Militārais analītiķis Igors Rajevs gandrīz katru vakaru atkārto, ka "Odesā viss ir mierīgi". It kā mierīgs un bez milzīgām pārmaiņām ir arī Latvijas labāko hokeja aizsargu rangs. Teikt, ka pilnīgi nekā jauna arī nav, nebūtu pareizi, jo tajā pirmo reizi ielauzies Arvils Bergmanis, to atstājis Guntis Galviņš, kurš, nepabeidzot sezonu, atgriezās Latvijā. Tuvāko gadu/gada laikā tas var notikt vēl ar vairākiem pusveterāniem, jo pēc 30 un tuvāk 35 savainojumu vairāk, ātruma un izveicības mazāk, turklāt jaunie aktīvi min uz papēžiem. Tik aktīvi, ka vairāki manis izslavētie no talantīgā 1997. gada Latvijas izlasē tā arī nenostiprinājās. Jo talantīgs ir arī 2001. gads...

Aizvadītajā sezonā bija trīs turnīri, kur latvju aizsargi tika izmesti publiskajā apskatē. Olimpiskā kvalifikācija Rīgā (3 spēles), olimpiāde Pekinā (4) un pasaules čempionāts Tamperē (7). Kamēr vēl dzīvs bija Rīgas "Dinamo", acu priekšā vibrēja vairāki pašmāju aizsargi, bet klātienē viņus salīdzināt vislabāk šajos trijos turnīros. Teikšu, kā ir: man sirdij tuvāki ir aizsargi, kas spēli veido, nevis traucē spēlēt pretiniekam. Kaut saprotu, ka otrie ir ne mazāk noderīgi. Vēl man patīk tie, kas var iemest, labi slido, nav tizli kā telefona stabi, kurus čehi, somi, zviedri un amerikāņi apslido no visām četrām pusēm, utt. Vēlams, lai pie visa tā nebūtu sēdoša suņa augumā. Kaut pat NHL ir beidzies milzeņu laiks, tomēr acij ir tīkamāk skatīt 1,85 m atlētisku aizsargu, nevis pundurzaķus. Kaut augums arī nav noteicošais.

Lūk, Jānis Jaks. Nekāds milzis, bet čakarē jebkuru pretinieku. Latvijas izlases pēdējās sezonas sakarā gan varam runāt arī par tādu terminu kā treneru gaume. Kas tagadējam aizsargu trenerim Viktoram Ignatjevam laikam atšķiras no manis proponētā. Varbūt es kaut ko esmu pārpratis vai līdz galam nesapratis, taču izlases treniņos līdz pat pēdējam brīdim kā pirmā pāra aizsargi tika trenēti Artūrs Kulda un Roberts Mamčics, kuri manā rangā ir uz izlases robežas. Nekā ārkārtēja, arī tā gadās.

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp