu pārslēgties un nedomāt par apkārtējo dzīvi. Es uzvarēju divos turnīros, pacēlu reitingu par 80 punktiem. Un uzreiz tiku Vācijas Bundeslīgā un 2014. gadā kļuvu par starptautisko meistaru. 

Iestājos universitātē, bet man nekad nav paticis mācīties. Man ir tāda rakstura iezīme, ka nekad nedarīšu to, kas man nepatīk. Skolā skolotāji savu priekšmetu uztver kā pašu galveno visā pasaulē. Aizgāju mācīties universitātē vienkārši tāpēc, ka tā ir pieņemts. Pēc diviem gadiem sapratu, ka tā nav mana sirdslieta. Tas nav tas, kā dēļ es katru rītu celšos un darīšu kaut kādus projektus.

Pieņēmu lēmumu aiziet prom. Sapratu, ka gribu veltīt savu dzīvi šaham.  Sapratu, ka jāpārskata sava attieksme un jāmainās. 

Bija arī tāds gadījums, kad jau spēlēju Bundeslīgā un man bija reitings ap 2450 - vidējs līmenis pasaules mērogā. Jevgeņijs Aleksejevs, lielmeistars no Krievijas ar 2700 reitingu, man teica, ka es esmu visu nokavējis un man vairs nav izredžu. Bet es uzskatu, ka tāds ir mans ceļš un es turpinu attīstīties.  

23 gadu vecumā kļuvu par lielmeistaru. Pasaules rekordists ir Sergejs Karjakins no Krievijas, kurš ir kļuvis par jaunāko lielmeistaru visā pasaules vēsturē - viņš to izdarīja 12 gadu un 7 mēnešu vecumā. Es gandrīz divreiz vēlāk. Esmu priecīgs, ka sasniedzu to līmeni. Tiešām milzīgs darbs tika ielikts. 2018. gadā kļuvu par Latvijas čempionu. Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka tas ir sava veida tramplīns. Sasniedzi un ej tālāk, mēģini vēl attīstīties. Es gribu iet tālāk un sasniegt kaut ko Eiropas mērogā. Vienkārši kļūt par desmitkārtēju Latvijas čempionu neredzu jēgu. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lai iekļūtu lielmeistaru pulkā, ir jāieliek ļoti daudz laika, un ir skaidrs, ka bērnam nav īsti iespējams apvienot skolu un šahu. Pirms pāris mēnešiem, kad biju Armēnijā, satiku Levonu Aronianu (Nr. 5 pasaulē) un uzdevu viņam šo jautājumu. Viņš man atbildēja tā: Mēs visi esam no skolām aizgājuši. Viņš no skolas tika izņemts jau 4. klasē. Arī pasaules čempiona Magnusa Kārlsena vecāki pieņēma šo lēmumu - mācīt dēlu attālināti, bet darīt visu, lai viņš kļūtu par pasaules līmeņa šahistu. Viņi izīrēja savu dzīvokli, noīrēja kemperi un braukāja pa pasauli uz lielajiem turnīriem. Kā tu domā, ja tu nebūtu gājis skolā, tas tev būtu ko mainījis šaha attīstībā? 

Labs jautājums. Skolas posms bija vissarežgītākais manā dzīvē, jo tiešām šahu ar mācībām ir ļoti grūti apvienot. Seriālā “Dāmas gambīts” bija aptuveni tāds pats stāsts. Seriāla galvenā varone Beta gāja uz skolu, bet visu laiku domāja par šahu. Es domāju, tā ir liela sistēmas problēma, ka nav iespējams apvienot. Ir daži skolotāji, kas ļoti saprotoši uz to skatījās, palīdzēja un mēģināja atbalstīt. Skaidrs, ja tu esi sacensībās, tu nevari mājasdarbus izpildīt. Bet pārsvarā skolotāji skatās savā priekšmetā, un, ja neesi izdarījis, tad ir sliktas atzīmes. Nevaru teikt, ka bija konflikti, bet ļoti grūti gāja. Man svarīgs ir princips - es daru to, kas man patīk, un mācos to, kas man patīk. Protams, esmu kaut ko palaidis garām, kaut kādu zināšanu man nav.

Bet es esmu laimīgs cilvēks. Man liekas, tas ir svarīgāk par to, vai vari kartē parādīt Gvatemalu, piemēram. Daudz svarīgāk, lai cilvēks izaug laimīgs un lai viņš zinātu, kur viņam attīstīties. 

Cik Latvijā ir šaha profesionāļu?

Daži cilvēki tikai. Varbūt kādi pieci. Tas var nozīmēt arī to, ka esi treneris, ne tikai spēlētājs. Es arī daļēji trenēju, man ir pāris audzēkņi. Galvenokārt tas ir saistīts ar to, ka šahs tev dod brīvību. Nav no astoņiem līdz pieciem jābūt birojā. Tu vari darīt jebko. Vai darīt neko - gulēt visu dienu. Nav sistēmas, kas tevi kontrolē. Tev pašam sevi jākontrolē. Jāceļas, jāsporto, jālasa grāmatas, jāstrādā, jāgatavojas, jāplāno. Tad, kad vēl notika klātienes turnīri, - jāraksta organizatoriem, pašam jāsazinās, jāmeklē biļetes. Tu vienā personā apvieno ļoti daudz funkciju. Tas nav domāts katram. Bet tā ir interesanta dzīve. 

Ņikita Meškovs raidījumā "Šahs un mats! Ar Miķeli Vingri". Zviedru šahs

Kāds līmenis ir jāsasniedz, lai varētu dzīvot šādu šaha profesionāļa dzīvi?

Tas nav atkarīgs tikai no līmeņa. Visi faktori iet kopā, gan atbalsts no ģimenes, gan ģeogrāfija. Ja tu dzīvo, piemēram, Japānā, tu vari būt labs lielmeistars, bet tur vienkārši nav turnīru, šahs nenotiek. Protams, lielmeistars ar 2700 reitingu dzīvo diezgan normāli. Pavisam normāli. Es domāju, viss sākas ar 2650 - tas ir pasaules simtnieks. Bet tas ir arī saistīts ar vispārējo attīstību. Es zinu daudzus lielmeistarus, kuri nemāk komunicēt. Vienkārši sēž mājās, skatās tikai šahu un tālāk neattīstās. Man vēl nav 2600, bet man ir normāla dzīve. Ja tīri matemātiski naudas jautājums, tad sākot no 2650.

Kad sāku nodarboties ar šahu, es sapratu, ka nav jēgas būt tikai lielmeistaram. Tev ir jābūt labam lielmeistaram. Jādara kaut kas, ko nedara pārējie. Kas tieši tas ir, protams, ir vissarežģītākais jautājums. 

Tagad bērni ļoti daudz spēlē internetā, un tā jau ir sava veida atkarība. Tu vienkārši spēlē, bet nestrādā. Ir jāiemācās strādāt. Tas nenozīmē, ka jāsēž 8 stundas dienā pie šaha attīstības. Dažreiz tās var būt pavisam vienkāršas lietas. Ja esi zaudējis partiju, apsēdies un padomā, kāpēc tu to zaudēji. Apsēdies un uzraksti vienu lietu, kāpēc zaudēji. Pēc gada tev būs ļoti daudz zaudējumu un pierakstu. Nākamais solis būs uzlabot, lai nebūtu šo kļūdu turpmāk. Tu kļūsti labāks spēlētājs. Nospēlēt partiju ir solis numur viens. Numur divi ir analizēt partiju. Trīs - tev ir kaut kādi secinājumi. Un četri - tu esi sevis labāka versija. Es domāju, ka mums trūkst nopietnu profesionāļu, bet vidējās klases šahistu ir diezgan daudz. Fide meistaru ir daudz. 

Vai Latvija ir izdevīgā ģeogrāfiskā vietā?

Es domāju, ka superizdevīgā. Skandināvija - lūdzu, tepat blakus. Centrāleiropa arī nav tālu. Visur - pa labi, pa kreisi viss ir. Mums ir labi savienojumi ar Eiropu. Līdz Berlīnei var aizlidot pusotras stundas laikā. Vācija ir attīstīta šaha lielvalsts. Tuvākajā apkārtnē notiek ļoti daudz turnīru. Bet varbūt drīz tiks izveidota jauna realitāte, kur ģeogrāfijai vairs nebūs nozīmes. Varbūt jau ir izveidota. Visi spēlēsim internetā. 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kāpēc, piemēram, Armēnijā ir tik daudz lielmeistaru ar reitingu ap 2700? Ko viņi dara citādi?

Šahs ir daļa no viņu kultūras, viņiem tas ir svarīgs. Šahs tiek apgūts skolās kā obligātā mācību viela. Viņiem tas ir tāpat kā Kārlsens Norvēģijā. Mums nav tik liela konkurence šahistu vidū, bet viņiem ir. 

Kādas ir tavas domas par seriālu “Dāmas gambīts”? 

Līdz šim vēl nebija bijis tik kvalitatīva par šaha tēmu. Sižets man patika, bet dažas tehniskas lietas ir smieklīgas. Piemēram, tas, kā šahisti bīda figūras. Tas ir amizanti. (Smejas.) Šahistiem ir ļoti labi attīstīta sīkā motorika. Seriālā viņi neveikli bīda figūras. Protams, vēl jautājums par tabletēm un alkoholu. Bet nu labi, lai ir. Es diezgan augsti vērtēju - 8 no 10, teiksim tā. Patika, bet ir diezgan daudz dīvainu momentu. 

Pēc seriāla iznākšanas man ir uzrakstījuši ļoti daudzi cilvēki, kas nav saistīti ar šahu. Pat pie bārddziņa, kad pēdējo reizi biju, visi runāja par seriālu. Cilvēki grib iemācīties, prasa padomu vai grib uzspēlēt ar mani. 

Vai ir tādi bijušie šahisti? Vai šahists, kas ir nolēmis pamest šahu, to vispār var izdarīt? Es pazīstu vairākus, kas kādreiz bija jaunās šaha cerības un kaut kādu iemeslu dēļ pārtraukuši, tomēr atgriežas. Arturs Neikšāns, Ritvars Reimanis, piemēram. Ko tu par to domā?

Es pats nekad neesmu aizgājis prom no šaha, man grūti uz to atbildēt. Pieņemu, ka šahā ir daudz elementi. Visticamāk, ka tā arī ir - grūti tikt no tā vaļā. Tas ir ļoti aizraujošs process, vienalga, cik labs vai slikts spēlētājs tu esi. 

Kā ir spēlēt šahu ar klasisko laika kontoli internetā?

Tas ir kaut kas jauns. Un, ja dzīve atgriezīsies atpakaļ normālās sliedēs un atsāksies klātienes turnīri, daļa šaha turnīru paliks internetā. Jo ir savas priekšrocības. Tev nav jātērē milzīgi daudz laika un finanšu lidojumiem. Vienkārši vakarā apsēdies krēslā, ieslēdz vienu kameru, ieslēdz otru, kas rāda tavu istabu, un spēlē. 

Man ļoti patīk. Ir sanākušas interesantas partijas, ir izdevies izdomāt jauninājumus partijas laikā. Es skatos uz to kā labu treniņu. 

Spēlējot internetā, pretī nav fiziska pretinieka. Bet ir viens triks - Zoomā ir iespēja 'pin video'. Visu spēlētāju video logu sarakstā vari atrast savu pretinieku un piespraužot viņa video sev priekšā. Tu viņu visu laiku redzi. Aptuveni tas pats kā dzīvajā. Redzi visas viņa emocijas. Internetā ir liela priekšrocība tam, ka varam brīvi izrādīt savas emocijas. Klātienē tā ir liela problēma, viss notiek ļoti kontrolēti un piezemēti.