:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Pagājušās nedēļas beigās neliels apjukums valdīja Latvijas hokeja tronī. Kuri tad ir trīs mūsu labākie, cienījamākie, izcilākie hokejisti? Kaut kādi Latvijai slepenie spēki par tiem bija nosaukuši Zemgu Girgensonu, Rūdolfu Balceru un Kristiānu Rubīnu.
LHF ģenerālsekretārs un jaunais IIHF padomes loceklis Viesturs Koziols bilda, ka LHF nosaukusi citus, katrā ziņā lielajā 55 sarakstā noteikti esot arī pēdējā turnīra izlases kapteinis Teodors Bļugers un Elvis Merzļikins.
Tauta varbūt arī saka: “Nu kāda tur šķirba – trešais vai piektais!” Bet tā tas nav. Hokejistiem bez dienišķās maizes ir vajadzīga arī tautas mīlestība. Zinu, ka vairāki hokejisti, viņu tēvi un radi diezgan uzmanīgi sekoja un seko līdzi manis veidotajiem rangiem. Jo šajā īsajā dzīvē katrs kukainītis un putniņš grib būt mīlēts, cienīts un ievērots!
Droši vien esat piemirsuši, kāds bija ļembasts pēc 2000. gada pasaules čempionāta Pēterburgā, kad toreizējais Latvijas izlases galvenais treneris Haralds Vasiļjevs nenosauca Aleksandru Beļavski starp trim labākajiem savā izlasē.
Beļavskis, kurš aizvadīja izcilu turnīru, apvainojās. Nē, nē – tā porcelāna kafijas kanna viņam neesot vajadzīga, bet gods atzītam par labāko esot svarīgs. Tā, lūk! Gaidot Pekinas olimpiskās spēles, IIHF slavina un propagandē hokeju, liekot hokeja turnīra dalībvalstīm nosaukt gan savas pirmās trīs zvaigznes, gan arī paplašināto 55 spēlētāju sarakstu. Zvaigznes vajadzīgas hokeja un ziemas olimpisko spēļu popularizēšanai, bet garais saraksts – nu principā, lai NHL klubi un spēlētāji zinātu, kuri ir savu izlašu kandidātu sarakstā. It sevišķi būtiski tas ir tām valstīm, kurām daudz NHL spēlētāju, – Kanādai, ASV, Zviedrijai (80), Somijai (45), Krievijai (44), Čehijai (30).