Televizors pļavā, valsis Ermitāžā un bārda karoga krāsās. Hokeja fanu piedzīvojumi

FOTO: Shutterstock/Privātais arhīvs/TVNET kolāža

Ieskandinot Pasaules hokeja čempionātu, kas, gluži kā pirms 15 gadiem, atkal notiks Rīgā, trīs kaislīgi Latvijas hokeja izlases līdzjutēji atklāj savus īpašos fanošanas rituālus, piedzīvotos kuriozus, atceras mūsu valstsvienības spožākās uzvaras, sāpīgākos zaudējumus, sastāda savu sapņu komandu un prognozē čempionāta uzvarētājus.

Jānis — ik gadu uz čempionātu krāso bārdu sarkanbaltsarkanu

Jānis Arums Latvijas hokeja izlases spēles vērojis televizora ekrānā jau tolaik, kad mūsu valstsvienība debitēja pasaules čempionātā. Pirmais mačs, kas īpaši palicis atmiņā, ir Latvijas vēsturiskā uzvara pār Krieviju Sanktpēterburgā 2000. gadā. “Biju Rīgā, kad mūsu puiši tika sagaidīti un brauca cauri visai pilsētai kā varoņi. Tieši toreiz es noķēru to īpašo sajūtu, ko nozīmē būt Latvijas hokeja fanam, un tā dzīvo manī joprojām.”

FOTO: Privātais arhīvs

Kaut gan visbiežāk sanācis sekot Latvijas hokeja izlases gaitām no slavenās “Fanu telts” pie Kongresu nama, kuru savulaik apciemojusi pat Vaira Vīķe-Freiberga, aktīvā līdzjutēja kontā ir trīs pasaules hokeja čempionāti, kuros bijusi iespēja klātienē atbalstīt Latvijas izlasi. “Pirmā reize bija 2006. gada čempionāts Rīgā, kur piedalījos kā brīvprātīgais. Tad sekoja 2017. gads Vācijā, Ķelnē, kur, tribīnēs kopā ar pārējiem faniem un visu savu tautu dziedot “Dievs, svētī Latviju", jutos kā Dziesmu svētkos. Pēdējais bija 2019.gada “čempis” Slovākijā, Bratislavā.” Jānis smaida, ka vēsture atkārtojas – arī šogad Rīgā viņš piedalīsies čempionātā kā brīvprātīgais.

“Latvijas hokeja fani starp pārējiem izceļas ar to, ka ir vienoti un organizēti,” uzskata Jānis, “protams, esam arī skaļi un pamanāmi.

Savu latiņu kā skaļākie fani pasaulē latvieši ir spējuši noturēt jau vairāk nekā 20 gadus, un to savulaik ir atzinis arī pat Starptautiskās hokeja federācijas prezidents.”

Galvenais viņa fanošanas atribūts ir krekls, kurš uz izlases spēlēm tiekot vilkts mugurā jau kopš 2006. gada un gadu gaitā ir papildināts ar uzšuvēm, piespraudēm, bijušo un esošo spēlētāju autogrāfiem un citiem elementiem. Veiksmes piesaukšanai ir tikusi izmantota arī izlases šalle un Lāčplēša cepure. Kā odziņa uz kūkas līdzjutēja koptēlam ir bārda, kas ik gadu speciāli tiekot audzēta uz čempionāta laiku un krāsota sarkanbaltsarkana, un nu jau ir kļuvusi par Jāņa “firmas zīmi”.

Čempionātos ir iepazīts tik daudz cilvēku, ka darbā ik pa laikam tiek piedzīvotas interesantas situācijas: “Satiec cilvēku, abi zināt, ka simts punkti esat iepriekš tikušies, bet nevarat atcerēties, kur tieši. Kolīdz sarunā tiek pieminēts hokejs un čempionāts, tā uzreiz viss ir skaidrs.”

Uz jautājumu, kas raksturo Latvijas izlasi, Jānis atbild: “Apņēmība, cīņas spars, pašatdeve un vēlme nest mūsu Latvijas vārdu pasaulē. Tā top vēsture!

Mēs esam maza hokeja nācijas lielvalsts —  esam uz lielās hokeja skatuves, un ar Latvijas izlasi pārējie rēķinās kā ar cienīgu pretinieku.”

Kā spožāko mūsu izlases uzvaru Jānis min Krievijas izlases sakaušanu viņu pašu mājās —  Sanktpēterburgā, kā sāpīgāko zaudējumu — ceturtdaļfināla spēli Sočos pret Kanādu. “Bet zaudējumam bija arī savi plusi. Pēc šīs spēles mūsu valsts vārds skaļi izskanēja visā plašajā pasaules hokeja saimē. Daudziem radās jautājumi: Kas ir Latvija? Kur atrodas Latvija?”

Šogad Latvijas izlasei Jānis novēl neapmulst no tā, ka lielajā arēnā nebūs dzirdamas fanu balsis:

“Izlases čaļiem vajag iekodēt savā apziņā, ka līdzjutēji, tostarp arī es, pat pie televizoriem sēžot, ar visu sirdi un dvēseli būs kopā ar viņiem.

Medaļas ir, kauss ir, viss ir viņu pašu rokās!” Otra favorītkomanda Jāņa ģimenē ir Somijas izlase. “Lieku prognozes uz somiem, bet jutīšu līdzi, lai zelts tomēr tiek latviešiem.”

Viola —  hokeja līdzjutēja jau kopš pagājušā gadu tūkstoša

Viola Strode ir stiliste, apģērbu dizainere un šobrīd daudzformāta digitālās drukas un apģērba apdrukas zīmola P42 pārstāve. Hokejs ir viņas sirdslieta no 1999. gada, kaut gan, soļojot tētim pie rokas, Rīgas sporta pils draudzīgā atmosfēra iepazīta un iemīlēta jau mazotnē.

FOTO: Privātais arhīvs

“Kopsummā 10 pasaules čempionāti apmeklēti klātienē, un vēl tikpat daudzi skatīti fanu hallēs vai hokeja fanu “Ēdenes dārzā” – Jāņa sētas krodziņā “Runcis”. Kas tik nav pieredzēts!

2006. gadā Rīgas čempionātā biju spiesta izlaist pirmo klātienes spēli, jo gulēju slimnīcā, bet tas netraucēja sasaukt visu personālu uz lielo notikumu, jo televizors ar satelītantenu bija tikai manā palātā,”

stāsta Viola, atklājot, ka viņas īpašie fanošanas atribūti ir divas krāsainas vārnas (roku lelles). Vārniņas ir bijušas uzticamas pavadones visos 10 klātienē skatītajos čempionātos, raisot ne vien bērnu, bet arī robežsargu un policistu smaidu.

Pirmais neaizmirstamais brīdis Violas fanu gaitās bijis 2000.gada hokeja pavasaris Sanktpēterburgā, kad visās Krievijas avīzēs tika izziņots, ka lielā arēna kā raibs palags klāta sarkanbaltsarkanām krāsām. “Mēs tur bijām vairāk nekā 8500 fanu, un tas bija neatkārtojami! Latvijas himna dārdēja pāri visiem skatītājiem. Un tā uzvara pār Krieviju, Irbes “mūris” un viņa aizkustinošais atzinums, ka šā mirkļa dēl bija vērts dzīvot...

Bija sajūta, ka visa pilsēta pieder mums, visi draudzīgi nāca klāt fotografēties, un mēs botās un Latvijas fanu kreklos griezām uzvaras valsi Ermitāžas troņa zālē.”

Līdzjutēju gaitās Viola dodas ar savu “īpašo blici”: “Mūsu fanu grupa jeb "5. kolonna" radās, pateicoties “Impro” autobusa numuram, kas nu jau vismaz 15 gadus vieno vairāk nekā 50 cilvēkus no dažādām Latvijas malām. Kopā ar mums pa šiem gadiem ir izauguši mūsu bērni un pārņēmuši mūsu “fanošanas bacili”. Mēs, viennozīmīgi, esam labākie fani, jo esam draudzīgi, atklāti, atraktīvi, nekad nepametam nelaimē savējos un bez hokeja paspējam apmeklēt arī visus muzejus, koncertus un vēsturiskās vietas.”

Viola atzīstas, ka kopā sastrādātas arī neskaitāmi daudz dažādas ēverģēlības: ““Pastum, pastum, pietupies” tūres uz visu šķērsojamo valstu robežām, dejas Veronas un Venēcijas strūklakās, veiklie alkohola iepakošanas manevri, kad perfekti aizvalcētās kolas pudelēs tika vests balzams, minerālūdens vietā degvīns, bet tosols nomanīts pret degvīnu ar pārtikas krāsvielu (skat. foto galerijā).

Iedomājieties, ko malkošanas brīdī par mums domāja garāmgājēji?! Viesnīcu lifti ir tikuši pārveidoti par atpūtas stūrīšiem, gaiteņi —  par golfa laukumiem, pieminekļi ietērpti Latvijas fanu atribūtikā.

Ir nācies arī nelaimē nonākušus biedrus izpirkt no policijas iecirkņa, priekšnieka kabinetā uzservējot galdu ar speķmaizītēm un lašmaizītēm, marinētiem gurķiem un šprotēm, siltu tēju termosos un latviešu meiteņu žilbinošajiem smaidiem bonusā.

Ja visas tās ambrāžas aprakstītu, sanāktu memuāru cienīgs materiāls vairākos sējumos!”

Kā izcilāko izlases spēli, kas skatīta klātienē, Viola atceras fantastisko uzvaru pār Baltkrieviju vecajā Sporta pilī: “Mēs neizlaidām uzvaru no rokām, no 2:4 piecās minūtēs “izraujot” 5:4. Tā bija patiešām izcila spēle, lielisks piemērs komandas un fanu spēkam un vienotībai.

Pati savām acīm redzēju, kā Baltkrievijas vēstniecības pārstāvis no dusmām saplēsa savu hokeja izlases kreklu un nepiecēlās mūsu himnas laikā

– tāds bija viņa šoka līmenis, saprotot, ka Baltkrievija tomēr netiks uz 2005. gada  olimpiādi!

“Dramatiskākais Latvijas izlases zaudējums, manuprāt, bija 2006. gadā Rīgā organizētā čempionāta spēlē pret Kanādu ar graujošo rezultātu 0:11. Latvijas izlases līdzjutēji bija neapmierināti ar amerikāņu tiesneša Rika Lūkera darbu, tādēļ divas reizes spēli nācās pārtraukt, jo uz ledus laukuma lidoja monētas, pudeles un citi atkritumi. Pēc spēles galveno tiesnesi izveda no halles policijas konvoja pavadībā, baidoties, ka fani viņu saplosīs gabalos.”

Šogad Viola atbalstīs Latvijas izlasi pie televizora ekrāna, sapucējusies savā īpašajā ANNO 1999 kreklā, kuru, kā pati teic, “nemainītu ne pret ko nekad!”. Aicināta prognozēt izlases izredzes čempionātā, pieredzes bagātā līdzjutēja norāda, ka šogad B grupā nav vāju pretinieku: “Būs jācīnās katru spēli! Ceru, ka visa komanda būs spējīga saliedēties vienā dūrē, ticu Hārlija un pārējo komandas biedru iedvesmas spēkam! Latvijas izlases rezultāti vienmēr ir bijuši grūti paredzami: reizēm varam zaudēt potenciāli vājākam pretiniekam, jau nākamajā spēlē “samizojot” favorītus. Fani mēdz teikt – ir spēles, kad hokeja dievs ir vai nav latvietis. Cerēsim, ka veiksme šogad būs mūsējo sabiedrotā, bet prognozēju, ka uzvaras laurus plūks somi, kanādieši vai zviedri.”

Edgars —  atbalsta Latvijas izlasi, pārtopot par "spaidermenu"

Edgars Jenerts nesen atgriezies Latvijā pēc vairākiem ārzemēs pavadītiem gadiem. Šobrīd viņš ir viens no Latvijas hokeja fanu grupas moderatoriem, un aktīvi līdzdarbojas "Facebook" grupā Hokeja atbalstam, vācot ziedojumus Latvijas hokeja veterānu cienīgām vecumdienām. Par Latvijas izlasi fano, kopš sevi atceras. “Klātienē esmu bijis uz diviem “čempjiem” – Vācijā un Slovākijā. Bija jau kabatā biļetes arī uz Šveici, bet Covid-19 dēļ čempionāts tika apturēts."

FOTO: Privātais arhīvs

"Man ir savs īpašais tēls, kādā fanoju par mūsu izlasi, – vērojot spēles klātienē, no galvas līdz papēžiem “iepakojos” viscaur sarkanā kostīmā, tādēļ esmu ticis dēvēts gan par "spaidermenu", gan par "redmenu"."

Tuvās “attiecībās” ar hokeju viņš ir jau kopš agras bērnības. “Mācījos slidot ar vecajām krievu ražojuma slidām, potītēm tinot klāt grāmatu vākus. Pirmās iemaņas pats kaut kā mēģināju apgūt, un pēc tam jau gāju ar večiem uz lielo dīķi slidot. Atceros, lai vispār tiktu pie spēlēšanas ar viņiem, man bija jāceļas agri no rīta un no dīķa jānotīra sniegs. Otrs nosacījums, ja gribēju spēlēt ar lielajiem, – man bija jāstāv vārtos. Tā nu es, sīkais, sāku spēlēt.”

Latvijas izlases veikumam Edgars pirmo reizi sekojis līdzi 2000.gada Sanktpēterburgas čempionāta laikā: “Vislabāk, protams, atceros leģendāro spēli pret Krievijas izlasi. Tolaik man bija tikai 11 gadi, tādēļ pārējās spēles gan ir kā miglā tītas.”

Spožākā mūsu izlases uzvara, viņa ieskatā, ir spēle pret Baltkrieviju kvalifikācijas spēlē par ceļazīmēm uz Turīnas olimpiādi, kas notika nu jau nebūtībā aizgājušajā Sporta pilī: “Piecās minūtēs atspēlēt 3 “golus” un beigās uzvarēt – tas ir kaut kas neiespējams!”

“Fanojot par izlasi, ir piedzīvoti daudzi īpaši brīži. Kaut vai tie paši gājieni pie Brīvības pieminekļa pēc uzvarām,” stāsta atraktīvais līdzjutējs. “Vienugad “čempim” sekoju līdzi, atrodoties Anglijai piederošajā Gērnsijas salā. Mēs – aptuveni 40 latviešu grupiņa – faktiski bijām ieņēmuši visu salu. Angļi mums nāca klāt un prasīja: kas notiek? Viņi nesaprata, kas mēs esam, – līdzīgi futbola faniem, bet daudz mīlīgāki un mierīgāki.” Ir bijis arī gana daudz kuriozu. “Vācijas čempionāta laikā kāds no draugiem fanojot “nolūza” pie leģendārā kluba “Četri balti krekli” ieejas. Viņš bija “ieriktējies” sēdus pozā uz trepēm, tāpēc mēs viņam ielikām klēpī Latvijas izlases cepuri, kurā vakara gaitā tika samesti kādi 50 eiro,” atminas Edgars.

Latvijas hokeja izlases spēlēs vērotas visdažādākajos apstākļos: “Vienu gadu čempionāta laikā strādāju virtuvē, un man zem pavāra formas bija izlases krekls. Ir bijis arī, ka

laukos speciāli hokeja čempionātam tiek celta lielā telts, ierīkota ugunskura vieta un, sastiķējot vairākus pagarinātājus, uz pļavas vidu vilkts ārā lielais, vecais televizors ar lielo kasti aizmugurē.”

Tā kā šobrīd faniem ir liegta pulcēšanās, Edgars teic, ka šogad izlases gaitām sekos savos laukos, ģimenes lokā sēžot pie lielā televizora un video čatā sazvanoties ar kuplo draugu pulku.

Vērtējot šā gada Latvijas izlases sastāvu, Edgars uzskata, ka tas ir optimāli spēcīgākais, kāds bijis iespējams: “Protams, NHL džeku pietrūkst, ir problēmas ar centra uzbrucējiem. Par vārtsargu līniju gan mums nav jāuztraucas, jo šobrīd ir pat trīs labi vārtsargi. Jānis Kalniņš ir izteikts pirmais numurs, bet būs ļoti interesanti uzzināt, kurš tad būs otrais vārtsargs – Punenovs vai Kivlenieks.” Vaicāts par to, kāda būtu Latvijas izlases sapņu komanda, ja to varētu sakomplektēt no visu laiku labākajiem Latvijas hokejistiem, Edgars mirkli aizdomājas: “Aizsardzībā Ozoliņš ar Skrastiņu, vārtos —  Irbe. Priekšā centrā es noteikti liktu Žoltoku, malās —  Balderi un Daugaviņu. Tas ir mans “all star” piecinieks!”

“Latvijas izlases spēks ir latviešu tauta, jo džeki jau iet laukumā un cīnās ne tikai par sevi un to uzvārdu, kas ir uz muguras, bet arī par to vārdu, kas ir priekšā uz krūtīm, —  par Latviju.

Ja jūs man, kā īstam fanam, prasāt, kā mūsējiem šogad veiksies, tad es saku: protams, ka būs zelts! Ja kāds saka, ka mums būs kaut kas štruntīgāks par zeltu, tad tas nav Latvijas izlases fans. Tiesa gan, arī pretinieki šogad ir ļoti spēcīgi. Mums ir “jāņem” trīs spēles, un ceturto varētu no grandiem kādu punktu paķert, tad jau ceturtdaļfināls, un tur jau viss kas var būt. Vienmēr "čempjos" mūsu izlasei kaut kā drusku pietrūkst, bet cerams, ka šogad būsim gatavi lielākām uzvarām!”

Ja esi Latvijas izlases fans, piedalies konkursā un tiec pie jaunā Samsung Neo QLED televizora! Nofilmē savu īpašo fanošanas rituālu un līdz šā gada 6. jūnijam sūti mums, pievienojot video šajā galerijā, kur jau iedvesmai esam sarūpējuši TVNET komandas kvēlāko hokeja līdzjutēju veikumu.

Konkursam iedvesmo SAMSUNG.

Uz augšu
Back