Video un foto ⟩ Nepārspēta trīs gadus! Itālija dramatiskā finālspēlē triumfē Eiropas futbola čempionātā (366)

Itālija pārspēja Angliju ar 1:1 (1:0, 0:1, 11 m - 3:2).

Vārtus mača pamatlaikā Anglijai guva Lūks Šovs, Itālijai - Leonardo Bonuči.

Itālijas futbolisti Eiropas čempionātā un arī kvalifikācijas turnīrā uzvarējuši 15 spēlēs pēc kārtas, bet kopumā visos turnīros nezaudēto spēļu sērija sasniegusi jau 34 mačus, kuros tā izcīnījusi 29 uzvaras un piecreiz cīnījusies neizšķirti.

Itālijas futbola izlase pēdējo reizi zaudējumu piedzīvoja 2018. gada rudenī ar 0:1 pret Portugāli.

Savukārt angļu lāsts turpinās - trofeju nav izdevies izcīnīt kopš 1966. gada, kad Anglijas izlase triumfēja Pasaules kausa izcīņā.

Var teikt, ka spēle sākās ar 1:0 Anglijas labā, jo jau otrajā minūtē angļi izvirzījās vadībā.

No laukuma centra Harijs Keins jau kārtējo reizi šajā čempionātā teicami piespēlēja uz labo flangu, bet piespēles adresāts Kīrans Tripjērs pagaidīja, kamēr vārtsarga laukumam pietuvojas Šovs. Bumba pēc piespēles soda laukumā vispirms atsitās pret zemi, tad, to neapturot, Šovs no gaisa ar atsitienu pret zemi raidīja bumbu vārtu kreisajā stūrī - 1:0.

Tie 16 spēļu laikā Šovam bija pirmie vārti izlasē, bet pēc minūtes un 57 sekundēm gūtie vārti - ātrākie Eiropas meistarsacīkšu finālos.

22.minūtē Itālijas izlases spēlētājs Žoržinju saņēma spērienu pa kājām, un laukumā bija jādodas komandas medicīniskā personāla pārstāvim. Žoržinju spēli turpināja.

35.minūtē bīstamākais moments līdzšinējā spēlē bija itāļiem. Federiko Kjēza ar individuālo meistarību laukuma centrā apspēlēja pretinieku un, pietuvojies Anglijas soda laukumam, ar kreiso kāju sita. Bumba lidoja nedaudz garām vārtu labajam apakšējam stūrim.

Otrajā puslaikā itāļi sāka spēlēt agresīvāk un aktīvāk, uzņemoties iniciatīvu.

47.minūtē pirmo dzelteno kartīti mačā par klupināšanu saņēma Itālijas izlases pussargs Nikolo Barella. Minūti pēc tam pretinieku soda laukumā krita Rahīms Sterlings, kurš drīzāk pats ielēca Itālijas spēlētāja kājās. Tiesneša svilpe klusēja.

50.minūtē Sterlings iztika bez dzeltenās kartītes par pretinieka nogāšanu pretuzbrukumā, bet bumba pēc Lorenco Insinjes brīvsitiena lidoja tālu no labā vārtu stūra.

54.minūtē Itālija veica divas maiņas, Barellu nomainot Brianam Kristantem, bet Čiro Immobiles vietā laukumā nākot Domeniko Berardi.

Nākamajā minūtē Leonardo Bonuči nekautrējās iespert pa kājām Sterlingam, nopelnot dzelteno kartīti.

57.minūtē bīstamā tuvumā angļu vārtiem nokļuva Insinje, kura tuvs un ļoti spēcīgs sitiens no šaura leņķa trāpīja vārtsargam Džordanam Pikfordam, kurš sitienu atvairīja.

Piecas minūtes vēlāk Pikfords glāba angļus no vārtu zaudējuma. Kjēza no soda laukuma ar apvedošo sitienu uz tālo vārtu stūri cauri trīs spēlētāju burzmai bija tuvu vārtu guvumam, taču Pikfords lēcienā ar roku atvairīja bumbu, kas lidoja vārtu labajā apakšējā stūrī.

Toties 67.minūtē Pikfords bija bezspēcīgs pēc Berardi izpildītā stūra sitiena no labās puses. Bumba pēc vairākiem rikošetiem un centieniem to dabūt vārtos trāpīja pa vārtu kreiso stabu, kur īstajā vietā izrādījās Bonuči, izlīdzinot rezultātu - 1:1.

Bonuči 34 gadu vecumā kļuva par vecāko vārtu guvēju Eiropas meistarsacīkšu finālos.

No 70. līdz 74.minūtei divas maiņas veica arī Anglija, Tripjēru nomainot Bukajo Sakam un Deklanu Raisu nomainot Dīnam Hendersonam.

77.minūtē bumbas kontrolē itāļi pārspēja angļus ar 64% bumbas kontroles, bet viņu spiedienu nedaudz apturēja Kjēzas savainojums 80.minūtē, kas sešas minūtes vēlāk noveda pie viņa nomaiņas ar Federiko Bernadeski.

Pa vidu šiem notikumiem - 84.minūtē - Insinje saņēma vēl vienu dzelteno kartīti Itālijai.

Sestajā kompensācijas laika minūtē vēl viena dzeltenā kartīte Itālijai - Džordžo Kjellīni pie kreisās laukuma malas ar rokām nogāžot zemē Saku.

Papildlaiks sākās ar Insinjes nomainīšanu pret Andreu Beloti, kam drīz sekoja Manuela Lokatelli došanās laukumā Marko Verati vietā. Angļi atbildēja ar Meisona Maunta nomaiņu pret Džeku Grīlišu.

103.minūtē pretuzbrukumā ļoti bīstamā pretuzbrukumā teicami nospēlēja Pikfords. Emersona piespēli vārtu priekšā bija gatavi pabeigt ar vārtu ieņemšanu pat divi Itālijas spēlētāji, bet bumbu cīņā ar tuvojošiem uzbrucējiem atsita vārtsargs.

106.minūtē pirmo dzelteno kartīti saņēma arī Anglijas izlases futbolists - Herijs Magvairs.

107.minūtē vēl viens bīstams moments pēc brīvsitiena tieši pretī vārtiem bija Itālijai. Pēc spēcīga Bernadeski sitiena ārpus soda laukuma bumbu sev priekšā atvairīja Pikfords, tūlīt to paņemot rokās.

113.minūtē sadursmē Žoržinju ar futbolzābaku uzkāpa Grīlišam, kurš izklupienā centās atņemt bumbu. Medicīniskā palīdzība tika sniegta abiem, bet dzeltenā kartīte tika parādīta Žoržinju.

Acīmredzami gatavojoties pēcspēles 11 metru sitieniem Itālijas izlasē Emersona vietā nāca Alesandro Florenci, bet 120.minūtē divas maiņas veica angļi. Hendersonu un Kailu Volkeru nomainīja Markuss Rešfords un Džeidons Sančo.

Tikai otrajā Eiropas meistarsacīkšu finālā bija nepieciešami 11 metru sitieni. Pirmoreiz pēcspēles sitieni bija 1976.gadā, kad Čehoslovākija pēc 2:2 pārspēja Vācijas Federatīvo Republiku ar 5:3.

Itālijas izlase sāka sitienu sēriju, Berardi iesitot bumbu vārtu kreisajā apakšējā stūrī, Pikfordam lecot uz otru stūri. Keins atbildēja ar neatvairāmu sitienu vārtu kreisajā apakšējā stūrī.

Otrajā kārtā Andreas Beloti sitienu labajā apakšējā stūrī atvairīja Pikfords, bet Magvairs neatvairāmi sita labajā augšējā vārtu stūrī - 2:1 Anglijas labā.

Trešajā sērijā Bonuči iesita kreisajā stūrī, bumbai lidojot netālu no vārtsarga. Rešfords pēc ilgas pauzes sagaidīja, kamēr vārtsargs aizleks uz labo stūri, bet trāpīja pa kreiso vārtu stabu - 2:2.

Bernadeski aukstasinīgi iesita vārtu vidū, Pikfordam aizlecot uz kreiso stūri. Pēc viņa Sančo sita spēcīgi labajā stūrī, bet vārtsargs Džanluidži Donnarumma bumbu atvairīja 3:2 Itālijas labā.

Žoržinju uzsita ne pārāk spēcīgi vārtu kreisajā apakšējā stūrī, un Pikfords atvairīja bumbu, bet arī Sakas sitienu vārtu labajā pusē atvairīja Donnarumma - 3:2 Itālijas labā.

Anglija uzvarēja D grupā, kur neielaida nevienus vārtus, ar 1:0 pārspējot Horvātiju un Čehiju un spēlējot 0:0 ar Skotiju. Astotdaļfinālā ar 2:0 izdevās uzvarēt spēcīgo Vāciju, bet ceturtdaļfinālā Ukraina sagrauta ar 4:0. Pusfinālā kapteinis Harijs Keins 104.minūtē pēc paša nerealizētas "pendeles" bija pirmais pie atlēkušās bumbas, kas angļiem papildlaikā ļāva uzvarēt ar 2:1. Pamatlaikā spēle pret Dāniju noslēdzās neizšķirti 1:1.

Itālija līdz finālam bija uzvarējusi visās čempionāta spēlēs. Vispirms tika svinētas trīs uzvaras A grupas spēlēs - 3:0 pār Turciju un Šveici un 1:0 pār Velsu. Astotdaļfinālā pret Austriju uzvarai bija vajadzīgas 120 minūtes un papildlaiks (2:1), bet ceturtdaļfinālā ar 2:1 tika pieveikta arī Beļģija. Sīva cīņa bija arī pusfinālā. Pamatlaikā spēlēts 1:1 ar Spāniju, taču "pendelēs" izcīnīta uzvara ar 4:2.

Ar pusfinālā gūtajiem vārtiem Keins visu laiku rezultatīvāko angļu sarakstā Eiropas čempionātu finālturnīros noķēra pirmajā vietā esošo Alanu Šīreru. Abiem tagad ir pa septiņiem vārtiem. Šajā turnīrā kapteiņa rēķinā četri "goli", kas turnīrā ir dalīts trešais labākais rezultāts. Itālijas valstsvienībā pa diviem vārtiem guvuši pieci futbolisti.

Anglija desmito reizi piedalās finālturnīros, 1968.gadā tiekot līdz bronzai, bet 1996.gadā iekļūstot pusfinālā. 1968.gada čempione un divkārtējā vicečempione Itālija finālturnīrā spēlē septīto reizi pēc kārtas. Pēdējo reizi finālā spēlēts 2012.gadā, kad zelta mačā ar 0:4 zaudēts Spānijai.

Itālijai Ahilleja cīpslas traumas dēļ nevarēja palīdzēt pussargs Leonardo Spinacola. Tikmēr Anglijas izlasē pēdas traumas dēļ spēlei nebija pieteikts Fils Fodens.

Angļi finālturnīrā līdz finālam bija guvusi desmit vārtus, kas bija ceturtais labākais rādītājs turnīrā. Itālijas izlase bija guvusi par diviem vārtiem vairāk, dalot otro vietu. Ar piecām "sausajām" spēlēm Anglija bija līdere, kamēr itāļiem savus vārtus neskartus bija izdevies nosargāt trīs spēlēs.

Savā starpā abas izlases līdz šim bija spēlējušas 27 reizes, no kurām desmit mačos pārāki bijuši itāļi. Angļiem bija astoņi panākumi savstarpējos dueļos, bet vēl deviņas cīņas noslēgušās neizšķirti. Pēdējo reizi abas izlases savā starpā spēlēja 2018.gadā, kad pārbaudes mačs noslēdzās neizšķirti 1:1. Arī 2015.gada pārbaudes spēlē, kas bija abu komandu iepriekšējā tikšanās reize, bija neizšķirts - 1:1.

2014.gada Pasaules kausa grupas spēlē Itālija uzvarēja ar 2:1, bet divus gadus iepriekš Eiropas čempionātā Kijevā ceturtdaļfināla spēle pamatlaikā noslēdzās neizšķirti 0:0. Pēcspēles sitienu sērijā ar 4:2 pārāki bija Itālijas futbolisti.

Par finālmača galveno tiesnesi tika iecelts nīderlandietis Bjerns Keiperss, kurš karjeras laikā bija tiesājis jau sešus Eiropas Futbola federāciju asociācijas (UEFA) rīkoto turnīru zelta mačus.

2021.gada Eiropas čempionāta finālturnīrs norisinājās Eiropas 11 pilsētās. Kontinenta spēcīgākā komanda tika noskaidrota Vemblija stadionā Londonā.

Atjaunotais Vemblija stadions izlašu turnīru titula maču uzņēma pirmo reizi vēsturē, bet tā priekštecī savulaik tika izspēlēts 1966.gada Pasaules kausa fināls un 1996.gada Eiropas čempionāta fināls.

Pirms pieciem gadiem par Eiropas čempioni tika kronēta Portugāle, kas Parīzē notikušajā finālmačā ar rezultātu 1:0 pagarinājumā pārspēja Franciju.

Eiropas čempionāta finālturnīrā 24 komandas bija sadalītas sešās apakšgrupās pa četrām katrā. Izslēgšanas turnīra pirmajai kārtai jeb astotdaļfinālam automātiski kvalificējās divas labākās izlases, kā arī tajā iekļuva četras labākās trešo vietu ieguvējas.

Šajā Eiropas čempionātā kopumā jāaizvada 51 spēle. Kad turnīrā piedalījās vēl 16 izlases, bija jānospēlē 31 mačs.

Anglijas futbola izlases sastāvs dalībai Eiropas čempionāta finālturnīrā:

vārtsargi: Džordans Pikfords (Liverpūles "Everton"), Dīns Hendersons (Mančestras "United"), Sems Džonstons (Vestbromvičas "Albion");

aizsargi: Lūks Šovs, Herijs Magvairs (abi - Mančestras "United"), Bens Čilvels, Rīss Džeimss (abi - Londonas "Chelsea"), Džons Stounss, Kails Volkers (abi - Mančestras "City"), Tairons Mingss (Birmingemas "Aston Villa"), Konors Koadijs (Vulverhemptonas "Wanderers"), Kīrans Tripjērs (Madrides "Atletico", Spānija), Trents Aleksandrs-Arnolds ("Liverpool"), (Braitonas un Havas "Albion", Anglija);

pussargi: Deklans Raiss (Vesthemas "United"), Džordans Jendersons ("Liverpool"), Kelvins Filipss (Līdsas "United"), Meisons Maunts (Londonas "Chelsea"), Džūds Bellingems (Dortmundes "Borussia", Vācija);

uzbrucēji: Fils Fodens, Rahīms Sterlings (abi - Mančestras "City"), Džeks Grīlišs (Birmingemas "Aston Villa"), Harijs Keins (Totenhemas "Hotspur"), Markuss Rešfords (Mančestras "United"), Džeidons Sančo ((Dortmundes "Borussia", Vācija), Dominiks Kalverts-Lūins (Liverpūles "Everton"), Bukajo Saka (Londonas "Arsenal").

Itālijas izlases sastāvs Eiropas čempionāta finālturnīram:

vārtsargi: Džanluidži Donnarumma ("AC Milan"), Alekss Merets ("Napoli"), Salvatore Sirigu ("Torino");

aizsargi: Frančesko Ačerbi (Romas "Lazio"), Alesandro Bastoni (Milānas "Inter"), Leonardo Bonuči, Džordžo Kjellīni (abi - Turīnas "Juventus"), Džovanni di Lorenco ("Napoli"), Emersons (Londonas "Chelsea", Anglija), Alesandro Florenci (Parīzes "Saint-Germain", Francija), Leonardo Spinacola ("AS Roma"), Rafaels Tolojs (Bergāmo "Atalanta");

pussargi: Nikolo Barella (Milānas "Inter"), Gaetāno Kastrovilli (Florences "Fiorentina"), Manuels Lokatelli ("Sassuolo"), Mateo Pesina (Bergāmo "Atalanta"), Marko Verati (Parīzes "Saint-Germain", Francija), Brians Kristante ("AS Roma"), Federiko Kjēza, Federiko Bernadeski (abi - Turīnas "Juventus"), Žoržinju (Londonas "Chelsea");

uzbrucēji: Andrea Beloti ("Torino"), Domeniko Berardi, Džakomo Raspadori (abi - "Sassuolo"), Čiro Immobile (Romas "Lazio"), Lorenco Insinje ("Napoli").