"Nokritu uz grīdas un domāju, ka sirds apstājusies." Daugaviņš atklāti par savu mentālo veselību un panikas lēkmēm

Kasparu noteikti daudzi hokeja līdzjutēji vēl atceras kā 17 gadīgu tīni, kurš 2006. gada pasaules čempionātā debitēja leģendārajā mačā pret Kanādu, kas beidzās ar 0:11. Tolaik viņa firmas zīme bija nepiekāpība laukumā, emocionālais spēles stils un, protams, ar baltās krāsas baloniņu nopūstie slidzābaki.

Izrādās, ka Daugaviņš bērnībā savu pirmo hokeja formu ieguva, iemainot to pret hokejistu kartīšu kolekciju. Tad arī sāka spēlēt uz dīķa ar īstu formu mugurā, bet vēlāk pats aizbrauca līdzi draugam uz treniņu Daugavas stadionā. Pirmo nodarbību viņš apmaksāja, izmantojot dzimšanas dienā dāvanās saņemto naudu.

Nopietni trenēties Kaspars sāka aptuveni desmit gadu vecumā, kas ir salīdzinoši vēlu. Sākotnēji treniņos pat tika izsmiets, jo pārējie jau bija daudz apguvuši. Vēlāk gan pārējie tika panākti un Kaspars kļuva par vienu no līderiem. Viņš īpaši izceļ "Dinamo 88" komandas trenera Vladimira Bistrova tālredzīgo vīziju, mērķtiecīgi apmācot puikas, nevis tiecoties pēc tūlītējām uzvarām savā vecuma grupā.

Karjeru Latvijas izlasē Daugaviņš noslēdza pēc Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm, jo sajuta, ka viņa loma ar katru turnīru mazinās. Viņš labprātāk dodot vietu jaunajiem, kuriem ir vēlme cīnīties par vietu trešajā vai ceturtajā maiņā. Kasparam šobrīd tas vairs neesot saistoši, jo gadu gaitā vairākkārt dažādiem valstsvienības treneriem apliecinājis, ka ir pirmo divu virknējumu spēlētājs.

Sarunas otrajā daļā Kaspars arī pirmo reizi publiski runā par pirms vairākiem gadiem piedzīvotajām panikas lēkmēm, kā arī mentālās veselības milzīgo nozīmi.

"Pirmo gadu biju Ņižņijnovgorodā. Sieva aizbrauca mājās, piedzemdēja meitu un es viņas abas vairs pusgadu neredzēju. Piedalījos dzemdībās, bet tad lidoju atpakaļ. Biju prom no novembra līdz sezonas beigām.

Tas bija gads, kad Kontinentālās hokeja līgas (KHL) Zvaigžņu spēlē nokritu uz grīdas un domāju, ka viss - sirds apstājusies. Tā bija panikas lēkme. Beigās to bildi saliku kopā. Visu sezonu nevarēju aizmigt. Komandas dakteris pat pēc spēlēm brauca pie manis uz dzīvokli. Sēdēja blakus pie gultas līdz aizmigu, bet tad brauca prom. Sapratu, ka ar miega zālēm ilgi to sezonu neizvilkšu. Joprojām neesmu izārstējies pilnībā," atcerējās Daugaviņš.

Raidierakstā arī šoreiz neiztikt bez labākā un muļķīgākā padoma meklējumiem, kā arī Jēkaba leģendārās rubrikas "Ātrais piecinieks".

VIDEO: "Hokeja anatomija ar Jēkabu Rēdlihu" 13. sērija

AUDIO: "Hokeja anatomija ar Jēkabu Rēdlihu" 13. sērija