- Sezonas vidū mums viss gāja no rokas, ļoti labi jutām viens otru un bez skatīšanās zinājām, kur varētu būt partneris. Tad mūsu maiņu izjauca slimība. Pēc tam jau nebija vairs tas... Sezonas vidū bijām uz tāda kā viļņa. Kādu laiciņu nespēlējām kopā, un kaut kas nobruka. Kad man prasīja, kāpēc mums tik labi iet, teicu, ka spēlējām tādu kā jauniešu hokeju. Piemēram, Indrašim un Dārziņam bērnībā mācīts nedaudz citādāks hokejs, bet mēs esam jaunāka paaudze. Tajā momentā ļoti izbaudīju hokeju.
- Bieži vien jūsu maiņa gana daudz turēja ripu pretinieka zonā, kontrolējāt spēli. Kā jau minēji, dari, ko gribi, viss iet no rokas.
- Jā. Tā tiešām bija. Nezinu gan, kas tas bija par momentu, bet ceru, ka tāds vēl atgriezīsies. Uz sezonas beigām vairs nebija gan tik labi, bet bija okei. Gribas jau, lai vienmēr viss izdodas. Tas klikšķis mums atnāca diezgan ātri. Vienu divas dienas, un tad kādas 10 spēles pēc kārtas metām vārtus.
- Zinu, ka tu pats vari spēlēt abās malās, bet kurā tev ir ērtāk vai padodas vislabāk?
- Biežāk sanācis spēlēt labajā malā, bet lielas nozīmes nav.
- Pastāsti par sadarbību ar galveno treneri Pēteri Skudru. Šķiet, sezonas laikā vairāk iemantoji viņa uzticību, ne tik daudz sezonas ievadā.
- Tieši tā. Daudz sanāca ar viņu runāt. Viņš man daudz palīdzēja, un tiešām jāsaka paldies viņam par to uzticību, kuru mums deva - tieši mums, jaunajiem. Gribētos teikt, ka tas pa visiem šiem gadiem "Dinamo" ir kas neredzēts, ka tik ļoti uzticētos jaunajiem spēlētājiem. Jaunajiem vienmēr grūti iet. Sezonas sākumā sazvanījāmies, aprunājāmies un dzirdēju labus vārdus. Tā arī bija, kā teici, ka sezonas sākumā uzticība nebija tik liela, bet iespēja tika dota. Pamazām, pamazām pierādīju sevi. Strādāju, un tā loma kļuva mazliet lielāka ar katru spēli. Un prieks, ka šosezon netiku nosēdināts vai būtu piemeklējušas traumas. Visas spēles, kuras varēju, izņemot slimošanas laiku, tās arī nospēlēju.