Latvijas hokeja izlase piedalījās 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišpartenkirhenē un spēlēja pasaules čempionātos, mums bija tam laikam labi spēlētāji, savukārt jau pēc Otrā pasaules kara tieši rīdzinieki mācīja spēlēt tolaik par kanādiešu hokeju saukto spēli maskaviešiem un citiem padomijas hokejistiem. Rīgas „Dinamo” bija viena no labākajām komandām pirmajos PSRS čempionātos (ceturtā vieta). Tā ka hokejs jeb, kā tajā laikā to sauca, kanādiešu hokejs (bija taču vēl bendijs jeb hokejs ar bumbiņu futbola izmēra laukumā 11:11), Latvijā bija cieņā arī pirms Viktora Tihonova ierašanās un būtu arī tad, ja viņš 1968. gadā nebūtu ieradies Rīgā un kļuvis par „Dinamo” galveno treneri.

ABONENTIEM ABONENTIEM

Cita lieta – kā tas būtu attīstījies un cik augstu tiktu. Tas ir “mūžīgais jautājums”, uz kuru nav iespējams un laikam nekad nebūs iespējams atbildēt. Taču viens no nav noliedzams, un tā ir Viktora Tihonova loma Latvijas hokeja turpmākajā vēsturē, tā ir viņa loma hokejā vispār, jo uz Rīgu viņš atveda būtībā “jaunu hokeja ēru”.

Kad Viktors Tihonovs 1968. gada pavasarī ieradās Rīgā, tad Latvijas labākā komanda „Daugava” atradās PSRS 2. līgas čempionāta „pagrabā” un nebija daudz optimistu, kuri ticētu, ka tā drīz kāps uz augšu. Tajā gadā “Daugava” finišēja 2. līgā pēdējā, 12. vietā – tikai 6 uzvaras un trīs neizšķirti 44 spēlēs, vismazāk gūtu un visvairāk zaudētu vārtu. 11. vietai bija par 19 (!) punktiem vairāk nekā rīdziniekiem.

Pirms tās sezonas uz Maskavas “Dinamo” bija devies viens no tā laika labākajiem Latvijas hokejistiem Juris Reps – viņš gribēja hokejā kaut ko sasniegt, bet neredzēja iespēju to paveikt Rīgas komandā. Tā nebija, ka Latvijā nebūtu hokeja treneru, komandā bija vairāki diezgan labi spēlētāji, arī jaunie spēlētāji pie meistarkomandas apvāršņa jau grozījās, taču neredzēja arī nevienu potenciālo celmlauzi, kurš varētu un – galvenais – ļoti gribētu strauji kaut ko mainīt.

Iespējams, ka mūsu hokeja izlase tagad būtu apmēram turpat, kur ir Lietuvas un Igaunijas izlases, iespējams un visticamāk, ka tomēr augstāk, taču atļaušos uzskatīt, ka bez Viktora Tihonova diezin vai mums pēc neatkarības atjaunošanas uzreiz būtu tāda hokeja izlase, kas jau pēc pieciem gadiem spēlēja pasaules čempionāta elites grupā un ieņēma 7. vietu. Diskusijas par šo tematu nebeigsies nekad, un nav lemts arī uzzināt, kā būtu bijis, ja nebūtu noticis tā, kā notika.

Hokeja notikumus bijušajā PSRS un pasaules čempionātos, kā arī olimpiskajās spēlēs atminos no 70. gadu sākuma. Rīgas „Dinamo” tolaik kāpa pa PSRS hokeja kāpnēm uz augšu, hokejs pie TV ekrāniem piesaistīja arvien vairāk cilvēku, skolās par to arvien vairāk runāja stundu starpbrīžos vai pat stundās. Skolas burtnīcas tika apzīmētas ar Rīgas „Dinamo” emblēmu, aprakstītas ar labāko spēlētāju vārdiem un numuriem. Uz hokeja nūjām rakstījām “Balderis”, “Vasiļonoks”, “Hendelis”, arī pie vakariņu vai brokastu galda runāja par Rīgas „Dinamo”, par komandas labākajiem spēlētājiem un par Viktoru Tihonovu.