:format(webp)/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)
Latvijas hokejs ir pieņēmumu, pārpratumu un nepamatotu pretenziju pilns. Pirms pāris gadiem šķita, ka vārtsargu jau nu gan mums pietiek vismaz divām desmitgadēm, bet… Ne sevišķi veiksmīgi pasaules čempionātā nospēlē Elvis Merzļikins, bet Jānis Kalniņš un Kristers Gudļevskis jau pirms tam paziņojuši, ka ar trešā plāna lomām nav mierā. Diezgan traumatiska ir Šveices ķenera Ivara Punnenova karjera. Un? Milzu konkurence ir beigusies dabīgā ceļā. Ja vēl uz kolēģiem apvainojies Merzļikins (ir tādi signāli), tad gribot negribot par karali kļūst Arturs Šilovs.
Līdzīga situācija Latvijas izlases sakarā ir ar aizsargiem. Apritē nonākot 1987./88. gadam – Kristaps Sotnieks, Arturs Kulda, Oskars Cibuļskis, strauji izlasē ielecot Ralfam Freibergam (1991) un Uvim Balinskim (1996), šķita, ka kodols skaidrs. Uzplauka Jānis Jaks (1995), "Dinamo" izauga Kristaps Zīle, Amerikā – Kristiāns Rubīns un Kārlis Čukste (1997), un atkal šķiet, ka aizsargu mums vairāk nekā malkas Latvijas mežos.