"Mēs ne no viena nebaidījāmies!" Tā pirms dažiem gadiem teica Latvijas futbola izlases ilggadējais (11 sezonas!) kapteinis Vitālijs Astafjevs, palūgts īsi atbildēt, kā Latvijas izlasei izdevās iekļūt 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Pēdējā spēle kvalifikācijas turnīra grupā – Zviedrijā. Sanāca tā, ka mūsējie aizbrauca uz Stokholmu izbojāt zviedriem banketu... Zviedri septiņus gadus nebija zaudējuši savā laukumā kvalifikācijas spēlēs, viņi jau gatavojās svinībām par godu iekļūšanai finālturnīrā. Māris Verpakovskis pretuzbrukumā meistarīgi guva vārtus un Latvijas izlase uzvarēja ar 1:0. Latvijas izlasei tajā spēlē varēja pietikt arī ar neizšķirtu, bet neviens taču nezināja, kā spēlē poļi ar ungāriem. Vajadzēja uzvarēt, lai nekas vairs nevarētu atņemt otro vietu grupā un iekļūšanu izslēgšanas spēļu posmā. Zviedri tajā spēlē neiesita 11 metru soda sitienu, un tā epizode bija lielākais pārdzīvojums tieši Vitālijam Astafjevam.

"Tieši manis dēļ tas uz mūsu vārtiem arī tika piešķirts 11 metru soda sitiens. Sajūta bija reti nepatīkama. Mazliet nokavēju, nepaspēju tikt līdz bumbai un notriecu zviedru futbolistu. Lūdzos visiem svētajiem, kaut tikai zviedri neiesistu, kaut tikai Saša Koļinko atvairītu bumbu. Es esmu komandas kapteinis, un tieši es esmu tā pievīlis komandu. Olbeks raidīja bumbu pāri vārtiem... Svētie manas lūgšanas uzklausīja," tagad ar smaidu atceras Vitālijs.

"Tagad par to varu runāt ar smaidu, jo tobrīd man gluži vai gribējās izkrist cauri zemei... Pēc tam gluži kā akmeņu maiss novēlās no pleciem. Mums tajā turnīrā vispār bija vairākas labvēlīgas sakritības, it kā kāds deva zīmes, lai mēs cīnāmies līdz galam, ka mums „no augšas” palīdzēs. Atceries kaut vai uzvaras vārtus pēdējā minūtē “miglas spēlē” Sanmarīno, kad viņi paši nejauši iesita bumbu savos vārtos, atceries Laizāna lieliskos vārtus Polijā, pēc kuriem poļi nemitīgi uzbruka, bet nevarēja iesist... Arī Olbeka neiesistā „pendele” ir no šīs pašas sērijas.

Komentāri (1)
CopyDraugiem X Whatsapp