Taujāts par to, kā Kārlim izdevās “izcelt” startu, viņš atzina: “Šajā trasē svarīgs bija starts. Temps man bija jau no pirmajiem apļiem, ātrums bija jānotur. Braucu pēc iespējas ilgāk visiem pa priekšu, cik ātri un labi vien varēju. Lieki netrakoju, jo bija jābrauc uzmanīgi. Braucu ar domu, ka esmu treniņā, braucu viens, un neviens netraucē. Ar tik brīvu galvu arī turpināju. Emocijas radās tikai pēc finiša, tikai tad sapratu, kur es biju un ko izdarīju. Trase bija špūraina, līkumi bija pielijuši ar biezām smiltīm. Ja gribēju apdzīt, bija krasi jāmaina trajektorijas un agresīvāk jābrauc. Aizbraucot startā pirmajam, tas bija liels bonuss.
Komandā bijām viens par visiem un visi par vienu. Saliedēti. Visiem bija viens mērķis, parādījām, ka kopā esam spēcīgi.”
Toms Macuks: “Mums paveicās, ka izlozējām otro starta vietu. Kvalifikācijā aizbraucu kā ceturtais, pirmā apļa laikā jau pakāpos uz trešo vietu. Vēl pēc diviem apļiem aizcīnījos līdz otrajai un tad jau sāku pietuvoties līderim, franču braucējam, tad vienā no lēcieniem aizbraucu tikpat tālu, cik viņi, bet es braucu ar motociklu, kuram ir oriģinālā standarta amortizācija. Tādēļ šajā lēcienā, piezemējoties, nosita roku no stūres. Tas arī izsita mani no braukšanas ritma. Mani apsteidza Henry Jacobi, tad braucu aiz viņa. Aizmugurē jau bija Arminas Jasikonis ar Jeffrey Herlingu, tad tās sajūtas, kad braucu ar standarta motociklu, bet aizmugurē ir rūpnīcas braucēji, tad es viņus tā īsti, bez cīņas palaidu, jo neticēju, ka varu ar viņiem braukt vienā ātrumā. Tā arī aiz viņiem braucu. Herlings atrāvās, bet Jasikoņa ātrumam turēju līdzi. Ja pats sev vairāk būtu noticējis, domāju, ka nebūtu Jasikoni palaidis un būtu varējis nobraukt visu braucienu viņam priekšā. Līdz brauciena beigām biju ceturtais, tad vienu sekundi finišā aiz Jasikoņa finišēju piektais. Praktiski iebraucām reizē.” Toms ir apmierināts ar šo kvalifikācijas rezultātu. Viņš arī nebija šim pasākumam speciāli gatavojies.