Kristers Zoriks: Treneris Gailītis bija svarīgs iemesls, kāpēc devos uz VEF

- Pirms šīs sezonas tu iepriekšējos gadus pavadīji Amerikā, studējot un spēlējot basketbolu. Kāpēc izlēmi doties uz ASV?

- Doma bija doties uz koledžu, kas spēlē pirmajā divīzijā, kas ir ļoti labs līmenis. Manuprāt, tas ir labs starpposms starp jauniešu un profesionālo basketbolu. Arī izglītību bija svarīgi iegūt. Visu mūžu basketbolu nespēlēsi.

- Kad sāki spēlēt basketbolu Amerikā, kas tevi pārsteidza? Kas atšķīrās no tradicionālā Eiropas basketbola?

- Basketbols nebija tik gudrs kā Eiropā. Daudzi bija atlētiskāki spēlētāji nekā Latvijas līgā, pavisam noteikti. Tie ir divi galvenie atšķirīgie elementi, kopumā ir individuāli spēcīgi spēlētāji.

- Kāda bija koledžas dzīve Amerikā, cik cītīgi sportistam jāmācās?

- Tur ir noteikums, ka sportistiem jābūt konkrētai vidējai atzīmei, ja tā ir zemāka, tad nevari spēlēt. Sezonas laikā varbūt mazas atlaidītes varēja dabūt no dažiem pasniedzējiem, bet sportistiem bija jāmācās tāpat kā parastajiem studentiem.

- Vai ārpus basketbola bija viegli adaptēties amerikāņu dzīves stilam?

- Pats grūtākais sākumā noteikti bija pierast pie valodas. Ikdienā visu laiku runāt angliski ir daudz savādāk, bet es salīdzinoši ātri pieradu. Tā laikam bija vienīgā neērtība. Man apkārt bija labi komandas biedri, cilvēki, kas daudz palīdzēja. Tādā ziņā par citām lietām nebija jāuztraucas.

- Kad spēlēji Amerikā, tevi komandas biedri un treneri sauca nevis par Kristeru, bet par Leriju. Kāpēc tevi sāka tā saukt?

- (Iesmejas.) Iesauka radās jau vidusskolā. Tur bija daudz ārzemju studentu no Āzijas. Amerikāņiem tos vārdus bija grūti izrunāt, tāpēc viņi lika izvēlēties kādu amerikāņu vārdu, piemēram, Deiviss, Džons utt. Mēs ar komandas biedriem pie galda runājām un viņi teica, ka man arī vajag amerikāņu vārdu, lai gan manu vārdu, Kristers, viņiem nebija grūtību izrunāt. Viens komandas biedrs pateica - Lerijs, un pēc tam visi mani tā sauca. Aizejot uz koledžu, viens komandas biedrs pajautāja, vai man nav iesaukas, es viņiem jokojot atbildēju - Lerijs. Protams, tur arī tā iesauka aizgāja, un tad mani visi tā sauca. Mana iesauka tik tālu aizgāja, ka komandas biedrs ("VEF Rīga") Aizeja Pinjeiro, trenējoties kopā ar bijušo komandas biedru no koledžas laikiem, pateica Aizejam, lai mani arī šeit sauc par Leriju. Tagad visi komandas amerikāņi mani sauc par Leriju.

- Kāpēc šosezon nolēmi atgriezties atpakaļ Latvijā un spēlēt "VEF Rīga" sastāvā?

- Beidzoties pagājušajai sezonai, nebiju apmierināts ar savu sniegumu. Pašam likās, ka vajadzēja vairāk spēlēt, bet treneris neuzticējās, biju apjucis. Man nepateica iemeslu, kāpēc es nespēlēju. Jautāju, kas jādara vairāk, bet teica, lai esmu "gatavs" (stay ready). Zaudēju uzticību trenerim. Pavasarī nāca piedāvājums no "vefa", mani uzaicināja Jānis Gailītis. Es apdomājos, sapratu, ka studijas var pabeigt onlainā, un nolēmu sākt profesionālo karjeru.

- Treneri Jāni Gailīti savā ziņā var uzskatīt par tavu treneri. Viņš tevi pazina jau no Latvijas U-16 izlases laikiem. Cik ļoti viņam sanāca sekot līdzi tavām gaitām Amerikā?

- Viņš katru gadu kaut ko uzrakstīja - pajautāja, kā iet; kad nespēlēju, interesējās, kas par iemeslu. Nelielu kontaktu uzturējām visu laiku. Iepriekšējā vasarā (2019. gadā) pie viņa individuāli trenējos kopā ar Artūru Žagaru. Treneris Gailītis bija svarīgs iemesls, kāpēc nācu uz "vefu".

- Tev ir visai nozīmīga loma "vefiņa" sastāvā. Vai pats gaidīji, ka būs tik liela uzticība?

- Es noteikti cerēju uz to, man treneris teica, ka dos iespēju pierādīt sevi. Protams, daudz, kas bija atkarīgs no manis. Es koncentrējos uz katru spēli atsevišķi, mēģinu nospēlēt, cik labi vien varu.

- Izskatās, ka šogad ir ļoti saliedēts un labi saspēlējies kolektīvs. Kas, tavuprāt, ir palīdzējis izveidot tik labu ķīmiju klubā, kā izskatās no malas?

- Tā bija viena no lietām, kas mani pārsteidza, ka mums ir tik laba gaisotne ģērbtuvē. Es nezināju, kā būs, jo koledžā iepriekš visi bijām vienaudži. Es nezināju, kā te būs, bet komandā ir ļoti sakarīgi spēlētāji ar labu humora izjūtu. Neviens nav iedomīgs vai augstprātīgs. Komandā ir labs "miksiņš" starp latviešiem un leģionāriem. Visi kaut ko iedod ģērbtuvē, kas palīdz arī laukumā.

- Jūs ar komandu šogad pārvarējāt FIBA Čempionu līgas pirmo kārtu. Cik tas tādam klubam kā "VEF" ir liels sasniegums, kvalificēties FIBA Čempionu līgas Top16 kārtai?

- Es domāju, ka tā ir laba zīme visam Latvijas basketbolam. Tas bija kluba uzstādītais mērķis tikt ārā no grupas. Ļoti patīkami, ka tā sanāca, mums arī kā spēlētājiem bija tāds mērķis. Mēs arī zinājām to, ka nevienā spēlē neesam favorīti Čempionu līgā. Gribējām pierādīt pretējo!

- Šajā sezonā tu E grupas izšķirīgajā spēlē pret grieķu klubu "Peristeri" iemeti uzvaru nesošo metienu. Kādas emocijas tevi pārņēma tajā brīdī?

- Fantastiskas! Kad bumba atstāja manus pirkstus, jau jutu, ka būs iekšā, bet negribēju sākt priecāties par ātru, jo zināju, ka ir palicis vēl laiks. Nezināju, cik, bet, kad spēle beidzās, bija fantastiskas emocijas.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by VEF RĪGA (@vefriga)

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by VEF RĪGA (@vefriga)

- Vai var teikt, ka tas tavā karjerā līdz šim bijis svarīgākais metiens?

- Jā, līdz šim brīdim noteikti!

- Pašlaik jums otrā kārta FIBA čempionu līgā ir sākusies neveiksmīgi, jo piedzīvoti trīs zaudējumi trijās spēlēs. Kāds ir tavs skaidrojums šīm neveiksmēm?

- Pirmajā spēlē pazaudējām uzvarētu spēli, kontrolējām visu maču. Kaut kādā ziņā pieredzes pietrūka, jo esam ļoti jauna komanda. Protams, pretī nāk arī augtāka līmeņa komandas. Pēdējās divās spēlēs mums daudzi spēlētāji nebija ierindā, jo bija traumēti vai Covid-19 dēļ. Par īsu bija arī soliņš. Centīsimies izcīnīt panākumus nākamajās spēlēs.

- Cik viegli pēc Čempionu līgas ir noskaņoties vietējai līgai, kur līmenis ir zemāks?

- Protams, pēc zināma laika paliek grūtāk noskaņoties. Personiski man varbūt tik grūti nav, jo pirms tam ilgi nespēlēju basketbolu un tagad cenšos izbaudīt katru spēli. Čempionu līgā adrenalīna ir vairāk. Jābūt profesionālim, jāspēlē visas spēles vienādi.

- Pagājušajā gadā debitēji Latvijas pieaugušo izlasē. Kādas bija emocijas, kad saņēmi izsaukumu uz izlasi?

- Forši, tas bija mans sapnis. Beidzot tas izdevās! Varbūt tas nebija veiksmīgākais, ja paskatās, kā viss beidzās. Bet beidzot sanāca uzvilkt Latvijas izlases kreklu, par ko bija liels prieks.

- Kā tu vērtē savu debiju nacionālajā komandā?

- Neesmu apmierināts ar savu sniegumu. Pirmajā sabraukumā es domāju, ka nekritu ārā, tikai neiemetu savus metienus, precizitāte pievīla. Noteikti pirmajās spēlēs bija stresiņš, bet kopumā laba pieredze.

- Protams, nevar nepieminēt izšķirīgo spēli pret Bulgāriju. Tagad, kad ir pagājis kāds brīdis un emocijas pierimušas, kas, tavuprāt, spēlē nogāja greizi?

- Grūti pateikt. Domāju, ka treneriem, vadībai un spēlētājiem galvā nevienu brīdī nebija, ka zaudēsim šo spēli. Domāju, ka nebija tā, ka mēs pretinieku nenovērtējam. Iespējams, par maz bijām saspēlējušies. Zinu, ka daudzi komentē trenera darbu. Man nav viedokļa, esmu priecīgs, ka mani paņēma sastāvā. Domāju, ka tas nav pasaules gals, jāmācās no savām kļūdām un jāiet uz priekšu.

- Medijos izskanējušas ziņas, ka par nākamo izlases treneri varētu kļūt itāļu speciālists Luka Banki. Kā tu skaties uz šo situāciju? Kas Latvijas izlasei būtu labāks - ārzemnieks vai vietējais speciālists?

- Man, ja godīgi, nav ne jausmas. To kādam citam jāizlemj, ne man. Kāds treneris būs, ar tādu spēlēsim. Būšu priecīgs spēlēt pie jebkura trenera.

- Karjeras laikā esi demonstrējis ļoti labu precizitāti no trīspunktu līnijas. Kas ir tavs noslēpums - smags darbs vai talants? (Zoriks pašlaik Čempionu līgā tālmetienus izpilda ar 52% precizitāti jeb trāpot 26 no 50 izpildītajiem metieniem).

- Kopumā ir ļoti daudz izmesti metieni. Koledžā lielu uzsvaru lika tieši uz metieniem. Pats daudz gāju trenēties, kad bija trauma, varēju tikai metienu trenēt. Ļoti daudz metienu esmu izmetis pēdējās sezonās. Nekāda cita noslēpuma tur nav.

- Kur tu sevi redzi nākamajā sezonā?

- Neesmu pašlaik par to domājis. Nedomāju tālu uz priekšu, pašlaik fokusējos uz šo sezonu, mēģinu nospēlēt pēc iespējas labāk, un tad jau redzēs. Laiks rādīs...

- Kā pavadi laiku ārpus basketbola zāles?

- Tagad pandēmijas dēļ neko nevar darīt, bet, kad nebija tik strikti ierobežojumi, tad atpūtos ar draugiem. Tagad sanāk daudz video spēles spēlēt uz "Playstation".

- Kuras ir tavas favorītspēles "Playstation"?

- Tagad daudz spēlēju "Call of Duty: Warzone" un "Fortnite" arī kaut kad uzspēlēju, bet visvairāk "Warzone".

- Ko tev novēlēt sezonas turpinājumā?

- Veselību. Tas pats galvenais.