Atbrauca zemnieki un uzara mūsu zemi Latviju (4)

Freimanis savā pēcspēles komentārā lika noprast, ka komandā ir iekšējas problēmas. Ceru, ka būs spēlētāji, kuri atklās aizkulises. Piemēram, tas nav normāli, ka Artūrs Strautiņš, saņemot uzaicinājumu uz izlasi, prasa, cik minūtes viņš spēlēs. Ja šī informācija, kas izskanēja "Sporta studijas" podkāstā jeb raidierakstā, ir patiesa - tad šādam spēlētājam valstsvienības sastāvā nav vietas. Un, iespējams, tieši šā iemesla dēļ viņš arī nebija kopā ar komandu šajā sabraukumā. 

Protams, ar patriotismu maizi nenopelnīsi, basketbolistiem darbs ir klubos, nevis izlasē. To var saprast, ka ir reizes, kad privātās intereses ir svarīgākas par izlases vajadzībām. Tomēr tad varbūt ir vērts novilkt sarkanās līnijas un turpmāk nerēķināties ar spēlētājiem, kuri kaut ko rēķina, kāds viņiem būs personīgais labums no spēlēšanas Latvijas izlasē. Tā ir katra spēlētāja upurēšanās un ziedošanās. Cieš veselība, un tiek zaudēts laiks, ko var pavadīt ar tuviniekiem.

Nesen sarunā ar ilggadējo izlases kapteini Jāni Blūmu, kas bija par citu, bet līdzīgu tēmu, saņēmu tiešu atbildi. "Lietuvā nav pat jautājumu - Sabonis un Valančūns raujas uz izlasi. Pie mums ir jau apnicis klausīties - brauks vai nebrauks? Ir jābūt nostājai - ja izlasei būšu vajadzīgs, tad braukšu un palīdzēšu."

Arī lietuviešiem mēdz būt savas problēmas, un kārtējo reizi mūs salīdzināt ar kaimiņiem nav vērts. Lietuvā basketbols ir otra reliģija, pie mums tā nav, un varbūt arī labi, ka tā. Laikam ir jāsecina, ka izlasē ir jāspēlē nevis vienkārši potenciāli labākajiem spēlētājiem, bet gan labākajiem spēlētājiem, kuri to grib darīt.

Otrkārt. Ceļazīme uz Eiropas čempionātu netika zaudēta šajā vienā spēlē. Pirmajā aplī Latvija otrajā papildlaikā zaudēja Bulgārijai ar 104:110. Arī toreiz uzvara tika izlaista no rokām, jo mūsējiem bija +7 (84:77), kad bija jāspēlē 24 sekundes ceturtajā ceturtdaļā. Un viss kvalifikācijas cikls sākās ar zaudējumu savā laukumā 61:62 pret Bosniju un Hercegovinu. Pirms pēdējā sabraukuma, kas mums par laimi vai nelaimi notika Rīgā, Latvijas izlases uzvaru un zaudējumu bilance bija 1/3, kaut varēja un vajadzēja būt 3/1.

Treškārt. Nav īsti saprotams, kāpēc Latvijas Basketbola savienībai (LBS) cikla laikā vajadzēja apspriest sadarbības iespēju ar latviešu izcelsmes basketbola treneri Andreju Lēmani. Protams, speciālists ir pieredzējis, daudzus gadus vadījis Austrālijas izlasi, kas viņa vadībā izcīnīja ceturto vietu 2019. gada Pasaules kausā un ceturto vietu 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Tomēr tas netieši liek domāt, ka Roberts Štelmahers, izcīnot ceļazīmi uz 2022. gada Eiropas čempionātu, nesaglabātu galvenā trenera posteni. LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss publiski norādījis, ka Latvijas basketbolistu līmenis pāraudzis treneru līmeni. Pēc pirmā sabraukuma Latvijas izlasei uzvaru un zaudējumu bilance bija 0/2, pēc otrā 1/3. Tad varbūt Štelmahers no amata bija jāatlaiž jau pērn?

Ceturtkārt. Pietrūka veiksmes, it sevišķi abās spēlēs pret Bulgāriju. Abos dueļos bulgāriem iekrita pa kādam tālmetieniem, kuros bumba atsitās pret groza vairogu. Tā sakot - iekrita pa kādam dullam metienam. Vēl vairāk bulgāru veiksme izpaudās Pavlina Ivanova personā. Viņš līdz šim trīs mačos bija trāpījis vienu no sešiem tālmetieniem un vidēji guvis 1,3 punktus, bet izšķirīgajā spēlē Rīgā viņam izdevās trāpīt piecus no septiņiem trejačiem, kopā 15 gūti punkti. Labi, klubā šosezon viņam gana labi rādītāji - Bulgārijas čempionātā 15 spēlēs 36 no 80 (45,0%) un FIBA Eiropas kausā trīs mačos pieci no 12 (41,7%), līdz ar to nebija gluži tā, ka galīgi vājš metējs trāpīja īstajā brīdī, kad to visvairāk vajadzēja.

Daudzus patriotus noteikti tracina, ka naturalizētais amerikānis Dī Bosts lielā mērā kaldināja Bulgārijas panākumu abos mačos pret Latviju. Pirmajā duelī viņa kontā 26 punkti, otrajā mačā 18 punkti, turklāt uzvaru nesošais grozs - precīzs tālmetiens pusotru minūti pirms mača beigām. Šis metiens, kas tika izpildīts pāri aizsarga rokām, varēja būt neprecīzs, un noskaņojums Latvijas basketbola saimē šobrīd būtu citādāks. Tomēr ne jau aizsardzība bija Latvijas izlases klupšanas akmens spēlē Rīgā, bet gan pašu sniegums uzbrukumā.

Piektkārt. Liktenīgajā spēlē pret Bulgāriju, iespējams, tika pieļautas taktiskas kļūdas, kuras šķetinu nelabprāt. Tomēr šķiet, ka tās pamanīja visi, kuri basketbolam seko līdzi ne pirmo dienu. Rihards Lomažs laukumā pavadīja teju 31 minūti, guva sešus punktus, netrāpīja nevienu no pieciem tālmetieniem. Kāpēc tik liels uzticības kredīts spēlētājam, kurš neaizvadīja savu labāko spēli? Tikmēr pieredzējušais Dairis Bertāns nospēlēja nepilnas 16 minūtes. Labi, arī viņš guva tikai četrus punktus, realizēja vienu no sešiem metieniem no spēlēs. Tomēr tāda līmeņa spēlētājs var būt noderīgs izšķirīgajos brīžos.

Jānis Timma kopumā aizvadīja nesliktu spēli, 22 minūtēs atzīmējās ar 14 punktiem, taču pieļāva arī piecas kļūdas. Ja reiz viņam uzticēta komandas līdera loma, tad treneru lēmums nezināmu iemeslu dēļ ceturtajā ceturtdaļā viņu pietaupīt raisa izbrīnu. Timma vairākkārt izmantoja savas auguma un spēka priekšrocības, spēlējot ar muguru pret grozu, kas daudzkārt deva arī rezultātu. Šķiet, ka to varēja izmantot vairāk. Pie rezultāta 62:63, kad vēl bija jāspēlē trīs ar pusi minūtes, Timma neveiksmīgi uzdriblēja uz kājas. Vai tamdēļ viņš bija jāņem nost no laukuma? Arī aizsardzībā varbūt bija kļūdas, taču Timma šajā mačā pārtvēra trīs bumbas, visa komanda kopā septiņas.

Rolands Freimanis savā 100. spēlē Latvijas izlasē nospēlēja 10 minūtes un guva deviņus punktus. Viņš aizvada teicamu sezonu Polijas komandā Zelonas Guras "Stelmet Enea", vidēji mačā ar 17,53 punktiem viņš šosezon ir sestais rezultatīvākais spēlētājs VTB Vienotajā līgā. Ticu, ka tik pieredzējušu spēlētāju, kuram ir veiksmīga sezona klubā, varēja izmantot vairāk un labāk. Ja reiz kādam spēlētājam spēle iet no rokas, tad kāpēc viņu "nebarot" ar bumbu vairāk?

Štelmahers izšķirīgajā spēlē izmantoja visus 12 mačam pieteiktos spēlētājus. Artūrs Žagars nospēlēja divas, Kaspars Bērziņš trīs un Mārtiņš Laksa sešas ar pusi minūtes. Parasti rotācija tādās spēlēs ir ar kādiem astoņiem vai deviņiem spēlētājiem. Bulgāri gan arī izlaida laukumā 11 spēlētājus. Protams, ja spēle nevedās, tad ir jāmeklē risinājumi. Tas ir smalks darbs - no treneru puses jābūt uzticībai spēlētājiem, bet nedrīkst būt raustīšana pie pirmās neveiksmes. Katram spēlētājam jābūt savai lomai. No malas neizskatījās, ka lomas būtu skaidri sadalītas.

Sestkārt. Pērn jūlijā Tallinā zaudējām pārbaudes mačos pret Lietuvu (59:82) un Igauniju (67:84). Šajos mačos izlasi pārstāvēja pārsvarā tālākie rezervisti.

Tikai viens (!) spēlētājs piedalījās šajos abos pārbaudes mačos un izgāja laukumā arī pagājušajā sestdienā pret Bulgāriju.

Tas bija Kaspars Bērziņš, kurš pret bulgāriem nospēlēja trīs minūtes. Kāda bija jēga šim pārbaudes spēlēm - Baltijas valstu sadraudzība? Jā, arī lietuvieši un igauņi nesapulcēja pašu spēcīgāko sastāvu, tomēr lielākā vai mazākā mērā spēlēja izlases kodols, kas šajās dienās arī pārstāv valstsvienību cīņā par ceļazīmi uz Eiropas čempionātu.

OK, no jūlija līdz nākamā gada februārim ir ļoti liels laika logs. Vispirms vēl bija spēles novembrī, kad Sarajevā izdevās uzveikt Grieķiju (77:66), bet nācās atzīt Bosnijas un Hercegovinas pārākumu (73:79). Arī šajos mačos bija maz spēlētāju, kuri piedalījās pārbaudes spēlēs jūlijā - Artis Ate un Mārcis Šteinbergs. Protams, koronavīrusa pandēmija ieviesa savas korekcijas, taču negribas domāt, ka pārbaudes mačus pret lietuviešiem un igauņiem nevarēja lietderīgāk izmantot.

Skumjākais, ka Latvijas vīriešu izlase, kas pēc potenciāla ir spēcīgāka kā jebkad, nebūs piedalījusies pēdējos trijos lielajos turnīros - 2019. gada Pasaules kausā, 2021. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs un 2022. gada Eiropas čempionātā. Runa ir par komandu, kas 2017. gadā izcīnīja piekto vietu Eiropas čempionātā, sīvā cīņā ceturtdaļfinālā atzīstot nākamās čempiones Slovēnijas pārākumu.

Būtībā pēdējā iespēja uz lielās skatuves pacīnīties par medaļām būs 2023. gada Pasaules kauss. Latvijai kvalifikācija, visticamāk, sāksies šovasar no priekšsacīkšu otrās kārtas. Tajā 12 komandas - astoņas, kuras Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupās palika pēdējās, un četras Pasaules kausa kvalifikācijas pirmās kārtas uzvarētājas.

Jau zināmas šā turnīra dalībnieces: Eiropas čempionāta kvalifikācijas neveiksminieces Dānija, Ziemeļmaķedonija, Rumānija, Zviedrija, Šveice, Austrija, Melnkalne un Latvija, kā arī Pasaules kausa priekšsacīkšu 1. kārtas uzvarētājas Portugāle, Baltkrievija, Islande un Slovākija. Pagaidām nav zināms, kā izspēles sistēmu ietekmēs Covid-19 pandēmija.

Naivi ceru, ka 2023. gada Pasaules kausa izcīņā Latvija sarūpēs pārsteigumu kā Argentīnas basketbolisti, kuri pirms diviem gadiem negaidīti sasniedza finālu, cīņā par pasaules čempionu titulu atzīstot vien Spānijas pārākumu. Kristaps Porziņģis, Dāvis Bertāns, Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks, Jānis Timma, Rolands Šmits un citi talantīgie šīs paaudzes spēlētāji jaunāki nepaliek. Vispirms gan jāpārvar Pasaules kausa kvalifikācija...