Olimpiskā dienasgrāmata #3: Cik pulkstenis? 25:00

FOTO: SIPA/Scanpix

Latvijas olimpiskā delegācija sestdien Tokijā aizvadīja sacensību pirmo dienu. Debiju piedzīvoja 3x3 basketbolisti, startēja arī šosejas riteņbraucēji. Nu var teikt, ka olimpiskās spēles sākušās pa īstam. Par sportiskajiem rezultātiem ziņojam atsevišķi, tāpēc dienasgrāmatā, kā ierasts, īsumā par redzēto un piedzīvoto žurnālista darba gaitās.

Piektdien atklāšanas ceremonija bija krāšņa. Latvijas sportistu iespaidi par redzēto un piedzīvoto ir dažādi. Ļoti vīlusies bija pludmales volejboliste Anastasija Kravčenoka, savukārt 3x3 basketbolists Nauris Miezis bija sajūsmā. Kopumā man personīgi patika, izstiepa gan nedaudz par garu. Pieļauju, ka Anastasijai varētu būt taisnība, ka vairāk bija padomāts par televīzijas skatītājiem nekā par klātesošajiem.

Olimpisko spēļu atklāšana aizritēja protestu pavadībā. Ierodoties stadionā, tā tuvumā redzēju vienīgi atbalstītājus. 15 minūšu gājiena attālumā uz ielām bija sapulcējušies protestētāji, kuri ir pret olimpisko spēļu norisi Japānas galvaspilsētā. Tas, protams, nepārsteidz, jo iedzīvotāju aptaujas liecināja par to, ka tas bija gaidāms.

Vēlāk protestētāji, iespējams, bija arī stadiona tuvumā. Atklāšanas ceremonijas laikā ar kolēģi Hariju Ortveinu no nacionālās informācijas aģentūras LETA apgājām apkārt stadiona tribīnēm. Uz balkona sastapām apsargu, kurš mums apstiprināja, ka tiek skandēts sauklis: "Mēs nevēlamies olimpiskās spēles!" Protams, japāņu valoda mums ir sveša, tāpēc nevaram būt 100% droši, ka viņš mūs nemaldināja. 

Kopējo sajūtu par atklāšanas ceremoniju sabojāja nokļūšana uz naktsmītni. Kaut arī stadionā bija ierobežots skaits cilvēku, izkļūšana ārā bija sarežģīta. Cilvēki stāvgrūdām lēni kustējās uz izeju, par divu metru distanci nevarēja būt ne runas. Daudzi, es tajā skaitā, bija pikti par transporta organizāciju. Piemēram, norādes liecināja, ka tiek nodrošināti autobusa tiešie reisi uz konkrētām viesnīcām, taču tā tas bija delegātiem, ne medijiem.

Lai nokļūtu uz viesnīcu, teorētiski man bija jābrauc uz MTM jeb galveno transporta mezglu. Pēc tam no turienes tālāk uz hoteli. Citiem tas varbūt bija praktiski, bet ne manā gadījumā, jo esmu apmeties relatīvi tuvu olimpiskajam stadionam - tuvu pēc teju 14 miljonu iedzīvotāju pilsētas apmēriem. Organizatori strādā čakli kā bitītes un ar aizrautību ir gatavi palīdzēt, taču nereti viņi nezina kā vai arī nesaprot angļu valodu.  

Riskēju un ar navigācijas palīdzību sāku soļot uz viesnīcu. Pa ceļam redzētās Ielas bija tukšas. Aplikācijā aprēķinātais laiks bija 40 minūšu gājiens, kas īsti neatbilda realitātei. Taču pusceļā izdevās noķert taksometru, kas šeit nav lēts prieks. Te nu var uzslavēt organizatorus, jo mediju pārstāvjiem ir izdalīti 14 vaučeri, kas katrs ir 10 000 jenu vērtībā (aptuveni 75 eiro). 

FOTO: No personīgā arhīva

Jau divas reizes gadījies tā, ka mediju autobusā esmu vienīgais pasažieris aptuveni 30 minūšu braucienā. Un runa ir par lielu autobusu, nevis mazu "mikriņu". Pirmajā reizē tas radīja apmulsumu, bet otrajā jau vairs ne. Tas šķiet dīvaini, ņemot vērā, cik liels ir šis sporta forums.

Olimpisko spēļu burvība ir tajā, ka parasti "mirstīgie" var sastapt ievērojamas personības. Piemēram, 3x3 basketbola arēnā pabija Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) kādreizējā zvaigzne, 2,29 metrus garais Mins Jao. Viņš pēc sportista karjeras beigām strādā par Ķīnas Basketbola asociācijas prezidentu. Tiesa, personīgi es viņu redzēju vien caur logu. Citi gan redzējuši vaigā. Kā reiz svētdien Latvijas puiši spēlēs pret Ķīnas komandu. Iespējams, augumā patiesi raženo basketbolistu varēs redzēt atkal.

Vēl arī turpat 3x3 arēnā izdevās sastapt Francijas prezidentu Emanuelu Makronu. Tas gan nekādas emocijas neraisīja, taču atgādināja par Tokijā notiekošā sporta foruma vērienību.

Nobeigumā humors. Ar kolēģiem olimpiskajā stadionā iesmējām par norādi, ka darba laiks ir līdz plkst. 25.00. Kā tas ir tulkojams? Man netapa skaidrs.

1
Uz augšu
Back