:format(webp)/nginx/o/2018/12/19/11666974t1h7cd7.jpg)
Laiki mainās, bet tikumi sakņojas cauri paaudzēm. To redzam gan tajā, kā Krievijas okupācijas armija uzvedas Ukrainā, lietojot to pašu stratēģiju kā Otrajā pasaules karā un vēl pirms tā (20. gadsimta trīsdesmitie gadi un ukraiņu masveida badināšana), gan arī līdzcilvēku tikumos. Arī šodien ir ziņotāji, šaubīgie, līferētāji, kā arī pārliecinoši savu nostāju paudušie. Sports nav izņēmums.
Popkultūra un sports mūsdienās būtībā pilda vienu funkciju - tā ir tūlītēja izklaide, viegli saprotama, endorfīnu jeb laimes hormonu izdalīšanos veicinoša.
Daži sportu dēvē par darbaļaužu baletu, citi par ātrās ēdināšanas ekvivalentu izklaides sfērā. Katrā ziņā nevar nepiekrist, ka mūsdienu profesionālais sports ir tūlītēja izklaide, tās uztverei un izbaudīšanai nav nepieciešama pelēkās vielas piepūle (plašām masām, kas apmeklē maču).
Skaidrs, ka profesionālo sportu par izklaides industrijas elementu var dēvēt Ziemeļamerikā, varbūt daļā Eiropas. Tur, kur komandas gūst ievērojamus ienākumus no biļešu pārdošanas. Tas ir bizness, kurā katram ir sava loma.
Valstīs, kurās valda autoritatīvi līderi, sports nereti tiek izmantots kā maigās varas vai atklātas propagandas instruments. Uzskatāms piemērs ir Krievija un Baltkrievija. Vadoņi akceptē lielus tēriņus, lai gladiatori amfiteātrī cīnītos savā starpā un viņus izklaidētu.
Šādā gambītā arī katram ir sava loma - gan sportistiem, kuri uzskata, ka tikai dara savu darbu, funkcionāriem, komandu īpašniekiem utt. Viņi ir tikai nelieli zobratiņi lielajā plānā.