J. Rēdlihs: Zinu, ka tu trenē bērnus Latvijā. Kādi ir bērni un vecāki Latvijā, viņu domas, noskaņojums? Vai viņi saprot šos sīkumus, kāpēc tie ir svarīgi?
R. Šremps: Noteikti ir vieta jaunai informācijai, ko iekļaut treniņos. Arī jaunai spēles filozofijai. Es pasniedzu privātās nodarbības nelielām grupām. Vecāku uzskats ir tāds, ka bērniem visu nodarbība slaiku jāskrien ar 1000 jūdzēm stundā, kārtīgi jānogurst. Tā tam nav jābūt.
J. Rēdlihs: Pastāsti, kāpēc tā ir?
R. Šremps: Ja tu neizproti elementu vai darbību stāvot mierīgi, tad kā tu to sapratīsi reālajā spēlēs ātrumā? Tas prasa laiku. Zinu, ka ledus īre maksā dārgi, bet tas nav galvenais. Svarīgi un vērtīgi ir uzņemt jaunu informāciju. Jāsaprot, vai bērns pēc tās stundas un ledus ir kļuvis meistarīgāks. Tas ir trenera ziņā – pateikt, ka tagad 20 minūtes darbosimies lēni. Lai iemācītu mest pa vārtiem, vajag parādīt un pirmās reizes vingrinājumu izpildīt lēni. Man tas ir kā deja. Ir soļi, ritms, kombinācija. Ja metiens pa vārtiem ir sešu soļu process, un tu nevari izpildīt pirmos divus soļus, tad kāda velna pēc darām piekto un sesto. Jābūt pacietīgiem, jāuzticas trenerim uz ledus. Sajutu spiedienu no vecākiem, ka man bērni bija jānomoka vairāk, jānogurdina. Es neuzskatu, ka tas ir mans uzdevums. Mans uzdevums ir izveidot no katra iespējami labāko hokejistu. Informācija ir jāapstrādā un tas prasa laiku. Domāju, ka vecākiem vispār būtu jāiesaistās treniņa procesā. Ja gribi trenēt, tad pats īrē ledu un trenē bērnus. Jo bieži tā jau pārvēršas necieņā pret treneri. Kāpēc tad vispār mani aicinājāt nākt un trenēt?
M. Kļavenieks: Vai kas tāds notiek arī citviet, kur esi bijis – Kanādā, ASV?
R. Šremps: Hokeja vecāki ir visā pasaulē. Daži grib vairāk kontrolēt, būt iesaistīti procesā. Bet jāuzticas trenerim. Pirms tam visu izrunājam, bet pēc tam man jāļauj darboties. Ja apšaubi trenera spējas, tad kāpēc viņu vispār aicināt. Tas taču ir neprāts! Tu tikai noalgo kādu, uz ko bļaut.
J. Rēdlihs: Robij, vai tu vari definēt, kāds ir latviešu hokejists?
R. Šremps: Ļoti centīgi, kaislīgi, bet viņiem trūkst radošuma. Radošums noteikti ir galvenais trūkums. To var redzēt, paskatoties uz profesionāļiem no Latvijas – nav neviena izteikta vārtu guvēja. Jā, mēs ar Jēkabu esam spēlējuši kopā ar Miku Indraši. Viņš ir labs, bet ne pilnībā. Pietrūkst tā mazumiņa līdz pilnībai. Viņam ir labas rokas, bet pietrūkst noturības nobeiguma fāzē. Es jau stāstīju par treniņiem: no puikām prasa skriešanu visu treniņa laiku. Vajag arī laiku jautrībai, radošām izpausmēm, savu robežu testēšanai. Nevajag visu laiku uz viņiem tikai bļaut "aiziet, aiziet", bet arī paslavēt. Ja es tā bērnībā būtu trenējies, nekad netiktu tur, kur biju. Man deva daudz radošās brīvības. Tu kā spēlētājs pats sapratīsi, kas strādā un kas ne. Radošumam jābūt.