Talantīgā basketbolista Armanda Šķēles nokļūšana pasaules spēcīgākajā līgā - Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) vienubrīd bija tikpat ticama kā dienas iestāšanās pēc nakts. Kāpēc viss izvērtās tā, kā tas izvērtās, - par to fragmentā no Šķēles autobiogrāfijas "Starp dzīvi un basketbolu".

Maija pēdējā sestdienā lidoju pāri okeānam uz Vašingtonu. Kāpjot lidmašīnā, sajūtas līdzinājās tām, kādas bija, pirmoreiz pametot Latviju, lai dotos spēlēt uz ārzemēm – neziņa, taču patīkama. No ierašanās brīža Amerikas galvaspilsētā mani uzņēma ar glamūru. Lidostas terminālī norunātajā vietā tumšā uzvalkā stalti stāvēja šoferis, kuram rokās bija šiltīte ARMANDS SKELE. Ar melnu limuzīnu mani aizvizināja līdz pieczvaigžņu viesnīcai pašā pilsētas centrā, liekot sajusties kā tādam mazajam princim no Latvijas.

Vašingtonā atradās "SFX Group" aģentūras treniņbāze, kurā pirmo reizi satiku savu amerikāņu aģentu Deividu Baumanu. Vienošanās ar Nebojšu paredzēja, ka Amerikas teritorijā mana pārstāvniecība pāriet "SFX Group" un Baumana jurisdikcijā.

It kā serbu aģents atvirzījās otrajā plānā, bet esmu drošs, ka viņiem bija savstarpēji atrunāta atlīdzības sistēma, ja es tiktu NBA. Baumans sveica ar pievienošanos "SFX Group" ģimenei un aprakstīja mani kā fantastisku talantu, kuru gaida spoža nākotne. Cik reizes viņš tādu pantiņu skaitījis citiem spēlētājiem, neņemos spriest. Amerikāņiem raksturīgā laipnība bieži bija uzspēlēta, bet, ja man jāizvēlas starp Latvijas drūmajiem ģīmjiem un ASV mākslīgo smaidu, dienas beigās no divām galējībām paņemšu otro. Jeņķi arī cementēja stereotipu, ka ir naudas vergi. Show me the money jeb attieksme, kas draudzības iegūšanai pieprasīja parādīt bakšus, bija visapkārt. Pat lidostā, kad neiedevu tējas naudu par vienas somas izkraušanu no busiņa, šoferis paskatījās uz mani kā uz skopuli. Līdz ar to nepārsteidza, ka Amerikā koši izstarojās princips, ka brīvpusdienas tāpat vien apkārt nedala...

Komentāri (1)
CopyDraugiem X Whatsapp