Jēkabsone-Žogota: Ja nav skaidra plāna, Vējonim un Ciprusam būtu jāatkāpjas

Eiropas čempionātam nav kvalificējusies ne Latvijas vīriešu, ne sieviešu basketbola izlase. Tavuprāt, kāpēc tāds rezultāts?

Rezultāts šādā līmenī nerodas no gaisa. Rezultātam vai tā trūkumam pamatā vienmēr ir ieguldītais darbs. Es nesākšu mest labāk soda metienus, ja katru dienu skriešu 15 kilometru krosu un cilāšu svarus zālē. Šis ir ekstrēms piemērs, bet jūs sapratāt domu. Abu izlašu netikšanu uz Eiropas čempionātu izšķīra viens punkts. Viens precīzs metiens, tāpēc nemēģiniet teikt, ka šeit šajā līmenī vispār ir sīkumi. Esmu spēlējusi pasaules labākajās komandās, tieši tāpēc jau tās ir labākās, ka tur tiek padomāts par vismazākajiem sīkumiem. Daži tagad pasmaida un saka, ka profesionāļus nevar ietekmēt tas, ka tiek runāts par trenera maiņu pirms spēles, vai tas pilnīgi liekais videoklips pirms spēles ar Bulgāriju. Vai tas var ietekmēt vienu precīzu metienu - domāju, ka jā. Tāds viedoklis ir visiem basketbola cilvēkiem. Kad es dzirdu kādu sakām, ka tam nebija nozīmes un mēs meklējam, uz ko novelt vainu, man tas šķiet kā klausīties no Facebook komentētājiem, ka sejas maska ir bīstama, un ignorēt ārstus. Domāju, visi šie sīkumi beigās summējās. No otras puses, statistika ir nepielūdzama, visa cikla garumā mēs uzvarējām vienā spēlē un visu laiku savā grupā bijām pēdējā vietā, tāpēc teikt, ka tā bija tikai neveiksme, laikam ir nedaudz sevis mānīšana.

Vai treneriem Robertam Štelmaheram un Mārtiņam Gulbim pietrūka pieredzes?

Par pieredzes trūkumu varbūt varam runāt Mārtiņa Gulbja gadījumā, kurš pavisam nesen sāka strādāt sieviešu basketbolā, un tur, protams, ir nianses. Mēs gan arī redzējām komandas progresu, salīdzinot cikla sākumu un beigas, un tas noteikti ir arī trenera nopelns. Roberta Štelmahera gadījumā noteikti nedomāju, ka tā var teikt, viņš strādājis ar vīriešu komandām, izcīnījis titulus, trenējis Eiropas kausos un VTB Vienotajā līgā, turklāt pirms tam strādāja Latvijas izlases treneru kolektīvā. Nav daudz latviešu treneru, kas var lepoties ar šādu pieredzi.

LBS vadība norādījusi, ka Latvijas basketbolisti pārauguši pašmāju treneru līmeni. Piekrīti, ka vīriešu valstsvienība jāvada ārzemju speciālistam?

Šis ir ļoti diskutabls jautājums. Ja skatāmies nākotnē, tad Latvijas izlasei nākamās spēles būs Pasaules kausa kvalifikācijā, kas daudz neatšķirsies no tikko aizvadītā turnīra, tikai konkurence būs vēl lielāka. Varēsim rēķināties ar tiem pašiem spēlētājiem, ar ko tagad, un cerēt uz Eirolīgas komandu labvēlību. Ja uzskatām, ka mums Latvijā nav trenera, kas var trenēt šādu komandu, tad ir pavisam bēdīgi. Es tā neuzskatu. Vienlaikus apzinos, ka daudz uzvārdu es nevarētu nosaukt. Cita lieta, ja iekļūstam Pasaules kausā, un tad jau Latvijas izlase savā labākajā sastāvā objektīvi ir pavisam cita komanda ar NBA un Eirolīgas spēlētājiem. Jautājums jāskata, konkrēti vērtējot katru treneri, domāju, ka šeit nevajag ieņemt pozīciju, ka obligāti jābūt vietējam vai ārzemniekam. Domāju, ka līdz šim nekas neliecina, ka viens vai otrs variants ir veiksmīgāks.

Vai arī sieviešu izlase jāvada ārzemniekam?

Domāju, ka Mārtiņam Gulbim jāturpina darbs, viņš ir ambiciozs un jauns treneris, kurš gatavs mācīties un jau pierādījis, ka viņa darbā ir pozitīva tendence. Iespējams, sieviešu basketbolā, ņemot vērā klubu turnīru specifiku, augsti kvalificētu speciālistu atrast būtu vieglāk, bet mums arī šobrīd izlasi trenēja Eirolīgas treneris. Sieviešu izlases gadījumā, man šķiet, daudz vairāk ir jādomā par spēlētāju sagatavošanu izlasei.

Vai vērojams patriotisma trūkums izlasēs? Piemēram, Anete Šteinberga iepriekš ir atteikusi izlasei.

Nevaru iedomāties, ka kādam trūktu motivācijas spēlēt izlasē. Var būt dažādi objektīvi apstākļi, kas to liedz, es varu saprast, ja spēlētājs pēc slimības vai savainojuma vēl nejutās pietiekami labi, lai spēlētu. Šajā gadījumā ir nekorekti runāt par patriotisma trūkumu. Motivācija spēlēt izlasē nedrīkst būt bailes, kas būs, ja es atteikšu. Šāda pieeja ir nepareiza pašos pamatos, tā mēs nekad neko neuzvarēsim. Motivācija ir izcīnīt uzvaras, pārstāvēt savu valsti, iepriecināt līdzjutējus un iedvesmot citus. Prieks, ka Anete Šteinberga spēlē izlasē.

Atcerēsimies, ka visi sviedri, kas tiek lieti nometnēs, treniņos un spēlēs, ir tikai par Latviju, par to nevienam nemaksā. Domāju, ka Latvijas basketbolā nav problēmu ar patriotismu.

Droši vien ir jānovērtē, ka LBS ieguva iespēju "burbuļus" rīkot Rīgā, tādējādi nosacīti iegūstot mājas spēļu priekšrocības gan vīriešu, gan sieviešu izlasēm.

Protams, tas ir jānovērtē. Tomēr es uz šiem "burbuļiem" raugos divējādi - gan pozitīvi, gan neitrāli. Mājas sienās tu jūties tad, kad tev ir atbalstītāji tribīnēs. Ja spēlē bez skatītājiem, tad nemaz nesajūti tās mājas sienas. Spriežu gan tikai pēc savas pieredzes. Nezinu gan, kā ir tagad Covid-19 laikā, vai kāds sajuta mājas sienas vai ne.

Galu galā tāpat jādzīvo viesnīcā un jābūt prom no tuviniekiem...

Jā. Un nav jēgas spriest, kā būtu, ja būtu. Mēs nevaram zināt, kā būtu, ja komandas spēlētu kaut kur ārzemēs, nevis Rīgā. Iespējams, viss izvērtos savādāk, taču nav jēgas par to prātot.
 

Vai Vējonim un Ciprusam jāatkāpjas?

Tā būtu ļoti atbildīga rīcība, es to augsti novērtētu, un domāju, arī pārējā sabiedrība ļoti cienītu šādu soli. Tas būtu pareizs signāls visai basketbola sabiedrībai, lai saprastu situācijas nopietnību un lai katrs pārdomātu savu atbildību tajā. Protams, ne Vējoņa kungs, ne Ciprusa kungs nevarēja iziet laukumā un ko mainīt vienā spēlē, bet viņi ir uzņēmušies rūpes par nozari kopumā, un te ir jautājums, vai viņi par to izjūt atbildību vai ne, vai spēj savas kļūdas atzīt vai ne? 

Katram ir jāatbild par savu darbu. Ja darbs nav izpildīts, tad ir jāpieņem kādi krasi lēmumi katram attiecībā uz sevi, bet ir jāsaprot - varbūt LBS ir jau iestrādāts kaut kāds plāns, kuru es nezinu. Protams, gads ir par maz laika, lai ieviestu inovatīvas lietas. Ja ir kaut kāds redzējums, izstrādāta stratēģija, ko tagad darīt un uz ko ir jāstrādā, - tad atkāpšanās ir cits jautājums. Mēs nevaram prasīt rezultātu jau pēc gada. No vienas puses, ir jāatkāpjas, no otras puses, ir jābūt plānam, kas ar laiku nesīs augļus.

Atbildība jāuzņemas arī LBS biedriem, jāsaprot, ko mēs ievēlam un cik ļoti uzticamies tiem cilvēkiem. Vai tie ir cilvēki, kuri nesīs augļus. Atbildība ir jāuzņemas visai LBS kopumā, sākot jau ar treneru komisiju. Uzskatu, ka treneru komisijā jābūt mazākam skaitam treneru, taču kvalitatīvāku speciālistu sastāvā. Treneru komisija jāveido pēc kaut kādiem kritērijiem, nevar būt tā, ka tur ir katrs, kurš grib. Treneru komisiju varētu veidot pieci treneri - vīriešu izlases, sieviešu izlases, kāds no jauniešu izlasēm, kā arī kāds speciālists no malas, kurš ir augsta līmeņa profesionālis. Ir jābūt tādam sastāvam, kas ir spējīgs izvērtēt, kādi un kuri speciālisti izlasēm ir nepieciešami. Un jābūt arī kritērijiem, izvēloties izlašu galveno treneru asistentus. Galvenā trenera asistentiem ir ļoti liela loma komandā. Vai viņš spēj analizēt pretiniekus, izpētīt spēļu video un spēlētājus individuāli? Nav tā, ka asistents tikai veic pierakstus, fiksē kļūdas un pienes galvenajam trenerim statistiku. Jābūt ļoti kompetentiem asistentiem. Ja galvenajam trenerim nav profesionālu palīgu, kas prot spēcīgu analīzi veikt, ja tas viss ir jāuzņemas vēl galvenajam trenerim, tad priekš kam mums asistentus.

Kad spēlēju Jekaterinburgā un ASV, es ar baudu skatījos, kādā līmenī trenera asistenti sagatavo informāciju, ko nodot spēlētājām. Tāpēc ir ļoti svarīgi izglītot trenerus.

Treneru komisijas struktūrai jābūt spēcīgai, tajā  nevar būt draugu un kolēģu būšana. Ir jābūt profesionāļiem, kuri var dalīties ar pieredzi un dot pienesumu.

Tur ir jābūt lietpratējiem savā jomā. Kamēr tā nav, ir grūti cerēt uz labiem rezultātiem. Un ļoti žēl, ka šobrīd cieš jaunieši. Ja tavs bērns ir šādās rokās, ir grūti uzticēties. Un šī krīze nav tikai vienas zaudētas spēles dēļ, problēma pastāv jau gadiem ilgi, jo sistemātiski ir nepareizi strādāts. Un tāds tagad ir rezultāts.

Piezīme: pērn janvārī LBS prezidenta vēlēšanās bija trīs amata kandidāti - Vējonis, Cipruss un Jēkabsone-Žogota. Vēlēšanu dienā Cipruss atsauca savu kandidatūru un aicināja balsot par Vējoni, un vēlāk tika apstiprināts ģenerālsekretāra amatā.

Ja šā brīža LBS vadītāji Vējonis un Cipruss piedāvātu iesaistīties darbā, piemēram, viceprezidentes amatā vai kādā citā ampluā, tu piekristu?

Pirmkārt, man neviens nav piedāvājis nekur iet. Otrkārt, es nekad neko nedarītu tikai darīšanas pēc, ja es ko darītu Latvijas Basketbola savienībā, tad tāpēc, lai sasniegtu reālu rezultātu, lai celtu kvalitāti un sporta veida prestižu. Basketbola saimniecības vadīšana, tāpat kā pati basketbola spēle, ir komandas sporta veids, tur jābūt labiem komandas biedriem, kam uzticos. Uzticību ir viegli pazaudēt, bet grūti atgūt. Šobrīd strādāju arī basketbola labā, domājot par sporta attīstību Rīgā.

Galvenais klupšanas akmens ir sašķeltība Latvijas basketbola sabiedrībā?

Noteikti nē, basketbola sabiedrība, pēc manām domām, ir ļoti vienota. Iespējams, kāds grib radīt šādu iespaidu un kādam šāds sabiedrības viedoklis ir izdevīgs, bet noteikti nedomāju, ka esam sašķelti. Man nav neviens basketbola cilvēks, ar kuru nevarētu aprunāties vai kuram liegtu savu padomu.

Ja LBS prezidenta vēlēšanās kandidātu programmas sakrīt par 90%, kāpēc nav iespējams sastrādāties?

Domāju, ka mūsu programmas bija krietni atšķirīgākas. Un, pat ja uz papīra bija rakstītas līdzīgas lietas, tad noteikti atšķiras izpratne par veidu, kā tas tiek sasniegts, un darbības principiem. Es zinu, ka ļoti labi varu sastrādāties ar cilvēkiem, ar ko mums ir līdzīgi uzskati, ētikas principi un mērķi, un zinu, kāpēc neredzu sevi strādājam esošās LBS vadības sastāvā.

Tagad ir īstais laiks sākt pārmaiņas, un pārmaiņām ir jābūt lielām, mums ir pēdējais brīdis domāt par jauniešiem. Mani vēl vairāk par pieaugušo izlašu rezultātiem uztrauc jauniešu izlašu rezultāti. Ja viņi nespēlē augstākajā divīzijā, nav pamatotas cerības, ka viņi varēs šos spēlētājus apspēlēt pieaugušo līmenī.

Jādomā, kā izglītot mūsu trenerus, kā pārliecināt viņus, ka šī izglītošanās ir nepieciešama. Tiekoties ar treneriem visā Latvijā, viņi atzīst, ka mums nav kopīga redzējuma. Jauniešu audzināšana ir atstāta tikai viņu ziņā, un iespējas uzzināt Eiropas un pasaules tendences balstās vienīgi pašiniciatīvā, nevis sistemātiskā LBS darbā. Tas savukārt noved pie ļoti atšķirīgām metodēm un dažādiem rezultātiem. Tas ir treneru komisijas uzdevums, kurai jābūt ar daudz lielāku nozīmi un ieguldījumu procesos, kas būtu iespējams, iekļaujot tur trenerus pēc rezultātu un sasniegumu kritērijiem. 

Tas viss, protams, ir nepieciešams, bērniem jānodarbojas ar sportu, un viņi pēc tam kļūst  lieliski citās jomās. 99% basketbols paliks, kā bērnības atmiņas un turpmāk tiks uzspēlēts dažas reizes nedēļā starp amatieriem, bet tā ir tikai medaļas viena puse. Mums jādomā arī par to vienu procentu, kas nākotnē spēlēs profesionāli un aizstāvēs izlases godu, kāda ir viņu iespēja attīstīties. Mums spēlēs ar Bulgāriju un Grieķiju spēles beigās vajadzēja nevis 12 labus spēlētājus, bet vienu izcilu. Šobrīd mēs nedomājam par to, kā Latvijā var izaugt izcils spēlētājs.

LBS prezidenta vēlēšanas ir pēc trīs gadiem, kas ir samērā tāla nākotne, tāpēc laikam ir pāragri vaicāt, vai tajās startēsi. Taču tu gribi strādāt basketbola labā?

Protams, ka basketbols ir tā joma, kuru es pārzinu. Es redzu sevi šajā jomā kā pievienoto vērtību. Šobrīd neesmu domājusi - kandidēšu vai ne. Nāks tas laiks tuvāk, tad jau redzēs, kā viss būs dzīvē iegrozījies. Šobrīd ir pāragri par to spriest. Uzskatu, ka varu palīdzēt basketbolam, tāpēc arī pērn kandidēju LBS prezidenta vēlēšanās.