Kad pie brokastu galda padomju Latvijā runāja tikai par Rīgas "Dinamo"

Cita lieta – kā tas būtu attīstījies un cik augstu tiktu. Tas ir “mūžīgais jautājums”, uz kuru nav iespējams un laikam nekad nebūs iespējams atbildēt. Taču viens no nav noliedzams, un tā ir Viktora Tihonova loma Latvijas hokeja turpmākajā vēsturē, tā ir viņa loma hokejā vispār, jo uz Rīgu viņš atveda būtībā “jaunu hokeja ēru”.

Kad Viktors Tihonovs 1968. gada pavasarī ieradās Rīgā, tad Latvijas labākā komanda „Daugava” atradās PSRS 2. līgas čempionāta „pagrabā” un nebija daudz optimistu, kuri ticētu, ka tā drīz kāps uz augšu. Tajā gadā “Daugava” finišēja 2. līgā pēdējā, 12. vietā – tikai 6 uzvaras un trīs neizšķirti 44 spēlēs, vismazāk gūtu un visvairāk zaudētu vārtu. 11. vietai bija par 19 (!) punktiem vairāk nekā rīdziniekiem.

Pirms tās sezonas uz Maskavas “Dinamo” bija devies viens no tā laika labākajiem Latvijas hokejistiem Juris Reps – viņš gribēja hokejā kaut ko sasniegt, bet neredzēja iespēju to paveikt Rīgas komandā. Tā nebija, ka Latvijā nebūtu hokeja treneru, komandā bija vairāki diezgan labi spēlētāji, arī jaunie spēlētāji pie meistarkomandas apvāršņa jau grozījās, taču neredzēja arī nevienu potenciālo celmlauzi, kurš varētu un – galvenais – ļoti gribētu strauji kaut ko mainīt.

Iespējams, ka mūsu hokeja izlase tagad būtu apmēram turpat, kur ir Lietuvas un Igaunijas izlases, iespējams un visticamāk, ka tomēr augstāk, taču atļaušos uzskatīt, ka bez Viktora Tihonova diezin vai mums pēc neatkarības atjaunošanas uzreiz būtu tāda hokeja izlase, kas jau pēc pieciem gadiem spēlēja pasaules čempionāta elites grupā un ieņēma 7. vietu. Diskusijas par šo tematu nebeigsies nekad, un nav lemts arī uzzināt, kā būtu bijis, ja nebūtu noticis tā, kā notika.