Bleda ir viena no skaistākajām Slovēnijas vietām. Neliela pilsēta (apmēram 8 tūkstoši iedzīvotāju) netālu no Austrijas un Itālijas robežām, pazīstama ar savu ezeru, kurā ir Bledas sala ar vēl 17. gadsimtā Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanai par godu uzceltu baznīcu, bet ezera krastā – uz stāvas 130 metrus augstas klints – ir pils, ko savulaik par savu rezidenci izvēlējās Dienvidslāvijas galvenais vīrs Josips Brozs Tito (tagad tur ir muzejs). Pirms 20 gadiem sanāca tur būt, jo apmēram 15 kilometrus netālajā Pokļukā togad pirmo reizi risinājās pasaules čempionāts biatlonā.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Katru dienu no Bledas nācās kāpt gandrīz par veselu kilometru augstāk (attiecīgi 507 un 1400 metri virs jūras līmeņa) uz Triglav nacionālo parku, kura teritorijā izveidots biatlona stadions (no tā labi saskatāms triju virsotņu kalns – Triglav – ar augstāko virsotni Slovēnijā – 2864 metri). Vai, braucot pirms 20 gadiem uz Pokļuku, cerējām, ka tieši tur Ilmārs Bricis pirmo reizi Latvijas biatlona vēsturē iegūs medaļu pasaules čempionātā?

Kopš 90. gadu beigām uz medaļu cerējām visos pasaules čempionātos, bet toreiz Pokļukā – gan atkal jā, gan arī ne ļoti. “Jā” arī tāpēc, ka tieši Pokļukā 1997./1998. gada sezonā Ilmārs kļuva par pirmo Latvijas biatlonistu, kurš iekļuva trijniekā pasaules kausa izcīņas posmā (3. vieta 10 km distancē aiz Vladimira Dračova no Krievijas un vācieša Svena Fišera, bet priekšā citam vācietim Riko Grosam un tad vēl ne leģendārajam, taču pirms trim gadiem Nagano jau par olimpisko čempionu kļuvušajam norvēģim Ūlem Eināram Bjerndālenam), turklāt olimpiskajās spēlēs Nagano Ilmārs bija 5. vietā tieši 20 km distancē, bet iespējamo medaļu sprintā viņam atņēma sniegputenis un sacensību pārtraukšana. Ne ļoti “jā” tāpēc, ka tajā sezonā Ilmāra rezultāti nebija īpaši izcili.