:format(webp)/nginx/o/2021/04/06/13714919t1hbfdb.jpg)
Latvijas svarcēlājiem olimpiskajās spēlēs ir četras medaļas – divas no tām (sudraba un bronzas) 2004. gadā Atēnās un 2008. gadā Pekinā – ieguva Viktors Ščerbatihs, bronzas medaļu šogad Tokijā ieguva Artūrs Plēsnieks, bet 1956. gadā Melburnā ļeņingradietis Vasilijs Stepanovs, kurš svarcelšanā nopietni sāka trenēties dienesta laikā 1950. gadā Liepājā un palika uz dzīvi Latvijā (līdz 80 gadu vecumam vēl trenēja!), PSRS komandas sastāvā ieguva sudraba medaļu. Taču varēja būt vēl viena...
Varēja būt varbūt pat zelta medaļa un olimpiskā čempiona tituls 1972. gadā Minhenē, bet... Kamēr spēkavīri svara kategorijā līdz 82,5 kg Minhenes Izstāžu centrā cēla svaru stieni, tikmēr viens no galvenajiem favorītiem Genādijs Ivančenko ar asarām acīs sēdēja starp skatītājiem... Olimpiskais sapnis viņam tika nozagts.
Viņš ir dzimis vienā pilsētā ar pirmo kosmonautu pasaulē Juriju Gagarinu – toreizējā Smoļenskas apgabala Gžatskā, kuru kopš 1968. gada sauc par Gagarinu (tā to nosauca pēc Jurija Gagarina bojāejas). Genādijs Ivančenko kopš bērnības interesējās par spēkavīriem, par atlētisko vingrošanu, taču īstu svaru stieni pirmoreiz paņēma rokās Rīgā 17 gadu vecumā. Par Genādija gaitām smagumu cilāšanā, par viņa draudzību ar ASV smagatlētiem un kultūristiem (amerikāņi viņa augumu uzskatīja par ideālu un Genādija foto lika uz žurnālu vākiem) un par viņa dzīvi sportā varētu grāmatu uzrakstīt, taču šoreiz vairāk tikai par kādu vēsturisku sasniegumu pirms 51 gada un “nozagto sapni”. Šogad 30. jūlijā Genādijam Ivančenko apritēja 75 gadi, un tas ir vēl viens iemesls viņu atcerēties vai arī daudziem – vispār kaut ko par viņu uzzināt.
:format(webp)/nginx/o/2021/09/27/14097748t1hcea8.jpg)