Vērojot nepabeigto pasaules U-20 čempionātu elites grupā, nevilšus gribējās salīdzināt, kā kompānijā ar Bedāru, Mičkovu un Paueru izskatītos mūsu lielākie talanti. Vai starp pasaules junioru hokeja zvaigznēm viņi pavisam nepazustu? Kuriem no viņiem ir cerības tuvoties NHL? Un vai Latvijas 12. vieta pasaulē ir daudz vai maz?
Lai nebūtu subjektīvs, jo man liekas, ka ar 17 (!!) importiem – 12 no Amerikas, pa diviem no Šveices un Zviedrijas, viens no Dānijas – tā kā prasītos pēc 1. vietas 1. divīzijā… Vai kas svarīgāk – lai pēc trim četriem gadiem no šā iesaukuma Latvijas nacionālajā izlasē spēlētu kāds pusducis šā vecuma hokejistu. Analizēt un izteikt savas domas lūdzu divus bijušos Rīgas “Dinamo” trenerus – Ģirtu Ankipānu un Ēvaldu Grabovski. Kuram Viktora Tihonova laikos viens no uzdevumiem bija meklēt un atrast jaunos talantus plašajā Krievzemē. Tātad trenēta acs.
“Varbūt vainīgs bija mans televizors, bet es Latvijas izlasē nemanīju nevienu tādu hokejistu, kuru uzreiz ņemtu to gadu “Dinamo”, diezgan kritisks ir Grabovskis.
"Man neviens acīs neiekrita. Vai Latvija varēja uzvarēt Baltkrieviju? Jā, bet tikai ar saspēlējušos komandu. Vai mums bija līderi, kuri izšķīra maču iznākumus? Jā, es arī esmu dzirdējis atzinīgus vārdus par Raivja Ansona spēli, bet vai viņš tiktu Zviedrijas vai Somijas sastāvā? Viens no pēdējo gadu lielākajiem talantiem mūsu ieskatā ir bijis Rodrigo Ābols, bet vai viņš šobrīd tuvojas NHL, vai no tās attālinās? Droši vien, ka ne. Bet mums šad tad patīk pafantazēt un uzdot savas fantāzijas par vēlamo. Kā Ābolam pietrūka? Varbūt tās ir kaut kādas rakstura īpašības, varbūt kaut kas cits, bet viņš taču ir labākais mūsu centra uzbrucējs ārpus NHL," pauda Grabovskis.