Video un audio ⟩ Latvijas hokejistiem vitāli trūkst "f*** you" attieksmes un vēlmes vienmēr būt labākajiem

Šoreiz saruna notika angļu valodā, jo Robs nāk no mazas Ņujorkas štata pilsētiņas ASV - Fultonas. 2004. gadā viņam paredzēja vietu NHL jauno spēlētāju drafta pirmajā desmitniekā, taču beigās Šrempu izvēlējās ar 25. numuru.

Sarunā viņš atklāja, kāpēc tā notika, atceroties septiņu spēļu sēriju un to, cik tieši sekundes katrā no mačiem pavadīja uz ledus.

Šremps 2012. gadā pussezonu aizvadīja arī Rīgas "Dinamo", bet pēc šī posma viņš saprata, ka cerētās otrās durvis uz NHL caur Eiropu vairs neatvērs.

Tagad Robs dzīvo Latvijā, precējies ar latvieti un audzina abu meitiņu, kā arī individuāli trenē jaunos hokeja talantus.

VIDEO: "Hokeja anatomija ar Jēkabu Rēdlihu" 25. sērija 

AUDIO: "Hokeja anatomija ar Jēkabu Rēdlihu" 25. sērija

Intervijas tulkojums latviešu valodā:

Mārtiņš Kļavenieks: Sveiciens visiem! Arī mūsu angliski runājošajai auditorijas daļai. Kārtējā hokeja podkāsta ar Jēkabu Rēdlihu sērija. Šoreiz mūsu viesis ir 2004. gada Nacionālās hokeja līgas (NHL) drafta pirmajā kārtā izvēlēts hokejists, bijušais Ņujorkas „Islanders” un Rīgas „Dinamo” spēlētājs Robs Šremps. Sveiks, Rob!

Robs Šremps: Sveiki, puiši! Kā sviežas?

Jēkabs Rēdlihs: Čau, draudziņ! Man patīk šī atvaļinājuma atmosfēra, kas valda visapkārt. Šobrīd neatrodos Latvijā, bet esmu ārkārtīgi priecīgs, ka ierakstām šo sarunu. Gadu gaitā esmu tevi nedaudz iepazinis. Domāju, ka esi ļoti interesanta personība. Šodien noteikti parunāsim par daudz iedvesmojošām un jaunām lietām.

M. Kļavenieks: Rob, tu taču arī tagad esi podkāsta vadītājs, vai ne tā?

R. Šremps: Jā, tā ir. Veidojam to kopā ar bijušo komandas biedru Deniju Sivrē. Tā nosaukums ir "Šrempa un Sivrē šovs". Veidojam to mediju apvienībai, kam pieder arī slavenais "hockeyfights.com" portāls. Tur ir daudz uzmanības un skatījumu. Izcili, ka varam baudīt tādu atbalstu. Jūs jau paši zināt, ka sākt veidot jaunu podkāstu bez auditorijas ir ļoti grūti. Mums sākums ir bijis lielisks. Ja veido to ar kādu, kas tev patīk kā cilvēks, tad ir viegli. Divi draugi sarunājas un citiem patīk tajā klausīties.

M. Kļavenieks: Lūk, Rob, vēl viena lieta, kas jums ar Jēkabu ir kopīga – abi esat bijušie hokejisti un arī raidieraksta veidotāji.

J. Rēdlihs: Ļoti labi, ka mums neko no tevis nevajadzēs vilkt ārā. Šķiet, ka tev patīk parunāties. Man ir pirmais jautājums. Kā hokejs ir mainījies kopš laikiem, kad tu sāki spēlēt?

R. Šremps: Ir dažādi aspekti. Kopējais spēles ātrums ir ievērojami pieaudzis. Sausie treniņi ir attīstījusies jau kopš deviņdesmito gadu beigām, bet tagad tas ir īpaši uzskatāmi – ir jāieguldās, lai pilnveidotos ārpus ledus laukuma. Spēlētāji to arī ļoti skrupulozi dara. Tās ir mazas lietiņas. Jēkab, tu jau zini kā tas agrāk bija – pēc spēles gājām iedzert pa aliņam.

J. Rēdlihs: Nē, Rob, mēs tā nekad nedarījām!

R. Šremps: Jā, protams! Bet tāda bija tā laika kultūra. Iedzer dažus aliņus un pārrunā spēli. Tagad čaļi profesionālā līmenī pēc spēles dzer proteīna kokteiļus, iet ledus vannās, atsildās. Viņi daudz vairāk iegulda sevī no šī aspekta. Tas ir mainījies. Spēles ziņā jau minētais ātrums. Tas notiek arī jaunatnes hokejā. Domāju, ka te liels nopelns ir individuālajiem treneriem. Mūsdienu spēlētājiem ir pieejami daudz plašāki resursi. No treneriem, līdz video un sociālajiem tīkliem. Kaut kas notiek NHL – pēc dažām minūtēm tas jau ir publicēts internetā video formā. Tā ir informācija. Kāds augstā līmenī izpilda „slimāko” triku un jau uzreiz pēc tam visi to var apskatīt. Tās ir izklaidējoši, bet arī informējoši. Mēs visi no tā varam mācīties. Kā kāds apspēlē aizsargu, ieiet zonā vai kā Aleksandrs Ovečkins izpilda savu slaveno metienu, neapturot ripu. Spēle no tā ļoti iegūst. Teiktu, ka tas izteikti noticis pēdējos 15 gados. Kopš laika, kad mūsu dzīvē ienāca sociālie tīkli. Šo ietekmi redzu jaunajos spēlētājos. Tik daudz jauno hokejistu jau 12, 13, 14 gados ir tik meistarīgi! Daži no viņiem jau 13 gados ir meistarīgāki par vairākiem komandas biediem, ar kuriem kopā spēlēju NHL. Viņi var izdarīt ar ripu to, ko toreiz nevarēja izdarīt profesionāļi. Tas ir apbrīnojami. Šodienas hokeja ir pilnīgi cita spēle.

J. Rēdlihs: Tu esi individuālais treneris. Treneri var strādāt pie tik daudzām niansēm – metiena, slidošanas, nūjas tehnikas. Kam tu pievērs vislielāko uzmanību?

R. Šremps: Es cenšos koncentrēties un konkrētām spēles situācijām un to pilnveides. Pievēršu uzmanību specifiskām detaļām: starta ātrumam, kurās vietās veiksi virziena maiņas, no kurienes jāizpilda potenciāli bīstami metieni. Neizgudroju jaunu divriteni, bet esmu konkrēts. Vēl viena lieta, kas nāk līdzi šodienas materiālu pieejamībai pieejamībai ir piesātinātība. Esmu redzējis video, kur pa vidu ledus laukumu izlikta blīva šķēršļu josla. Tad tu paskaties hokeja spēli un jautā sev: kur to visu reāli var pielietot? Es strādāju ar drusku vecākiem spēlētājiem. Pavisam mazajiem tas var noderēt, kad jāmācās noturēt līdzsvaru uz slidām, piemēram. Bet, kad redzu, ka to dara arī 16 gadīgie, tad jautāju viņiem: labi, pastāsti, kur tu izmantosi šķēršļu joslas elementus īstās spēles laikā? Kad hokejists kļūst vecāks, spēle vienkāršojas. Tev jāmāk ātri uzsākt slidojumu, pieņemt un atdot piespēli, kā arī izkopt savas trajektorijas, slidojot pa neitrālo zonu. Tas arī viss. Nenotiek tā, ka paņem ripu pie apmales, aizslido līdz vidum, tad griezies atpakaļ, atkal met lokus. Tā tas nenotiek.

J. Rēdlihs: KHL tā notiek (smejas)!

R. Šremps: Jābūt konkrētībai. Jāuzticas treneriem un procesam. Audzēkņiem jābūt vēlmei darīt lietas pareizi, ieguldīt savā attīstībā.

J. Rēdlihs: Tu minēji video. Cik svarīgi ir no malas redzēt sevi spēlējam?

R. Šremps: Tas ir ārkārtīgi svarīgi Video ir labākais pieejamais resurss, ko izmantot sevis pilnveidei. Es video nozīmi apjautu, kad pēdējo sezonu aizvadīju Zalcburgas "Red Bull" komandā. Komandas biedri autobusā skatījās "You Tube" video klipus, kuros citi spēlēja datorspēli "Fortnite". Tad viņi izvilka katrs savu spēļu konsoli un mēģināja atkārtot redzēto. Es viņiem teicu, ka to pašu taču var darīt ar savu hokeja spēļu ierakstiem. Jēkabs zina, ka man patīk pavilkt komandas biedrus uz zoba, tāpēc viņi toreiz to uztvēra kā zobošanos. Bet es neuzvedos kā kretīns, es tikai izcēlu, ka var vērot sevi no malas un mācīties. Viņi toreiz manī neieklausījās, bet pēc karjeras beigšanas sapratu, cik tas ir svarīgi. Ja vēlies hokeju uztvert nopietni, tad šī ir milzu iespēja, kā pilnveidot sevi. Daudzās hallēs šodien ir kameras. ASV jauniešu spēles translē tiešraidē, vecāki vēlāk tās var noskatīties. Ja te ir abonements, vari iegūt savu ierakstu. Vienalga kādā līmenī spēlē. Daži domā, ka ir Ovečkina līmenī, bet tikai noskatoties video saprot, ka ne tuvu tā nav.

M. Kļavenieks: Un tad saproti, cik patiesībā esi lēns, ieslēdzas realitātes sajūta. Bet es vēlētos paplašināt šo tēmu par hokeja spēles ātrumu. Arī es atceros jūs abus spēlējam. Nesen paskatījos dažas spēles no 2008. vai 2009. Gada. Pat tā laika mači salīdzinājumā ar šodienas spēlēm liekas tik lēni! Cik tālu vēl spēles ātrums var attīstīties? Kad šī attīstība sasniegs griestus?

R. Šremps: Domāju, ka tas viss sākās ar NHL noteikumu maiņu 2005. gadā. Tas notika arī Eiropā. 2005. gadā NHL bija lokauts, pēc tā izmainīja noteikumus. Manuprāt, šobrīd vācam tad iesētā augļus. Tika izskausta turēšana ar nūju, ķeksēšana. Vecās skolas mentalitāte. Sākumā bija ļoti grūti izmainīt veco spēlētāju domu gājienu, tiesneši svilpa daudz sodu. Varēja paņemt pretinieku "lāča apskāvienā" un mēģināt atņemt ripu stūrī. Tā domāšana tika izskausta. Jaunie izcilnieki kā Konors Makdeivids, Neitans Makinons un Džeiks Hjūzs – un viņu ir vesela kaudze – ir pavisam citādi. Uzskatu: ja ieliktu Džeiku Hjūzu 15 gadus senā pagātnē, viņš nevarētu šādi spēlēt. Nekādu variantu. Viņš ir pārāk mazs. Aizsargs viņam „pārbrauktu pāri”. Nedomāju, ka hokejs kļūs vēl daudz ātrāks. Ja tā būs, tad tas jau paliks bīstami. Atcerieties grūdienu apmalē pret Nazemu Kadri Edmontonas "Oilers" un Kolorādo "Avalanche" sērijā šogad? Ja nepaplašinās laukumu, tad šādas epizodes notiks arvien biežāk. Cik ātrāks vēl gan viss varētu palikt? Mēs joprojām slidojam, stāvot uz plāniem asmeņiem. Negribētu, lai viss kļūst vēl ātrāks, jo tad palielināsies savainojumu skaits. Tagad jau tas notiek.

J. Rēdlihs: Šrempij, bet kurš dabūs darbu NHL vai jebkurā citā līgā? Noteikti jau ātrākais, stiprākais. Puikas skatīsies, mēģinās atkārtot, kļūt arvien ātrāki. Spēlē neizbēgami paātrināsies arī turpmāk.

R. Šremps: Jā, šobrīd visi ir apsēsti ar ātrumu. Bet hokeja laukuma forma nemainās, arī vārtu novietojums nemainās. Es savās nodarbībās runāju par kontrolētu ātrumu un laika ātrumu. Galvenais ir atrast pareizo logu, kurā mest pa vārtiem, no pareizajiem leņķiem. Ja visu laiku nēsāsies ar 100 jūdzēm stundā turp un atpakaļ, vienmēr palaidīsi garām brīdi, kad pareizajā leņķī mest pa vārtiem. Protams, ka redzēt visu darām milzu ātruma ir aizraujoši, bet ir tikai viens Makdeivids un viens Makinons. Pašlaik pasaulē ir aptuveni seši hokejisti, kuri var spēlēt visaugstākajā iespējamajā tempā un uzbrukt vārtiem pareizajā brīdī, no pareizajiem leņķiem. Vajag milzu meistarību, lai to darītu. Es nesaku, ka visiem jākļūst lēnākiem. Vienkārši jāiemācās pareizi izmantot savu ātrumu, pareizajos brīžos. NHL izslēgšanas spēlēs atkal redzam vecās skolas iezīmes – līšanu ārā no stūriem, momentu radīšanu tādā veidā. Regulārajā sezonā visi skrien uz priekšu un atpakaļ, bet Stenlija kausā jau izteikti pielieto taktiskās shēmas.

J. Rēdlihs: Divi jautājumi. Teici, ka kaut kam jāmainās. Pirmais jautājums: ko tu mainītu hokejā? Un otrais: kas ir vissvarīgākais, ja kas tāds ir, pie kā būtu jāstrādā jaunajiem hokejistiem?

R. Šremps: Atbildot uz pirmo jautājumu, es atļautu vairāk turēšanas ar rokām. Īpaši aizsargiem. Ja aizsargs un uzbrucējs abi skrien pēc ripas pretī apmalei, tas beigsies ar triecienu. Nav jau citur, kur likties. Abi slidojat milzu ātrumā, ceļa galā ir siena. Tā nepiedos. Atļautu vairāk turēšanas. Ne jau aizāķēt nūju aiz pretinieka gurna, tik traki ne. Tas varētu piebremzēt ātrumus vismaz šajā stadijā. Un atbildot uz otro jautājumu: jaunajiem censoņiem jāsaprot, kā pareizi uzbrukt vārtiem. Tieši tik vienkārši. Ja viņi to sapratīs, tad pārējā spēle arī atklāsies. Hokejs taču ir vienkārša spēle. Ir divi vārti, katrs savā laukuma pusē. Vienos tu centies neļaut iemet ripu pretiniekiem, bet otrā trāpīt pats. Kad saproti detaļa, tava spēle attīstās. Tad saproti nianses. Ļoti vērtīgi, ja šādu sapratni par lietām iegūst jau agrīnā vecumā.

J. Rēdlihs: Zinu, ka tu trenē bērnus Latvijā. Kādi ir bērni un vecāki Latvijā, viņu domas, noskaņojums? Vai viņi saprot šos sīkumus, kāpēc tie ir svarīgi?

R. Šremps: Noteikti ir vieta jaunai informācijai, ko iekļaut treniņos. Arī jaunai spēles filozofijai. Es pasniedzu privātās nodarbības nelielām grupām. Vecāku uzskats ir tāds, ka bērniem visu nodarbība slaiku jāskrien ar 1000 jūdzēm stundā, kārtīgi jānogurst. Tā tam nav jābūt.

J. Rēdlihs: Pastāsti, kāpēc tā ir?

R. Šremps: Ja tu neizproti elementu vai darbību stāvot mierīgi, tad kā tu to sapratīsi reālajā spēlēs ātrumā? Tas prasa laiku. Zinu, ka ledus īre maksā dārgi, bet tas nav galvenais. Svarīgi un vērtīgi ir uzņemt jaunu informāciju. Jāsaprot, vai bērns pēc tās stundas un ledus ir kļuvis meistarīgāks. Tas ir trenera ziņā – pateikt, ka tagad 20 minūtes darbosimies lēni. Lai iemācītu mest pa vārtiem, vajag parādīt un pirmās reizes vingrinājumu izpildīt lēni. Man tas ir kā deja. Ir soļi, ritms, kombinācija. Ja metiens pa vārtiem ir sešu soļu process, un tu nevari izpildīt pirmos divus soļus, tad kāda velna pēc darām piekto un sesto. Jābūt pacietīgiem, jāuzticas trenerim uz ledus. Sajutu spiedienu no vecākiem, ka man bērni bija jānomoka vairāk, jānogurdina. Es neuzskatu, ka tas ir mans uzdevums. Mans uzdevums ir izveidot no katra iespējami labāko hokejistu. Informācija ir jāapstrādā un tas prasa laiku. Domāju, ka vecākiem vispār būtu jāiesaistās treniņa procesā. Ja gribi trenēt, tad pats īrē ledu un trenē bērnus. Jo bieži tā jau pārvēršas necieņā pret treneri. Kāpēc tad vispār mani aicinājāt nākt un trenēt?

M. Kļavenieks: Vai kas tāds notiek arī citviet, kur esi bijis – Kanādā, ASV?

R. Šremps: Hokeja vecāki ir visā pasaulē. Daži grib vairāk kontrolēt, būt iesaistīti procesā. Bet jāuzticas trenerim. Pirms tam visu izrunājam, bet pēc tam man jāļauj darboties. Ja apšaubi trenera spējas, tad kāpēc viņu vispār aicināt. Tas taču ir neprāts! Tu tikai noalgo kādu, uz ko bļaut.

J. Rēdlihs: Robij, vai tu vari definēt, kāds ir latviešu hokejists?

R. Šremps: Ļoti centīgi, kaislīgi, bet viņiem trūkst radošuma. Radošums noteikti ir galvenais trūkums. To var redzēt, paskatoties uz profesionāļiem no Latvijas – nav neviena izteikta vārtu guvēja. Jā, mēs ar Jēkabu esam spēlējuši kopā ar Miku Indraši. Viņš ir labs, bet ne pilnībā. Pietrūkst tā mazumiņa līdz pilnībai. Viņam ir labas rokas, bet pietrūkst noturības nobeiguma fāzē. Es jau stāstīju par treniņiem: no puikām prasa skriešanu visu treniņa laiku. Vajag arī laiku jautrībai, radošām izpausmēm, savu robežu testēšanai. Nevajag visu laiku uz viņiem tikai bļaut "aiziet, aiziet", bet arī paslavēt. Ja es tā bērnībā būtu trenējies, nekad netiktu tur, kur biju. Man deva daudz radošās brīvības. Tu kā spēlētājs pats sapratīsi, kas strādā un kas ne. Radošumam jābūt.

J. Rēdlihs: Kā tu pats augi? Kādi bija tavi treniņi?

R. Šremps: Es vienkārši izaugu hallē. Man ļoti paveicās, ka sešus kvartālus no mājām bija ledus halle. Man bija "card blanche" tur iet un trenēties. Kad vien bija brīvs ledus, es tur varēju iet. Biju "halles žurka". Zinu, ka tas ir retums. Īpaši Latvijā ir ļoti grūti dabūt brīvu laiku uz ledus, jo haļļu ir maz. Arī spēlējot, man deva brīvību. Bija viens treneris, kurš iemācīja pareizi mest pa vārtiem. Domāju, ka tas veidoja manu apziņu par to, cik svarīgi ir pareizi doties uzbrukumā un mest pa vārtiem. Tiklīdz kā iemācījos pareizi un kārtīgi mest pa vārtiem – viss mainījās. Es biju rajona līmeņa puika, spēlēju zemā līmenī. Kad desmit gadu vecumā iemācījos pareizi mest, savā 11 gadnieka sezonā guvu 360 vārtus, iekrāju ap 700 punktu. Viss mainījās pilnībā. Tā brīvība nāca no tā, ka man vienmēr rokās bija nūja. Brīvajā laikā darbojos ar golfa bumbiņām, trenēju rokas. Jā, daļa noteikti ir iedzimtais talants, bet arī strādāju galvu nepacēlis. Es biju apsēsts ar hokeju. No desmit līdz piecpadsmit gadu vecumam tik cieši sevī ieliku šos pamatus, ka tagad pat pēc pusgada neslidošanas neko neesmu zaudējis. Tas nav kā slēdzītis, ko ieslēdz. Puikas šodien domā, ka nolīgs aģentu un viss notiks. Tā tas nav. Pašam viss jādara. Ja vēlies, tad jāstrādā.

M. Kļavenieks: Visi sapņo par nokļūšanu un spēlēšanu NHL. Tikai dažiem tas izdodas, bet daudziem karjera pasaules labākajā līgā beidzas ātrāk, nekā gribētos. Kāds tev, Rob, bija dialogs ar sevi, kad saprati, ka sapnis ir beidzies un jādodas uz Eiropu?

R. Šremps: Esmu pateicīgs, ka varēju tur pabūt kaut vai dažas sezonas. Labāk nekā nevienu. Es tur nokļuvu un rādīju ļoti labu sniegumu, ņemot vērā ierobežoto spēles laiku un lomu. Cerēju pirmo desmitnieku drafta izvēlē, bet nokritu krietni zemāk. Tā ir rakstura pārbaudes sistēma – tev jāraušas atpakaļ pa kāpnēm, lai tiktu tajā līmenī. Dažiem jau junioru līgas laikā izritina sarkano paklāju un viss notiek arī profesionālajā karjerā. Ne visiem tā veicas. Man arī ne. Kad tiku NHL, spēlēju trešajā maiņā, labi vācu punktus. Tad tas viss beidzās. Es pat tad nedomāju, ka tās ir beigas. Nesaņēmu tādus līguma piedāvājumus, kā vēlējos. Man deva mājienus, ka būs jādodas uz Fārmklubu un atkal jācīnās par tikšanu NHL. To es negribēju. Jau biju pavadījis trīs gadus Amerikas Hokeja līgā (AHL), negribēju braukt atpakaļ. Pēdējais gads bija emocionāli nomācošs, atstāja dziļas rētas. Negribēju tur atgriezties. Nolēmu doties uz Eiropu. Izklausīsies augstprātīgi, bet nolēmu, ka aizbraukšu uz Eiropu, spīdēšu tur un tādējādi tikšu atpakaļ NHL. Devos uz Zviedrijas līgu. Ļoti laba līga. Devos uz turieni un domāju, ka savākšu 100 punktus. Tā taču ir Eiropa. Nevarat iedomāties, cik grūti ir būt rezultatīvam Zviedrijā! Pirmajās desmit spēlēs man bija divi punkti. Tad sapratu: velns, tas ir grūti! Pēc tam pielāgojos un bija labs gads. Pēc tam NHL bija lokauts, neviens pat nerunāja par līgumiem. Pievienojos Rīgas "Dinamo", tur negāja labi. Pēc tam sapratu, ka NHL stāsts ir beidzies. To sezonu pabeidzu Austrijas līgā. Bet tu nevari no Austrijas līgas uzreiz aizbraukt atpakaļ uz NHL. Eiropā ir jāmirdz Zviedrijā vai KHL, lai uzreiz tiktu atpakaļ. Sapratu, ka jāizbauda karjeras atlikusī daļa, jāuzspēlē interesantās vietās, jānopelna nauda. Tas bija ārkārtīgi smagi, jo NHL ir vislabākais līmenis. Līgumreisi, maltītes, nauda, pilnas tribīnes. Nekas tam nelīdzinās.

J. Rēdlihs: Robij, tu sacīji, ka ieguldi daudz darba. Mūsdienu jaunieši bieži nesaprot, ka pašiem jāstrādā. Viņi domā, ka viss notiek vai tiek iedots no augšas. Darbs ir pats svarīgākais. Tad vari nonākt vietās, kurās vēlies. Kāpēc tu šo spēli mīli tik ļoti, lai paliktu un neatmestu ar roku, kad rodas grūtības?

R. Šremps: Man patīk hokejs. Esmu apsēsts ar šo spēli. Bērnībā un pusaudža gados panākumi nedēļas nogalēs bija tie, kas mani motivēja turpināt. Ieguldīju darbu visu nedēļu, bet nogales mačos midzēju. 11 un 12 gadu vecumā četrās vai piecās spēlēs guvu 30 punktus. Mana mentalitāte vienmēr ir bijusi tendēta uz to, lai būtu labākais. Tas raksturīgs amerikāņiem. Latvijā visi vairāk grib būt čomi. Varu atnākt uz halli un pirms spēles atklāti pateikt: Jēkab, šodien laukumā sadošu tev pa pakaļu! Bet pēc spēles varam būt čomi. Tas nenozīmē, ka tevi ienīstu vai gribu, lai pazūdi no šīs planētas. Vienkārši gribu dominēt, būt labākais laukumā. Tas mani dzina uz priekšu, šīs slāpes. Trenējos ar mērķi, laboju savas nepilnības. Man jaunatnes gados nebija stingru treneru. Tāds gan pagadījās pēdējā junioru sezonā, tieši pirms NHL drafta. Viņš mani nosēdināja rezervē. Visu izslēgšanas spēļu sērijas laiku. Tā bija septiņu spēļu sērija. Pirmajā mačā nospēlēju desmit minūtes, kas man bija maz. Otrajā spēlē uz ledus biju 30 sekundes, trešajā minūti, ceturtajā 45 sekundes, piektajā tāpat, sestajā minūti un septītajā divarpus minūtes. Zinu un atceros šos skaitļus, jo katrs no tiem ir viens iznāciens skaitliskajā vairākumā. Visas spēles laikā! Tiku pie vienas nomaiņas katrā spēlē, tā vienmēr bija vairākuma maiņa. Tēvs visas spēles skatījās klātienē. Tas bija grūts brīdis, pazemojoši. Daudz stresa, jo pirms tam biju drafta prognožu desmitniekā. Beigu beigās mani tas tā sadusmoja, ka gribēju nākamajā sezonā trenerim parādīt, kur vēži ziemo. Nākamajā sezonā guvu 41 vārtus, savācu 90 punktus. Biju otrs labākais Ontārio Hokeja līgas spēlētājs izslēgšanas mačos uzreiz aiz Korija Perija. Trešais labākais Memoriālajā kausā ar Perija un Sidnija Krosbija. Šāda motivācija bija ideāla degviela. Mani nesalauza, bet motivēja pierādīt, kop varu. Ir svarīgi, kā reaģē uz šādām situācijām, kā reabilitējies. Man vajadzēja izrāpot cauri mēsliem, tas uzaudzēja biezu ādu. Nekad nebūs viegli. Ceru, ka jaunieši to saprot. Lielās zvaigznes šādās situācijās reaģē tā, kā vajadzētu. Viņus nesalauž. Ja tu tā nevari, tad neceri, ka būsi viņu līmenī. Jābūt reālistiem.

J. Rēdlihs: Pilnīgi piekrītu! Latviešiem pietrūkst šīs "f*** you" attieksmes.

M. Kļavenieks: Jēkab, atceries Boba Hārtlija ienākšanu Latvijas izlasē? Šī bija viena no pirmajām lietām, ko viņš secināja.

J. Rēdlihs: Nav jau tā, ka mums nav labu spēlētāju. Tādi ir. Pietrūkst šī mazā kripatiņa, kas patiesībā ir liela.

R. Šremps: Paturpināšu šo domu. Kad vien es devos uz ledus, vienmēr gribēju būt labākais hokejists laukumā. Man bija pie kājas, ja tev tas nepatika. Mani tas neuztrauca. Ja tevi apbēdināja vai aizvainoja tas, ka aptamborēju tevi piecas reizes… Gribu, lai cilvēki to saprot. Vienmēr jātiecas būt labākajam. Ja tas kaitina apkārtējos, slikti viņiem. Kļūstiet labāki! Tas pats bija redzams seriālā "The Last Dance", kur Maikls Džordans visu laiku gribēja būt labākais. Viņš viņus nepiespieda pie sienas, bet pacēla savā līmenī. Tieši ar šo attieksmi. Ja nevari tur būt, tad tinies! Ne katrs var būt Maikls Džordans, bet tev jātiecas būt labākajam. Vismaz kādā elementā. Viens piemērs. Bērnībā biju dūšīgs puika, daudz lielāks par vienaudžiem. Komandā bija cilvēks, kurš gribēja mani turēt pie 12 gadīgajiem, bet es vēlējos un varēju doties pie 14 gadīgajiem. Viņš spieda mani palikt pie mazajiem. Mazuļu treniņos bija seši vārtsargi, bet es savainoju piecus no viņiem tikai ar savu spēcīgo metienu. Gribēju pierādīt, ka neiederos tur, lai tiktu pie lielajiem. Gribu, lai Latvijas jaunie hokejistu saprot, ka ir pavisam normāli izcelties, gribēt būt labākajam. Tā tam būtu jābūt.

J. Rēdlihs: Kā gadu gaitā mainījušās tavas dzīves vērtības?

R. Šremps: Viss ar laiku mainās. Īpaši ar meitas ienākšanu ģimenē. Hokejā nekas īpaši nav mainījies. Jā, piedzimu ar talantu, bet es sevi veidoju. Mani kaitina tas, ko dzirdu šeit Latvijā. Daudzi saka: jā, bet mēs taču esam no mazas valsts. Man pie kājas! Es nāku no maza ciema ASV. Man nebija nekādu priekšnoteikumu, lai spēlētu NHL. Neesmu no bagātas ģimenes, dzīvoju mazā rūpnīcu pilsētiņā. Jā, esmu no ASV, bet arī tur ne visi dzīvo savrupmājā Ņujorkā. Vai nu tu domā, ka vari vai arī, ka nevari – abos gadījumos tev ir taisnība. Es labāk domāju, ka varu. Vienmēr. Te jāpierāda, ka nevaru. Nekad nesākšu ar domu, ka nevaru.