:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Vērtējot Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrus hokejā, prātā uzreiz iekrita mūsu klasiķa Anšlava Eglīša lugas nosaukums – “Par purna tiesu”. Eglītis gan lugā nerakstīja par hokeja peripetijām, taču lugas nosaukums klasiski atbilst triju turnīru intrigām Rīgā, Bratislavā un Oslo.
Visās trijās pilsētās uzvarētāju no otrās vietas, tātad nebraucēju uz Pekinu, šķīra viena ripa. Rīgā Latvija ar 2:1 pieveica Franciju, Bratislavā tāds pats rezultāts Slovākijas un Baltkrievijas mačā, nu, labi, Oslo Dānija tomēr Norvēģiju uzvarēja ar 2:0. Kas arī nav milzu pārsvars. Kad pirms turnīra Zemgus Girgensons vai turnīra laikā Artis Ābols runāja, ka sāncenšus vajag respektēt, viens otrs karstgalvis iebilda, ka tā runāt nevajagot. Taču labi, ka mūsu hokejisti visa trīs spēles uztvēra kā ļoti nozīmīgas.
Cilvēki, kas tikai reizi gadā – pasaules čempionātos – “iebrauc” lielajā hokejā, var runāt: nu, kas tur Francija! Pasaulē otrā ešelona izlase. Izkritusi no elites grupas. Tāda mūsu puikām ir jāuzvar kaut plikiem un bez slidām (iecienīts trenera Vladimira Rešetņikova izteiciens), taču franči hokejā jau sen nav pliki. Uz Rīgu atvedot labāko pēdējo gadu savas valsts izlasi. Un pliki nav arī slovēņi, poļi, austrieši, par dāņiem un norvēģiem nemaz nerunājot. IIHF ranga desmito izlasi Latviju no 15. (Francijas) šķir tikai viena ripa… Jeb Eglīša stilā – esam Francijai priekšā par purna tiesu. Tāpat kā ranga devītā izlase (Slovākija) – 14. (Baltkrievijai) vai 12. izlase (Dānija) – 11. (Norvēģijai).