Mārtiņš Dzierkals par labāko sezonu karjerā, Ziemeļamerikas durvīm, izlasi...

- Man šķiet, individuāli šī tev ir veiksmīgākā sezona pieaugušo hokejā, ko nevar teikt par Rīgas "Dinamo" komandu, kas regulāro čempionātu noslēdza pēdējā vietā. Vai pats esi apmierināts ar savu sniegumu un kāda palikusi pēcgarša?

- Jā, piekrītu. Man uzticējās, bija arī lielāka loma, tāpēc tas viss arī iet kopā. Bet komandai sezona izvērsās ne pārāk labi. Nevienam nepatīk zaudēt. Sezona diezgan traka, jo tās sākumā nezinājām, vai varēsim nospēlēt to līdz galam, tomēr līdz beigām tikām. 

- Kā komandu ietekmēja Covid-19? Rīgas "Dinamo" sezonas laikā divreiz nācās doties karantīnā. Tas noteikti atstāja sekas uz jūsu spēli. 

- Viens no iemesliem tiešām bija Covid-19, jo pārsvarā visas krievu komandas to izslimoja pirms sezonas, bet mēs karantīnā sezonas laikā bijām divas reizes. Saslima pirmie un no sastāva nokrita 10 cilvēki vai pat vairāk un pārējos ielika karantīnā, jo mēs bijām kontaktpersonas. Sanāca, ka puse no sastāva bija jaunie hokejisti. Tad pēc divām trim nedēļām notika tas pats, bet saslima jau komandas otra daļa. Un atkal tika spēlēts ar jaunajiem. Patiesībā ļoti daudzās spēlēs nenospēlējām optimālajā sastāvā.  

- Tika piešķirti arī četri tehniskie zaudējumi. 

- Tajā momentā nebija pat iespējams tos spēlētājus dabūt, nebija nekādu variantu. Dzirdēju baumas, ka Rīgas "Dinamo" bija gatava ņemt spēlētājus no "Zemgale"/LLU, bet arī šajā komandā bija slimība. Interesanta situācija...

- Tevi pašu slimība neskāra, sanāca veiksmīgi izvairīties? 

- Es izslimoju. Dzirdēts jau daudz kas, bet uz slimnīcu, paldies dievam, man nevajadzēja doties. Runājot ar komandas biedriem, sapratu, ka ir diezgan traki. Desmit dienas nejutu, ka man kādā brīdī kļūtu labāk. Bet pēc desmitās dienas jau likās, ka progresēju un kārtīgi atveseļojos. Taču tās 10 dienas bija smagas un izgāju cauri tik daudziem simptomiem. 

- Sportisti sūdzējušies par to, ka pēc Covid-19 izslimošanas grūti atgriezties labā fiziskajā formā, nav jaudas, ātri piezogas nogurums utt. Vai pats izjuti kādas slimības sekas? 

- Kad deva mums zaļo gaismu, ka varam atsākt treniņus, sākumā nedaudz plaušās dūra. To var saprast, jo desmit dienas sēdēju mājās un neko nedarīju. Var jau būt, ka tas bija no nekā nedarīšanas vai arī no slimības. To grūti pateikt. Bet, jā, sākumā kādu nedēļu pasāpēja plaušas, bet tas pārgāja un lielu sūdzību nav. Šobrīd jūtos labi, nevaru sūdzēties. 

- Tomēr tev sanāca nospēlēt 52 spēles regulārajā čempionātā. Guvi 10 vārtus, veici 14 rezultatīvas piespēles un sezonu noslēdzi kā Rīgas "Dinamo" otrs rezultatīvākais spēlētājs. Kā jau konstatējām, šī bija tava labākā sezona karjerā. Izskatījās, ka maiņai Mārtiņš Dzierkals - Jānis Švanenbergs - Rihards Bukarts izveidojusies ļoti laba ķīmija, jo vienubrīd punkti krājās cits pēc cita. 

- Sezonas vidū mums viss gāja no rokas, ļoti labi jutām viens otru un bez skatīšanās zinājām, kur varētu būt partneris. Tad mūsu maiņu izjauca slimība. Pēc tam jau nebija vairs tas... Sezonas vidū bijām uz tāda kā viļņa. Kādu laiciņu nespēlējām kopā, un kaut kas nobruka. Kad man prasīja, kāpēc mums tik labi iet, teicu, ka spēlējām tādu kā jauniešu hokeju. Piemēram, Indrašim un Dārziņam bērnībā mācīts nedaudz citādāks hokejs, bet mēs esam jaunāka paaudze. Tajā momentā ļoti izbaudīju hokeju. 

- Bieži vien jūsu maiņa gana daudz turēja ripu pretinieka zonā, kontrolējāt spēli. Kā jau minēji, dari, ko gribi, viss iet no rokas.

- Jā. Tā tiešām bija. Nezinu gan, kas tas bija par momentu, bet ceru, ka tāds vēl atgriezīsies. Uz sezonas beigām vairs nebija gan tik labi, bet bija okei. Gribas jau, lai vienmēr viss izdodas. Tas klikšķis mums atnāca diezgan ātri. Vienu divas dienas, un tad kādas 10 spēles pēc kārtas metām vārtus. 

- Zinu, ka tu pats vari spēlēt abās malās, bet kurā tev ir ērtāk vai padodas vislabāk?

- Biežāk sanācis spēlēt labajā malā, bet lielas nozīmes nav. 

- Pastāsti par sadarbību ar galveno treneri Pēteri Skudru. Šķiet, sezonas laikā vairāk iemantoji viņa uzticību, ne tik daudz sezonas ievadā. 

- Tieši tā. Daudz sanāca ar viņu runāt. Viņš man daudz palīdzēja, un tiešām jāsaka paldies viņam par to uzticību, kuru mums deva - tieši mums, jaunajiem. Gribētos teikt, ka tas pa visiem šiem gadiem "Dinamo" ir kas neredzēts, ka tik ļoti uzticētos jaunajiem spēlētājiem. Jaunajiem vienmēr grūti iet. Sezonas sākumā sazvanījāmies, aprunājāmies un dzirdēju labus vārdus. Tā arī bija, kā teici, ka sezonas sākumā uzticība nebija tik liela, bet iespēja tika dota. Pamazām, pamazām pierādīju sevi. Strādāju, un tā loma kļuva mazliet lielāka ar katru spēli. Un prieks, ka šosezon netiku nosēdināts vai būtu piemeklējušas traumas. Visas spēles, kuras varēju, izņemot slimošanas laiku, tās arī nospēlēju. 

- Dzirdēts, ka Skudram patīk komunicēt ar hokejistiem. Saprotu, ka tev sanāca uztvert to, ko viņš no tevis vēlas sagaidīt. 

- Tādā ziņā viņš ir godīgs treneris - saka visu acīs, ko domā. Viņš arī speciāli veltīja sapulces man, Rihardam Bukartam un Jānim Švanenbergam. Skatījāmies video, mācīja mūs, kā spēlēt. Viennozīmīgi varu pateikt, ka pēc šīs sezonas esmu pielicis un kļuvis labāks hokejists. 

- Tev šajā sezonā izdevās atzīmēties ar Gordija Hova hattrick - vienā spēlē guvi vārtus, atdevi rezultatīvu piespēli un izkāvies. Cik esmu ievērojis, neesi no tiem, kuram patīk nomest cimdus, bet šajā gadījumā situācija laikam prasīja. Tā iepriekš bija gadījies?

- Baigais kauslis es neesmu. Neuzskatu, ka tas ir mans darbs (smejas). Mums bija Džeisī Lipons, bet viņš varēja arī iemest vārtus. Jā, tāda situācija gadījās. Tobrīd gan nebija galvā Gordija Hova hattrick. Mēs viņus [Maskavas "Spartak"] vinnējām, bet arī viņiem vajadzēja uzvaru. Ritēja pēdējās sekundes, domājām mierīgi nospēlēt spēli līdz galam, bet pēkšņi man kāds galvā ielidoja, un nesapratu, kas notiek. Nedaudz pagrūdu pretī, un tā viss sākās. Beigās jau neko... daļa no hokeja. Tā bija izdevusies diena. 

- Jau izrunājām, ka komandas sniegumu ietekmēja Covid-19. Bet droši vien bija arī vēl kādi blakusapstākļi, kas liedza parādīt labāku spēli. Uzvarējāt tādas komandas kā Sanktpēterburgas SKA, Kazaņas "Ak Bars", Maskavas "Dinamo", Maskavas CSKA, kas gan spēlēja ar otro sastāvu, bet tomēr... Pret tā sauktajām sava līmeņa komandām zaudējumi. Kā tu to skaidro?

- Tas ir interesants fakts, un šis nav pirmais gads, kad tā notiek. Man ir grūti to izskaidrot. Nav jau arī tā, ka spēcīgās komandas nenoskaņotos pret vārgajiem. Tā gluži nav. Grūti teikt. 

- Kāds bija tavs iespaidīgākais piedzīvojums šosezon? Šī sezona Covid-19 dēļ bija īpaša, un šai sakarā par Krieviju arī dzirdēti visādi stāsti. 

- Pašā sākumā mēs visi no tā ļoti baidījāmies. Maskas valkājām gandrīz 24/7, pilnīgi visur un no visiem pa gabalu. Tajā pašā laikā, iebraucot lidostā, tur visi drūzmējas, staigā bez maskām. Domāju, kāda iespēja nesaslimt... Kad jau izslimo, var dzīvot atkal normālu dzīvi. Tagad kādu laiku antivielas ir un sirds ir mierīga. 

- KHL sākušās izslēgšanas spēles. Kuru komandu tu uzskati par favorīti, vai varbūt vari prognozēt finālu?

- Favorīti ir tie paši, kas vienmēr. Grūti pateikt, jo augšgala komandas spēkos ir līdzīgas. Varbūt patīkamāk būtu, ja uzvarētu komanda, kuru mēs esam uzvarējuši. Vismaz kaut kāds bonusiņš.  

- Iepriekšējo sezonu pavadīji Somijas līgā, pārstāvot Mikeli "Jukurit", bet vēl sezonu pirms tam spēlēji Rīgas "Dinamo". Kā tev bija atlēkt atpakaļ KHL līgā?

- Man simpatizē KHL hokejs. To atcerējos arī pirms diviem gadiem, man patīk. Varbūt arī tāpēc, ka visu bērnību esmu braukājis pa turnīriem Krievijā, Baltkrievijā. Ziemeļamerikā gan bija citādāk. Bet pašam ērtākais tiešām šķiet KHL hokejs. Tajā pašā Somijā ir cita veida hokejs. Nebija grūti pielāgoties. 

- Tev pašam patīk visai daudz spēlēt ar ripu, un droši vien arī tāpēc ērtāk jūties uz lielāka izmēra laukumiem. 

- Jā, uz lielākiem nekā Ziemeļamerikā es jūtos ērtāk. Man patīk pieturēt ripu, nepatīk no tās atmesties. Tā arī, ja ar ripu spēlēsi, labas lietas notiks. Piekritīšu tam. 

- Līgums tev pavisam drīz beidzas. Vai esi domājis par savu nākamo darba vietu?

- Es, kā jau katru vasaru, iešu cauri sagatavošanās procesam. Vēl priekšā ir pasaules čempionāts un tikšana uz to. Redzēs, kāda būs situācija, izvērtēšu visus variantus. Tagad ir pāragri kaut ko secināt vai teikt. Cerams, ka ar Rīgas "Dinamo" šogad ātrāk būs skaidrība nekā citus gadus. Tas arī ietekmē. Ja viss notiek pēdējā brīdī, tad labas lietas ir grūti sagaidīt. 

- Bet, tā kā biji otrs rezultatīvākais spēlētājs Rīgas "Dinamo" komandā, savas akcijas hokeja tirgū esi pacēlis. Šis apstāklis gan jau spēlēs tev par labu. 

- Tā parasti notiek. Skaidrs, ka spēlētājam ir svarīgi, kā aizvadīta sezona individuāli, cik punkti savākti. 

- Esi vēl jauns, pēc mēneša tev būs 24. Kā ir ar Ziemeļamerikas durvīm - esi tās aizvēris vai vēl ne? 

- Daudz par to nedomāju. Kā dzīve rādīs, tā arī būs. Vairāk fokusējos uz to, kas notiek tagad. Ja kāda iespēja pavērsies, izvērtēšu to. Kāpēc gan ne? Tagad diezgan daudz latvieši spēlē AHL...

- Esmu drošs, ka tevi aicinās uz Latvijas izlases treniņnometni. 5. aprīlī sāksies pirmās nodarbības. Pieļauju, ka esi gatavs pacīnīties par vietu valstsvienībā. Pasaules čempionāts risināsies tepat Rīgā. Kandidēsi uz vietu izlases sastāvā?  

- Protams, izlase ir mīļa. Tā ir komanda, kurā gribu spēlēt. Čempionāts Rīgā, un ceru, ka ar skatītāju klātbūtni. Tagad šis ir nākamais mērķis, uz kuru tiekties. 

- 2019. gadā Latvijas izlases rindās Bratislavā piedzīvoji debiju pasaules čempionātā. Kādu pieredzi vari paņemt no šā turnīra, kas notika gandrīz pirms diviem gadiem. 

- Pieredze jau arī ir tas labākais vārds. Atceros šo čempionātu, bija neliels satraukums. Tagad ar šo pieredzi jūtos pārliecinātāks. 

- Cik ilgi plāno atpūsties no hokeja, nolicis malā nūju un slidas? 

- Kādu nedēļu ir pauze, pēc tam dos ziņu. Īsti nezinu, vai "Dinamo" vai izlases sakarā. Gan jau būs iespēja patrenēties un uzturēt sevi formā. Pēc klubu sezonas nekāda lielā atpūta nesanāks, bet pēc pasaules čempionāta gan. Tad zini, ka tas ir sezonas pēdējais hokejs. Tad var mierīgi kādu nedēļu aizbraukt uz laukiem un atslēgties. Man tas ir vajadzīgs.