Cilvēks, kurš nav žurnālists vai kuram hokeju nespēlē kāds no viņa dēliem, diezin vai spētu atšifrēt, kas noslēpts zem šiem četriem burtiem – JAHL. Tā ir Junioru attīstības hokeja līga jeb otrais Latvijas hokeja līmenis pēc Optibet (virslīgas). Dzīvo (eksistē?) jau piecus gadus, lai gan aizpērno sezonu kovida dēļ var arī neskaitīt.

Tad JAHL vienības aizvadīja no trim līdz sešām spēlēm, kas, protams, nekādu attīstību nevar dot. Līdz 2018. gada rudenim šāds JAHL Latvijā nebija, taču tad kaut kad "hokeja jaunie stūrmaņi" (Ēvalda Grabovska terminoloģija) izdomāja: ja uzsvērtu, ka 1. līga ir līga, kas nodarbojas ar junioru hokeja attīstību, daudz vienkāršāk būs apvārdot pašvaldības, ka junioru sportam taču nauda ir jādod.

Pilsētās, kur jauno spēlētāju 2018. gadā bija pamaz, saņēma atlaidi – drīkst spēlēt arī vairāki hokejisti, kas pārauguši juniora vecumu. Šo priekšrocību izmantoja gan Ventspils ("Venta 2002"), gan Valmiera (Valmieras HK), taču piektajā JAHL sezonā abas organizācijas labākajā gadījumā atrodas letarģiskā miega stadijā. Junioru attīstības līgā un pat U-17 līgā nav ne "Ventas 2002", ne Valmieras HK. Dīvaini. Ja abas pilsētas ekonomiski tiek uzskatītas par Latvijas veiksmes stāstiem…

Principā par šo rakstu man liels paldies vispirms jāsaka "Zemgales/LLU" galvenajam trenerim Artim Ābolam, kurš pēc otrās neveiksmes Latvijas virslīgā bija tradicionāli atklāts: "Esam sākuši sezonu ar diviem zaudējumiem. Tas nepatīk nedz man, nedz komandas vadībai. Komanda, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, nav kļuvusi spēcīgāka. Mūsu vidējais vecums ir vien 22 gadi. Protams, mūsu vēlmes ir lielākas nekā varēšana, bet trūkst spēlētāju, kas prot gūt vārtus. Latvijā vairs nav ko paņemt. Lauris Dārziņš un Miķelis Rēdlihs nepaliek jaunāki. Citu nav. Vienkārši nav ko paņemt…"

Komentāri (2)
CopyDraugiem X Whatsapp