:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Uh, kā laiks skrien! Pašam šķiet, ka tas bijis kaut kad vakar vai aizvakar, bet pagājis jau pusotrs gads, kopš pēdējo reizi publicēju savus hokejistu rangus. Kaut arī pandēmijā, bet hokejs pasaulē tiek spēlēts. Dzīvelīgs, protams, ir viedoklis, ka šis gads klubos vispār nebūtu jāņem vērā, bet vēl jo mazāk pasaules čempionātā. Kas tāds sētas turnīrs vien esot bijis. Ne tur Krosbijs, ne Ovečkins un Panarins, tur pat nebija Balcera…
Ja caurlūkojam Latvijas izlases uzbrucējus, kurus kaut vai uz īsu brīdi abi ĢM/izpilddirektori Viesturs Koziols un Renārs Freibergs bija ieskaitījuši valsts izlases kandidātos, tad ar uzbrukumu Latvijā viss kārtībā. Aš 32 puiši bija kandidātos, neskaitot Balceru, Bļugeru, Girgensonu, Haraldu Egli, Tralmaku, Jevpalovu, Smirnovu, Edgaru Kuldu un citus šāda izmēra “švakuļus”. Lai viss šis talantīgo uzbrucēju bars septiņās pasaules čempionāta spēlēs gūtu 13 vārtus, divas ripas iemetot Itālijas izlases tukšajos vārtos.
Principā Latvijas hokeja uzbrukumā ir sākusies paaudžu maiņa, kad vecie vēl mēģina turēties zirgā, bet jauno zirgi ir straujāki un ar lielāku motivāciju. Lai gan noteikt, kurš labāks un kurš der Latvijas izlasei vai Rīgas ”Dinamo”, ir ļoti grūti: Pēterim Skudram pērn patika vieni, Bobs Hārtlijs lielāko daļu no Skudras kadriem uzskatīja par derīgiem, bet “Dinamo” jaunie “kāršu jaucēji” (Buncis, Paste) vairākus pērnās sezonas līderus/puslīderus neizvēlas, priekšroku dodot vairākiem veterāniem.