:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Kā mācīja nu jau izjukušā "Dinamo" pirmais treneris Jūliuss Šuplers - jāciena ir jebkura uzvara. Arī 4:3 bullīšos pret Austriju. Zaudēts punkts, visticamāk, ka ar pieciem punktiem būs gana, lai saglabātu vietu elites grupā. Spēles saturs diemžēl jau pirms kādas nedēļas rādīja, ka nav pienācis īstais pavasaris sapņot par ceturtdaļfinālu. Svētdien nākamā spēle pret Lielbritāniju.
Vai Latvija tiešām var zaudēt Austrijai? Ja to jautā kaimiņš un sievasmāte, tad tā mums ir vērā ņemama lieta. It kā jau savā pārākumā jūtamies, ka austriešus "kaut vai pliki un bez slidām, bet uzvarēsim vienmēr," kas ir mazliet pārfrazēts trenera Vladimira Rešetņikova Eiropas hokeja laukuma vērtējums. Diemžēl dzīvē ripa mēdz iekrist arī Latvijas izlases vārtos un visos trijos gadījumos, kad austrieši mums pasaules čempionātos atņēmuši punktus, Latvija bija uz izkrišanas robežas no A grupas. 1999. gada 8. maijā ar 2:5 zaudējām norvēģu Hamārā.
Artūrs Irbe bija devies uz Ameriku uz komandas biedra Čaisona bērēm, vārtos bija jāstājas Jurim Klodānam, kurš desmit minūtēs vārtos ielaida trīs ripas. Andrejs Zinkovs sev atvēlēto nogriezni nospēlēja 2:2, bet Latvija ar gandrīz visām to laiku iespējamām zvaigznēm (Beļavskis – Fanduļs – Kerčs, Znaroks – Vītoliņš - Žoltoks, Ignatovičs – Cipruss – Tambijevs, M. Jass – Semjonovs – Ņiživijs; Maticins – Bogdanovs, Čudinovs – Laviņš, Sējējs – Skrastiņš) palika vienu vietu aiz Austrijas, proti, 11. vietā, kas nozīmēja kvalifikācijas turnīru Šefīldā.