Viedoklis ⟩ Kāpēc Latvija "kā ziemas sporta lielvalsts" olimpiskajā stadionā tikai iesoļo (6)

Sports lielā mērā ir emocijas. Ne velti ir sporta “līdzjutēji”, kuri iesaistās intensīvā emocionālā pārdzīvojumā, tai skaitā par sporta spēļu rezultātiem.

Īpaši emocionāli nozīmīgi ir rezultāti olimpiskajās spēlēs, kuri vienlaikus ir arī valstu sportiskuma, drosmes un cīņas spara vizītkarte. Arī labklājības un pārticības. Redzot uzvarētāju emocijas, nacionālos karogus ceļot gaisā pašiem vai to darot līdzjutējiem, top skaidrs, ka šie sportisti nekādā gadījumā nav atbraukuši gadījuma vai veiksmes pēc, lai “tikai piedalītos”. Spēļu emocionālo komponenti labi raksturo fakts, ka kā sods tiek lietots tieši nacionālā karoga un himnas aizliegums.

Sporta komentētāji sauc vārdā nācijas, kuras savu komandu un sportistu startēšanas laikā “ir pieplakuši ekrāniem”, “aizturējuši elpu”, “gandarīti un laimīgi” u.tml. Tātad sportistu darba rezultāts lielā mērā ir emocijas – intensīvu, priecīgu emociju pārdzīvojums pašiem un visai tautai (šis termins, starp citu, labi tulkojas, izsakot vārda būtību, angliski – cilvēkiem).

Paši esam piedzīvojuši prieku un labu garastāvokli neskaitāmas reizes, kad mūsu hokejisti, bobslejisti un skeletonisti uzvar. Un ilgojamies to pārdzīvot atkal.

Pekinas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēja salīdzinoši liels pulks, droši vien tādēļ komentētājs lietoja virsrakstā minēto epitetu. Tomēr rezultāti Latvijas tautai/cilvēkiem liek vilties un bēdāties kopā ar sportistiem.

Jautājums, kuram es gribētu pievērst uzmanību, ir emocionālais spēks, emocionālais līdzsvars un tā nozīme sporta sasniegumu radīšanā. Ir zināms, ka emocijām cilvēka dzīvē ir izšķiroša nozīme. Par to aizdomāties lika emocionālās inteliģences pētnieki, kuri secināja, ka dzīvē lielāki panākumi ir nevis tiem, kuriem ir plašas zināšanas (“teicamniekiem), bet tiem, kuriem piemīt laba emocionālā inteliģence. Varam arī teikt, laba psihiskā veselība. Šis apzīmējums nozīmē, ka cilvēks ir labā kontaktā ar savām jūtām, prot tās vadīt un izmantot to spēku. Šiem cilvēkiem vieglāk kļūt par čempioniem dažādās nozarēs. Viņi dzīvo pēc principa – ko es gribu, to es varu un arī izdaru.

Dzīvojot līdzi Latvijas sportistu startiem, radās izjūta, ka emocionālā sagatavotība jeb, precīzāk, tās trūkums lielā daļā gadījumu neļāva tikt pie medaļām.

Daudzos sporta veidos latvieši bija tām pavisam tuvu un tomēr palika bez tām. Šķiet, tas, kas pietrūka, ir pašvērtības izjūta, laba, stabila pašcieņa piepildīt savu vēlmi un kļūt par medaļnieku. Tāds pašdestruktīvs sevis “atpakaļatraušanas process” pamatā ir neapzināts un izaug no dziļas iekšējas nepārliecinātības par sevi un savu varēšanu. Tas nav jautājums “par ticēšanu sev”. Tas, kas ir nepieciešams, ir kas vairāk par tikai ticēšanu – tā ir sava spēka sajušana un apzināšanās, sakoncentrēšana, pārliecība sajūtu līmenī par savu varēšanu, prasmēm īstenot mērķi.

Angļu komentētājs pēc vienas no uzvarām saka “emotions are running high!” – tās ir tās spēcīgās emocijas, kuras sportistam ļāvušas noturēt sevi augstākajā emocionālo un fizisko spēku koncentrēšanas pakāpē un izcīnīt uzvaru un kuras tagad, pēc uzvaras izziņošanas, kā šampanieša šaltis laužas ārā no viņa un līdzjutējiem un visiem pietiek.

Kad uzvaru nosaka sekundes tūkstošdaļas un tehniskā varēšana ir aptuveni vienāda, izcili svarīgs kļūst emocionālais spēks un līdzsvars starp dažādajām emocijām un prātu. Otrās vietas un tās, kuras ir tūlīt aiz pjedestāla rāda, ka tehniskā un fiziskā varēšana ir lieliska, tāda pati kā uzvarētājiem, ka zaudēts ir tikai emocionālajās, psihes kvalitātēs jeb vismaz tās nav pilnībā izmantotas.

Viens no izcila rezultāta priekšnosacījumiem, ir laba pašcieņa un savas vērtības izjūta. Olimpiskie čempioni ir tie, kuri nevis “cenšas”, bet gan grib un spēj parādīt, ko prot. Rietumeiropas cilvēkiem ir vieglāk, jo kopš bērnības vide ir tāda, kas pašcieņu veicina un atbalsta. Arī tāpēc, iespējams, tik daudz medaļu Pekinā ir Nīderlandes, Austrijas, Zviedrijas, Šveices u.c. valstu sportistiem. Kādreiz lielu skaitu medaļu valsts varēja saņemt labi attīstītas dopinga sistēmas apstākļos. Kopš nopietni sākta dopinga lietošanas novēršana, samazinās dopinga vielu radītu “sarkano mašīnu” vai individuālu robotu nedabīgi augstie rezultāti.

Mūsu audzināšanas tradīcijas ar pārlieko bērnu vainošanu un kritizēšanu gan skolās, gan mājās, ar pašmāju un starptautiskos pētījumos uzrādītajiem augstajiem vardarbības procentiem, neveicina veselīgas stabilas pašcieņas veidošanos. To būtu labi ņemt vērā, sagatavojot sportistus startiem ne tikai fiziski, bet arī emocionāli.

Medicīnā ir zināms fakts, ka intensīvi emocionāli pārdzīvojumi vienmēr iet kopā ar reakcijām visā ķermenī. Tātad emocionāli faktori kopā ar pārējiem var slimības gan izraisīt, gan arī tās ārstēt. Šis emociju un ķermeņa ciešais vienotais veselums labi izpaužas psihosomatisko traucējumu un slimību gadījumā – tas, kā cilvēks apzināti vai neapzināti (šis ir svarīgi!) jūtas emocionāli, nosaka to, kā cilvēks jūtas ķermeniski. Sportistu gadījumā šis princips – cilvēks kā vienots veselums, varētu būt atgādinājums izmantot arī emocionālā pārdzīvojuma milzīgo spēku rezultātu uzlabošanai.

Kad runa ir par cīņassparu, nav mazu un lielu valstu. Ir mazi un lieli savā iekšējā pārliecībā cilvēki. Spēks, drosme, gudrība, pārliecība par sevi arī pieder pie lieluma. Laiks arī latviešiem justies lieliem un varošiem tajā, ko katrs dara, kur pielicis spēkus, pūles un darbu.

Foto: 2022. gada Pekinas olimpisko spēļu noslēguma ceremonija.